Mērķis tikt tuvāk elitei: Latvijas šahists Ņikita Meškovs gandarīts par iespēju spēlēt pret pasaules čempionu 2
Gints Narogs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Aizvadītajā nedēļā Austrijā notika Eiropas klubu kausa izcīņa šahā, kur Somijas vienībā no Vammalas startēja arī Latvijas šaha lielmeistars 28 gadus vecais Ņikita Meškovs. Pirmajā kārtā viņam pretiniekos bija pasaules čempions un šā brīža šaha pasaules lielākā zvaigzne Magnuss Kārlsens no Norvēģijas.
Salīdzinājumos runājot, tas būtu līdzīgi, ja kāds no Latvijas bokseriem tiktos ar pasaules čempionu smagsvariem Taisonu Fjūriju. Meškovs cīņu pret Kārlsenu aizvada lieliski, abiem šahistiem vienojoties par neizšķirtu. Sarunā ar “Latvijas Avīzi” Ņikita atzīst, ka sajūtas pēc mača bijušas ļoti labas.
Ņ. Meškovs: Pret elites šahistiem man pagaidām nesanāk uzspēlēt bieži, tāpēc patīkami, ka virzos uz priekšu, lai pietuvotos tam līmenim. Pēc cīņas ar Kārlsenu sajūtas bija labas. Labākas tikai būtu, ja vien būtu uzvarējis. Līdz šim nebiju pret tāda līmeņa šahistu spēlējis. Uzreiz varēja just, ka spēlēju pret pasaules čempionu, jo visas kameras zālē bija piesaistītas viņam. Jau no pirmās minūtes man bija sajūta, ka esmu saskāries ar nopietnu figūru šahā.
Uztraukuma nebija?
Droši vien, ka bija, bet es nedomāju un nepārdzīvoju, kāds beigās būs iznākums. Pirmā pusstunda bija diezgan grūta, vajadzēja adaptēties šim līmenim.
Individuāli Eiropas klubu kausā nospēlēji labi, divas uzvaras, četri neizšķirti, viens zaudējums. Komandai gan klājās grūti.
Sanāca tā, ka bija jābūt nopietnākam sastāvam, bet pēdējā brīdī mans kolēģis Artūrs Neikšāns privātu iemeslu dēļ nespēja aizbraukt uz sacensībām. Tāpēc komanda bija krietni vājāka un nevarējām pretendēt uz augstām vietām. Nospēlējām savā līmenī, un nevaru teikt, ka mēs smagi izgāzāmies. Mums arī nebija lielu ambīciju, gribējām uzspēlēt pret nopietnām komandām, vismaz pirmajā kārtā tas mums arī izdevās.
Kā nokļuvi Vammalas komandā? Kā vispār klubu komandas tiek veidotas?
Šo klubu pārstāvu jau ceturto sezonu. Viņi savulaik mani uzaicināja, jo atbrīvojās vieta. Somijā ir noteikums, ka komandā var būt divi ārzemnieki. Visi pārējie ir vietējie šahisti. Viņi nav lielmeistari, pārsvarā FIDE meistari. Nav slikta līmeņa spēlētāji, taču viņiem šahs ir vairāk vai mazāk, bet hobijs. Pērn mēs uzvarējām Somijas klubu čempionātā, tāpēc bija doma, ka ir jāizmanto iespēja un jāaizbrauc uz Eiropas klubu kausu.
Latvijā arī tāds klubu čempionāts?
Līdz 2019. gadam regulāri notika. Atceros, ka pirms kādiem desmit gadiem sistēma bija ļoti laba, jo braukājām pa visu Latviju. Bija vairāki posmi – Liepājā, Ventspilī, Daugavpilī un citviet. Tas bija baigi forši, bet diemžēl pandēmija visu to apturēja. Zinu, ka norit sarunas, lai šo tradīciju atdzīvinātu.
Kā tu sāki nodarboties ar šahu?
Tas ir gana garš stāsts, bet īsā versija – mani pavisam maziņu spēlēt šahu iemācīja vectēvs. Viņš man ierādīja šo spēli, un es ātri to iemīlēju, sapratu, cik tā ir interesanta. Sešu gadu vecumā mani aizveda uz Rīgas Šaha skolu, kas tolaik atradās Audēju ielā Vecrīgā. Jau agrā vecumā regulāri spēlēju, piedalījos vietējos čempionātos, kad desmit gadu vecumā izpildīju meistarkandidāta līmeni, sāku braukāt uz pasaules un Eiropas čempionātiem jauniešiem un junioriem. Ilgu laiku tas bija hobijs, bet ar gadiem sapratu, ka gribu ar šahu nodarboties kā ar profesiju.
Šahs šobrīd tev ir pamatprofesija?
Jā, tas ir mans darbs. Gan spēlējot, gan arī trenējot jaunos spēlētājus. Atkal jāmin pandēmija, jo tā garā pauze pamatīgi iespaidoja sacensību norisi pasaulē, tāpēc sāku trenēt. Man ir pāris audzēkņi no Latvijas, bet lielākā daļa no ārzemēm. Apvienoju spēlēšanu un nedaudz attīstos arī kā treneris.
Kāds tavā vērtējumā ir līdzšinējās tavas karjeras lielākais panākums?
Labs jautājums. Es 2018. gadā uzvarēju Latvijas čempionātā, bet vai tas ir lielākais panākums, grūti teikt. Tāpat togad uzvarēju Baltijas valstu zonālajā turnīrā, kurā bija nopietns sastāvs, piedalījās padsmit lielmeistari.
Kopumā mana nostāja ir tāda, ka vienmēr esmu gribējis cīnīties ar pasaules labākajiem šahistiem, un tā izaugsme, kas notiek pēdējos gados, ir virzīta, lai es izsistos un kaut ko sasniegtu Eiropas un pasaules mērogā, ne tikai vietējā līmenī. Milzīga pieredze bija pagājušā gada nogalē, kad Rīgā notika “Grand Swiss” turnīrs ar elites līmeņa sportistu līdzdalību. Tas bija nopietns pārbaudījums un arī izaugsme. Pērn spēlēju arī Pasaules kausā, šogad Eiropas čempionātā. Man ir sajūta, ka ir profesionālā izaugsme, viss iet uz augšu, par to es lepojos vairāk.
Kādi ir tālākie mērķi?
Martā plānoju atkal piedalīties Eiropas čempionātā, kam jānotiek Serbijā. No turienes labākie šahisti kvalificēsies Pasaules kausam, kas varētu būt mans nākamais mērķis. Protams, piedalīšos arī “Open” turnīros, bet tie ir tikai turnīri.
Eiropas čempionāts ir diezgan nopietns pasākums. Arī Eiropas klubu kauss man deva pieredzi, jo tur atrodies starp pasaules labākajiem šahistiem. Tur var ne tikai pacelt savu līmeni, bet arī parādīt savas iemaņas.
Tev ir treneris?
Šobrīd diemžēl ne. Līdz pandēmijas sākumam trīs reizes nedēļā strādāju kopā ar Edvīnu Ķeņģi. Tagad situācija ir mainījusies, taču strādāju kopā ar kolēģiem. Lielākoties darām to pašu, mums ir treniņmači, treniņnometnes. Jūnijā biju nedēļu treniņnometnē Spānijā. Jāsaprot, ka tas ir process, ko mēs paši organizējam, paši veidojam treniņplānu. Ir kolēģi no ārzemēm, ar ko mēs kopā attīstāmies.
Lielākajai daļai cilvēku šahs šķiet kā nodarbe, kurā nevajag fizisku piepūli, bet tā noteikti nav. Kā sevi uzturi formā?
Fiziskā izturība ir būtiska. Vidēji trīs reizes nedēļā apmeklēju sporta zāli. Ja daudz spēlē, tad bez izturības nekādi, ilgtermiņā nevar spēlēt labā līmenī, ja neesi labā fiziskajā formā.
Nevaru nepajautāt par ģeopolitisko situāciju pasaulē. FIDE no saistības ar Krieviju nav atteikusies, jo starptautisko federāciju vada Krievijas pilsonis. Sajūta, ka šaha pasaule joprojām ir cieši saistīta ar Krieviju.
Tā ir absolūti traka situācija pasaulē. Nepieņemama. Par FIDE vadību labāk noteikti nokomentēs tie, kas ar to ir saistīti. No savas puses varu pastāstīt, ko redzēju Eiropas čempionātā martā. Cilvēku līmenī starp krieviem un ukraiņiem šahā saglabājas labas attiecības.
Tur bija šahisti no Krievijas, kuri gan nepiedalījās sacensībās, bet viņiem savstarpēji bija normālas attiecības ar Ukrainas šahistiem. Šaha pasaulē absolūti lielākā daļa Krievijas šahistu ir pret šo nelaimi un pārliecinoši lielākā daļa Krievijas šahistu ir fiziski aizbraukuši no savas dzimtenes, jo viņi nepieņem to, kas notiek un ko piedzīvo Ukrainas iedzīvotāji. Tādā veidā viņi arī izrāda savu attieksmi, ka nevar palikt un dzīvot Krievijā.
