Māris Zanders: Policija nav gatava konfrontācijai – nevis tāpēc, ka būtu bailīgi, bet tāpēc, ka nav šādas pieredzes 0
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Domāju, ka lasītāju angļu valodas zināšanas ir gana labas, lai viņi paši varētu internetā noskaidrot, kas ir “oranžisti” un viņu gājieni Ziemeļīrijā. Nevaļīgajiem ļoti vienkāršots skaidrojums trijos teikumos. Ir britu protestantu kopiena, ir īru katoļu kopiena. Abu izpratne par vēsturi, maigi sakot, ir nedaudz atšķirīga. Protestanti – “oranžisti” uzskata par savu tradīciju doties ik vasaru gājienos, vēlams, šķērsojot arī kvartālus, kur iedzīvotāju vairākums ir īri – katoļi.
Un nu būtiskais: vietējo tiesībsargu uzdevums nav skaidrot vēsturi vai pat apelēt pie veselā saprāta, viņu uzdevums ir novērst abu pušu fizisku konfrontāciju (jāpiezīmē, ka tas ne vienmēr pēdējo gadu desmitu laikā ir izdevies). Kad policija gādā (Vācijā, ASV u. c.), lai neizraisās sadursmes starp radikāli pretēji noskaņotām demonstrācijām, policisti nelasa pilsoņiem īsas lekcijas par politisko situāciju un starptautisko kontekstu. Tātad man neliekas pamatoti pārmetumi ierindas policistiem “pārliecīgā liberālismā” kontekstā ar 9.–10. maijā (potenciāli 13. maijā) Rīgā notikušo. Tiesībsargu rīcības metodes nosaka vadība, tostarp politiskā.
Nākamais jautājums ir par tiesībsargu sagatavotību reālai konfrontācijai. Mums, protams, var šķist, ka Latvijā arī ir “karstie datumi” – 9. maijs vai savulaik 16. marts. Tomēr patiesībā mums līdz šim ir ļoti veicies, jo nedz mums ir futbola fani, kuri uzskata par nepieciešamību savstarpēji izkauties, nedz mums ir galēji kreisie vai labējie radikāļi, kuriem vardarbīgas akcijas ir pierasta lieta.
Kaut kas līdzīgs tam, ar ko regulāri saskaras policisti Vācijā, Grieķijā, Francijā, Spānijā utt., ir bijis Tallinā 2007. gadā pēc “bronzas karavīra” demontāžas un 13. janvāris Vecrīgā 2009. gadā. Viss. Atklāti sakot, es domāju, ka mūsu policija nav gatava šādai konfrontācijai – nevis tāpēc, ka būtu nelojāli vai bailīgi, bet tāpēc, ka nav šādas pieredzes.
Ņemot vērā manu akadēmiska rakstura interesi par radikāļu grupām, esmu redzējis diezgan daudz video par šādām konfrontācijām. Kad 1994. gada augustā Karlsrūes pilsētā neonacisti pulcējās Rūdolfa Hesa godināšanai, virknei policistu nebija pat aizsargķiveru, un tas viss izskatījās diezgan sērīgi. Tēlaini izsakoties, desmit gadus vēlāk sagatavotības līmenis ir pavisam cits. Esmu redzējis vēsturiski senākus video, kur, sauksim lietas īstajos vārdos, satrakojušies islāma radikāļi dzenas pakaļ britu policistiem, kuru banāli ir par maz, un viņi ir faktiski neapbruņoti.
Acīmredzot tiesībsargi nesaprata, ar ko viņiem darīšana. Domāju, ka situācija ir mainījusies. Varbūt tas izklausīsies ciniski, bet varbūt visvairāk gadu laikā savstarpēji mācījušies ir policisti un anarhisti Grieķijā, kur – ja nostājamies policijas pozīcijās – ir bijis laiks “sagremot” aizdedzinātus spēkratus, lidojošus “Molotova kokteiļus” utt. Latvijā policija ir strādājusi apstākļos, kad publikai pietiek ar mutiskiem aizrādījumiem un aicinājumiem un smagākais mestais priekšmets ir sniega pika. Es atkārtošos, uzskatu, ka tā ir bijusi veiksme, bet nevar noliegt, ka tā arī izrādījusies vājā vieta.
Jebkurā gadījumā, pirms paģērēt no policijas “asāku rīcību”, tiesībsargi ir vismaz morāli tam jāsagatavo. Un atkal – ne jau ierindas policistiem ir jālūdz vadībai iespēja trenēties reālas konfrontācijas situācijām.
Tas, kas mani personīgi tomēr pārsteidza, ir policijas vadības skaidrojumi, ka pulcēšanās 10. maijā esot bijusi negaidīta. Pirmkārt, elementāra loģika saka, ka pēc informācijas par ziedu aizvākšanu 10. maija rītā ļaudis būs.
Otrkārt, neticu, ka gatavošanās nebija pamanāma sociālajos tīklos. Cik saprotu, Latvijā ir labi funkcionējoša struktūra kiberuzbrukumu atvairīšanai. Savukārt sociālo tīklu monitorēšana acīmredzot ir virspusēja. Arī tā ir labojama lieta, nebojājot sev nervu sistēmu ar emocionāliem izvirdumiem par notikušo.
Brīžos, kad Krievija un tās sabiedrības rīcība mani nokaitina, kā attaisnojumu paša dusmu pamatotībai atceros krievu intelektuāļa Pjotra Čadajeva 1836. gadā rakstīto: “Mēs [krievi] piederam pie tām nācijām, kuras (..) pastāv tikai tādēļ, lai sniegtu pasaulei kādu svarīgu mācību.” Dzēlīgi, vai ne? Man liekas, ka cilvēkiem Latvijā arī nevajadzētu būt par “paraugu” citām sabiedrībām, vissarežģītākajos brīžos atsakoties no racionālas analīzes par labu emocijām.
