Man ir sava teorija, kāpēc par nacistu noziegumiem pasaulē šodien runā vairāk nekā par boļševiku. Nacisti savus noziegumus fotografēja, pat filmēja, tāpēc atstāts daudz vizuālu liecību. Viens piemērs – ja jūs šodien “Google” attēlu meklētājā ierakstāt vārdus “Liepāja history” (“Liepājas vēsture”), tad pirmais, kas tiek rādīts, – attēli ar izģērbtām ebreju sievietēm, kas gaida nošaušanu Šķēdes kāpās. Turpretim čeka aiz sevis centās iznīcināt jebkādas pēdas. 1
Bet ir vēl viens iemesls – Padomju Savienība bija starp karu uzvarējušām valstīm. Inerces procesi cilvēku domāšanā jūtami vēl šodien – apgalvojumi, ka nacisms bija briesmīgāks, nežēlīgāks, agresīvāks. Londonu jau nebumboja Staļins, bet gan Hitlers, Pērlhārborai uzbruka nevis krievi, bet japāņi. Turklāt atrašanās uzvarētāju aliansē padomju režīmam deva laiku un iespēju noziegumus noslēpt. Kaitināt Padomju Savienību nebija ērti vēl daudzus gadu desmitus pēc kara beigām. Manuprāt, būtu pienācis laiks atklāti runāt par to, ka Rietumu valstu klusēšana par notiekošo Padomju Savienībā bija noziedzīga. Augstākajos varas līmeņos taču bija zināms par masu slepkavībām, organizēto badu Ukrainā, deportācijām Baltijā un gulaga nometnēm. Nav brīnums, ka ne jau tikai krievi slēpj savus arhīvus, tas pats notiek arī Rietumos. Domāju, mūs gaida visai pārsteidzoši atklājumi.
Savās publikācijās jūs esat iestājies par tādu lietu kā “liberāls nacionālisms”. Ko lai ar to saprotam?
Jebkurš nacionālisms pēc savas būtības ir konservatīvs, vērsts uz tradīciju, uz stabilitāti. Par liberālu nacionālismu es dēvētu tādu, kas spēj pakāpties augstākā atvērtības pakāpē, kas redz ne tikai tautastērpu un folkloru, bet arī mainīgo pasauli mums apkārt, ar kuru jāsadzīvo un no kuras jāmācās, pārņemot visu vērtīgo.
