Mums ir trīs kaujas lauki vienlaicīgi! Slaidiņš norāda, kā patiesībā šobrīd norisinās karš 0
Krievijas sāktais karš pret Ukrainu arvien vairāk pāraudzis klasiskā izsīkuma karā, kur izšķiroša nozīme ir ne tikai frontes līnijai, bet arī ekonomikai, politikai, cilvēkresursiem un sabiedrības noturībai. Tā situāciju TV24 raidījumā “Aktuālais par karadarbību Ukrainā” vērtē NBS majors, Zemessardzes štāba virsnieks Jānis Slaidiņš.
Viņš norāda, ka mūsdienu karadarbībā ir vairāki kaujas lauki vienlaikus – fronte, ekonomika un politika. Šajā konfliktā tie visi ir cieši saistīti, un tieši tāpēc karu nevar vērtēt tikai pēc tā, cik kilometru kāda puse konkrētā dienā pavirzījusies uz priekšu.
Viens no būtiskākajiem iemesliem, kāpēc sarunas par mieru šobrīd izskatās maz ticamas, ir abu pušu pilnīgi atšķirīgais skatījums uz karu. Krievija oficiāli to pasniedz kā cīņu par savu suverenitāti un drošību, apgalvojot, ka tai bijis jāaizstāv savas nacionālās intereses un jānovērš NATO paplašināšanās tās robežu virzienā.
Slaidiņš gan norāda uz šīs loģikas pretrunīgumu – Krievija pieprasīja NATO atgriešanos 1997. gada robežās, bet uzbruka Ukrainai. Krievijas iekšējā propagandā karavīri tiek pasniegti kā tēvzemes aizstāvji un varoņi, bet sabiedrībai tiek radīts priekšstats par vienotu cīņu pret “kolektīvajiem Rietumiem”.
Maskavas mērķi, pēc Slaidiņa teiktā, ir skaidri – anektēto teritoriju atzīšana, Ukrainas demilitarizācija un neitralitātes statuss. Savukārt Ukraina un tās sabiedrotie šo karu redz pilnīgi citādi.
Ukrainai tā ir eksistenciāla cīņa par valstiskuma, neatkarības un nācijas fiziskas izdzīvošanas saglabāšanu.
Starptautiskajos dokumentos un Rietumu paziņojumos Krievijas karaspēks tiek definēts kā okupanti un agresori, bet Ukrainas mērķis ir Krievijas spēku pilnīga izvešana no visām starptautiski atzītajām robežām, ieskaitot Krimu.
Tāpat Ukraina pieprasa reparācijas par iznīcināto un vainīgo saukšanu pie atbildības. Tas nozīmē, ka abu pušu mērķi ir diametrāli pretēji un šobrīd nav redzams pamats, uz kura tās varētu viegli apsēsties pie sarunu galda.
Slaidiņš uzsver, ka galvenie izsīkuma faktori šajā kara posmā ir cilvēki, nauda un spēja pielāgoties. Ukrainai viskritiskākā problēma ir cilvēkresursi. Valsts atrodas dziļā demogrāfiskā krīzē, ko vēl vairāk pastiprina miljoniem bēgļu aizbraukšana.
Mobilizācijas rezerves Ukrainā ir ierobežotas, un papildspēku nosūtīšana uz fronti kļūst arvien sarežģītāka. Sabiedrībā pieaug nogurums, un tas ietekmē arī spēju ilgstoši uzturēt vajadzīgo karavīru skaitu frontē.
Krievijai šajā ziņā ir skaitlisks pārsvars, jo tās iedzīvotāju skaits ir vairākas reizes lielāks. Tomēr arī Maskava cenšas izvairīties no jaunas masveida mobilizācijas. Tā vietā Krievija turpina piedāvāt ļoti lielas naudas summas par līguma slēgšanu ar Aizsardzības ministriju, mēģinot šādā veidā daļēji segt zaudējumus frontē.
Tomēr Slaidiņš norāda, ka cilvēku skaits vien nebūs galvenais faktors, kas izšķirs kara iznākumu. Arvien lielāka nozīme ir tehniskajam pārsvaram, inovācijām, spējai ātri pielāgoties un izmantot jaunus risinājumus kaujas laukā.
Ekonomikas ziņā Krievija karu finansē neatkarīgi, galvenokārt pārdodot izejvielas. Valsts sistēma lielā mērā pārveidota kara režīmā, taču arī Krievijas ekonomika darbojas uz robežas.
Ukrainas triecieni Krievijas naftas pārstrādes objektiem būtiski ietekmē degvielas tirgu, un lielie militārie izdevumi pastiprina inflāciju.
Savukārt Ukraina ir ļoti atkarīga no ārvalstu palīdzības. Tās ekonomika kara laikā ir smagi cietusi, un bez ASV un Eiropas atbalsta būtu ļoti grūti nosegt gan budžeta vajadzības, gan nodrošināt bruņojumu un militāro spēju uzturēšanu.
Tas nozīmē, ka abas puses šobrīd cīnās ne tikai frontē, bet arī par to, kura ilgāk spēs izturēt politisko, ekonomisko un sabiedrisko spiedienu. Krievijai jāuztur kara ekonomika un jāsedz milzīgi izdevumi, Ukrainai – jānotur sabiedrība, jārisina cilvēkresursu trūkums un jāpanāk, lai Rietumu palīdzība nepārtrūktu.
Slaidiņa vērtējumā šis karš arvien vairāk kļūst par izturības pārbaudījumu. Nevienai pusei pašlaik nav viegla ceļa uz ātru uzvaru, bet abu pušu sākotnējie mērķi paliek savstarpēji nesavienojami. Tieši tāpēc karš turpinās izsūkt resursus, pārbaudīt sabiedrību pacietību un piespiest gan Kijivu, gan Maskavu arvien skaidrāk izvērtēt, cik ilgi katra spēj turpināt cīņu.
