– Kā būtu jārīkojas zemniekam mežazvēru postījumu gadījumos, ja viņam nav noslēgts līgums ar kādu mednieku kolektīvu? 0
– Pirmais – es ieteiktu viņam pašam iestāties mednieku rindās. Otrais – tomēr noslēgt līgumu ar medniekiem.
Trešais – vērsties virsmežniecībā vai doties uz MKK, kas palīdzēs risināt situāciju. Ja līguma ar mednieku kolektīvu nav, par notikušajiem postījumiem atbild pats zemnieks, jo neviens cits nekādas saistības nav uzņēmies.
– Kas tomēr ir galvenais klupšanas akmens, kas traucē veiksmīgai mednieku un zemnieku sadarbībai?
– Galvenais ir cilvēciskais faktors, vēlme un prasme sarunāties un sadarboties. Un darīt to tā, lai ieguvēji ir visi. Varu minēt, manuprāt, ļoti labas prakses piemēru. Sezonas laikā medības tiek organizētas tā, lai mednieki varētu tikt arī pie medījuma gaļas, savukārt ar medību produkciju mednieki padalās ar zemniekiem, ar kuriem noslēgti līgumi. Un visi apmierināti. Tikmēr kaimiņu kolektīvi sūdzas, ka ar viņiem zemnieki līgumus negrib slēgt. Vienkārši nevajag domāt tikai par to, kā sev gūt labumu, bet padomāt arī par sadarbības partneri, un viss notiks. Ja mednieki paši nav zemes īpašnieki, viņi pie medīšanas var tikt vien tad, ja noslēdz līgumus ar zemes īpašniekiem un kļūst par medību tiesību lietotājiem, tā ka tas jebkurā gadījumā ir abpusēji svarīgs darījums.
– Sējumi pirmām kārtām būtu jāaizsargā pašiem zemniekiem ar šim nolūkam pieejamiem līdzekļiem. Vai bez žogiem, repelentiem un visādiem grabuļiem ir vēl kādi paņēmieni?
– Ir pieejamas dažādas trokšņu ierīces, piemēram, skaņas lielgabali, ar kurām uz kādu laiku var atturēt meža iemītniekus no postījumu radīšanas. Lauka malās izvietojot biedēkļus, tiem ir vērts mugurā uzvilkt jaku ar attiecīgu cilvēcisku smaciņu, piemēram, ar cigarešu dūmu smaku. Kādā seminārā dzirdēju padomu no zemnieka – pietiekot gar lauka malu nostiept auklu, iesmērēt to visā garumā ar sālītu cūkas speķi, un neviena mežacūka tuvumā nenāks. Arī nokrišņi tik ātri taukaino konsistenci neaizskalojot. Pats to pārbaudījis neesmu, bet, iespējams, strādā. Tautas paņēmieni vienmēr labi ar to, ka tie neprasa lielas investīcijas…
Mežaudzēm labi palīdz dažādi repelenti, piemēram, tie, kas ir uz smilšu bāzes. Tos uzsmidzina koku galotnītēm, dzīvnieks iekožas, sajūt smiltis un vairs to neaiztiek, jo nevienam jau nepatīk, ka ēdienā ir smiltis.
Savukārt labību mēs tagad izaudzējam teju divreiz garāku un brangāku nekā agrākos laikos, kad tā labākajā gadījumā sniedzās cilvēkam līdz viduklim. Tagad labības laukā ieklīdušu mežacūku saimi pat nemanīsi, kur nu vēl nomedīsi. Vienīgā iespēja – aktīvi būvēt tornīšus. Un arī tad, ja no torņa dzīvnieks ir redzams, cauri raženajiem kviešiem ar parastās karabīnes lodēm izšaut ir gandrīz neiespējami. To drīzāk varētu izdarīt ar loku un bultām, bet šāda veida medības pie mums nav atļautas, lai gan jau ilgu laiku cīnāmies, lai bultas varētu izmantot.
