Uzvara informatīvajā karā? 54
Radošajai grupai Kuldīgas domes lēmums rada nozīmīgus sarežģījumus, jo ir ainas, kuras bez pašvaldības atbalsta nofilmēt nav iespējams, norāda ražošanas menedžeris Didzis Eglītis. Tādējādi producentiem nāksies pārcelt filmēšanu uz citu vietu, kas, visticamāk, nebūs Latvijā.
Vai tā DP būs izpildījusi savu pienākumu, novēršot vienu it kā informatīvā kara epizodi Latvijā? Iespējams, tieši pretēji, uzskata vēsturnieks Aigars Urtāns, kuru filmas producenti pieaicinājuši par scenārija konsultantu.
“Sākotnēji scenārijā tiešām bija no Latvijas vēstures traktējuma viedokļa nepieņemamas interpretācijas. Taču filmas veidotāji, uzskatu, attiekušies pret savu darbu ļoti atbildīgi: arī Latvijā tika meklēts vēsturnieks, kurš varētu šīs epizodes koriģēt, jo viņu mērķis ir mākslas filma, nevis propagandas projekts,” stāsta Urtāns.
Vēsturnieks piebilst, ka viņa ieteikumi un precizējumi esot ņemti vērā un līgums bijis noslēgts tādējādi, ka viņš arī piedalītos epizožu filmēšanā un vajadzības gadījumā varētu veikt operatīvas korekcijas. Ja filmēšanu pārcels uz kādu Krievijas pilsētu, iespējas turpmāk ietekmēt sižetu latviešiem būtībā vairs nebūs – Urtāns norāda, ka viņš tādā gadījumā atbildību par uzfilmēto materiālu un tajā veiktajām korekcijām neuzņemsies un pilnībā norobežosies no šā projekta.
Ražošanas menedžerim Eglītim vakar bija pēdējā darbadiena projektā – viņam ar producentiem neesot izdevies vienoties par atsevišķiem līguma punktiem, kuri saistīti ar iespējām ietekmēt satura nianses un seriāla pirmsnodošanas versiju montāžas procesā, tomēr filmas radošās grupas darbību viņš vērtē kā ļoti profesionālu un teic – ir redzams, ka iecerēta mākslas filma ar zināmu romantizētu ievirzi, nevis propagandas gabals.
Arī Dacei Eversai radies priekšstats, ka iecerēta patiešām augstvērtīga mākslas filma. “Protams, var jautāt – vai filmu par šādiem latviešu vēsturē sāpīgiem jautājumiem vajadzētu uzņemt citas tautības pārstāvjiem. Taču – ja paši neuzņemam?” prāto aktrise. Viņa gan piekrīt: scenārijs ir tikai viena sastāvdaļa, gatavajā filmā ļoti svarīga kā režisora nostādne, tā arī materiāla montāža.
Kultūra – pēdējais sadarbības bastions
Jāpiebilst, ka vīzas filmas komandai izkārtoja ar Latvijas Kultūras ministrijas (KM) palīdzību. KM valsts sekretāra vietnieks starptautisko lietu, integrācijas un mediju jautājumos Uldis Lielpēters skaidro, ka ministrijas sniegtais atbalsts ērtākai vīzu noformēšanai Krievijas filmēšanas grupai pamatots ar 2007. gadā noslēgto ES un Krievijas sadarbības līgumu. “Protams, tas bija, ja tā var izteikties, gaišākais brīdis ES un Krievijas attiecībās,” atzīst Lielpēters. “Tikai pēc tam nāca 2008. gada notikumi Gruzijā un 2014. gada notikumi Ukrainā. Taču līgums nav denonsēts. Kamēr tas spēkā, mēs uzskatām par pareizu nesaraut visas saiknes, un, lai cik saspringtas attiecības būtu citās jomās, saziņa un sadarbība kultūras jomā tiek uzturēta visilgāk.”
Lielpēters atgādināja, ka atbalstu KM sniedz arī citu valstu, kurām ar Latviju ir vīzu režīms, kultūras apmaiņas projektiem. Turklāt ir iespēja atgūt daļu filmas uzņemšanā Latvijā nomaksāto nodokļu. “Protams, ja redzēsim, ka mūsu labticīgā sistēma tiek ļaunprātīgi izmantota, būsim spiesti to pārveidot,” piebilda Lielpēters, atgādinot, ka kino industrijā par ārzemju projektu piesaistīšanu mēs sacenšamies arī ar kaimiņiem, citstarp igauņiem, poļiem, ungāriem.
Jāpiebilst, ka “Parāde Alē” nav Krievijas un Latvijas kopprodukcija un tās uzņemšanu nav atbalstījis Nacionālais kinocentrs.
