Izrādē spēlē divpadsmit aktrises, kuras ieraugām jau pašā darbības sākotnē. Būtībā varētu izcelt katru sievietes lomu, jo tēli ir izstrādāti pamatīgi.
Izrādē spēlē divpadsmit aktrises, kuras ieraugām jau pašā darbības sākotnē. Būtībā varētu izcelt katru sievietes lomu, jo tēli ir izstrādāti pamatīgi.
Publicitātes (Kristapa Kalna) foto

No pagātnes līdz nākotnei. Maija Svarinska recenzē Nacionālā teātra izrādi “Debesjums” 6

Maija Svarinska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
7 lietas, ko gudri cilvēki par sevi nekad nesaka 20
Dārgāk nekā Šveicē, Vācijā vai Dānijā. Vietnē, kas analizē dzīves dārdzību, norādīts, ka Latvijā komunālie pakalpojumi ir otrie dārgākie pasaulē
Kokteilis
“Tā ir visprastākā lielummānija un cinisms!” Grupas “Līvi” dibinātājs beidzot skaļi paudis savu viedokli par grupas pašreizējām darbībām
Lasīt citas ziņas

Nacionālajā teātrī iestudējot Lūsijas Kirkvudas lugu “Debesjums”, režisors Valters Sīlis gribot negribot iekāpis savas daiļrades jaunā posmā.

Nacionālā teātra pirmizrāde “Debesjums” mani no tiesas interesēja, jo talantīgais un sevi parasti publikas priekšā nepozicionējošais režisors Valters Sīlis pirmoreiz tik aktīvi dalījās pārdomās par savu darbu pie dramaturģiskā materiāla, par savu mērķi “likt cilvēkiem iekāpt sakrālā laikā un uzdot sev jautājumus, kuriem ikdienā laika nepietiek”. Nezinu, vai Lūsijas Kirkvudas luga bijusi viņa paša izvēle vai literārās padomnieces Ievas Strukas ieteikums, bet jau lugas nosaukums dod mājienu par tās satvara vertikālo parametru.

CITI ŠOBRĪD LASA

Britu dramaturģe Lūsija Kirkvuda, kas dzimusi 1983. gadā, tagad, četrdesmit gadu vecumā, jau sasniegusi patiesu popularitāti Rietumu kultūrā. Droši vien to sekmējušas arī viņas izvēlētās tēmas. Kā piemēru nosaukšu L. Kirkvudas lugu “Bērni”, kurā arīdzan skarts aktuāls mūsdienu jautājums: dažādu paaudžu savstarpējās attiecības, abpusējās tiesības un pienākumi. Šo lugu pieminu tāpēc, ka to savulaik redzēju Elmo Nīganena iestudējumā Tallinas Pilsētas teātrī.

Bet lugas “Debesjums” darbība risinās 1759. gadā, kad tiesvedībā vēl tiek akceptēts likums: vainīgais jāpakar par noziegumu, kas varētu būt gan slepkavība, gan zādzība vai pat koka nelikumīga nociršana. Lugā konkrēti tiek izmeklēts nodarījums, kurā par līdzdalību slepkavībā tiek vainota izaicinošas uzvedības meiča. Taču viņa apgalvo, ka ir gaidībās, un tādā gadījumā viņu nedrīkst pakārt. Tikt skaidrībā par šo jautājumu uzdots divpadsmit tiesas izvēlētām sievietēm, jo tolaik tik intīmas problēmas vīrieši labprāt atstāja sieviešu ziņā.

Tālab izrādē “Debesjums” spēlē divpadsmit aktrises, kuras ieraugām jau pašā darbības sākotnē.

Scenogrāfe Ieva Kauliņa radījusi ļoti izteiksmīgu noformējumu, proti, tādu kā kvadrātveida pacēlumu visas skatuves platumā, kas noteiktos brīžos a’la sveču gaismā (gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš) un mūzikas pavadījumā (komponists Edgars Raginskis) lēni apļo un reizēm arī sasveras slīpumā.

Šajos apgriezienos mēs iepazīstam katru no varonēm, kas mūsu priekšā veic to vai citu ikdienas darbu. Piemēram, Maijas Doveikas Elizabete Luka stampā sviesta ķērni, kaut programmiņā norādīts, ka viņa izspiež izmazgāto veļu uz ruļļa. Lai nu tā būtu! Bet Daces Bonātes Judīte Brūvere ar gludināmo akmeni izspiež krunkas no lina palagiem, Ināras Sluckas Šarlote Kerija spodrina alvas traukus, Sandijas Dovgānes Kitija Givensa berž grīdu ar birstēm un smilti, Evijas Krūzes Helēna Ludlova lāpa kleitu, Daigas Gaismiņas Sāra Holisa izsit pamatīgus putekļu mākoņus no grīdsegas, Ditas Lūriņas Emma Dženkinsa mazgā vīra krekla apkaklīti, Sanitas Paulas Enna Lavendera pārtin bērnu, Agneses Budovskas Mērija Midltone mīca maizi, ar kāju šūpodama bērnu gultiņu, Ievas Aniņas Hanna Rasteda nes ūdens spaiņus ar nēšiem, Indras Burkovskas Sāra Smita plūc fazānu, savukārt Lienes Sebres Pega Kārtere slauka grīdu un griestus ar zaru slotu.

Reklāma
Reklāma

Iespaidīgi ir arī Kristīnes Pasternakas kostīmi – aubes, elegantas cepures un skaisti šūdinātas kleitas, kas jo sevišķi izceļ katras sievišķību.

Dramaturģiskā darbība aizsākas ar dialogu starp Elizabeti Luku un Kūmzas kungu, ko spēlē Kaspars Aniņš. Viņš ieradies ne tikai frivoli lakstoties, bet arī pierunāt Elizabeti palīdzēt izšķirt kādas apsūdzētas sievietes, vārdā Sallija Popija, likteni, proti, noskaidrot, vai šis meitietis patiešām ir stāvoklī, jo tieši to M. Doveikas varone, būdama vecmāte, varētu saprast vislabāk.

Turklāt tādējādi viņa arī piepulcētos vajadzīgajam zvērināto pulkam, kurā jābūt divpadsmit sievietēm. Elizabete piekrīt, un nu jau mēs redzam visu šo sieviešu grupu, kam jāizšķir Sallijas liktenis. Sallija, ko tēlo Elizabete Skrastiņa, stāv nomaļus, gaidīdama liktenīgo lēmumu.

Publicitātes (Kristapa Kalna) foto

Saskaņā ar tradicionālo priekšstatu par sieviešu kompānijas tēlu sākas runas par šo un to, kas, protams, galu galā aizved pie dažādu notikumu emocionālas apceres un negāciju nosodījuma. Visumā – aprunāšana, pārmetumi un vienlaikus arī zobgalība un smiekli. Man, vaļsirdīgi sakot, tas viss likās pļāpas, ko ļoti azartiski apspēlē aktrises. Uzmanību pa īstam saistīja vienīgi M. Doveikas Elizabete, jo viņas apņēmībā pierādīt, ka Sallija ir gaidībās, jautās kāds īpašs zemteksts. Nevis vienkārši apspēle, bet arvien pilnasinīgāks mātes tēls – māte, kas gatava uz visu, lai tikai glābtu savu meitu.

Izrādes otrais cēliens ieintriģē vairāk.

Pateicoties aktrisēm, kuru spēle organiski atsaukusies režisora skatījumam, rodas likteņi. Piemēram, spoži atainota Šarlote Kerija. Ināra Slucka, pati būdama talantīga režisore, savas varones tēlā atklājusi dziļu cīniņu pašai ar savu sirdsapziņu un patiesi rūgto likteni, ko pieredz sieviete, ar kuru manipulē šīs pasaules varenie.

Izteiksmīgu tēlu radījusi arī Daiga Gaismiņa. Ilgu laiku viņas Sāra Holisa mēmi kustas pa skatuvi gluži kā atlūza, uz jautājumiem atbildot vienīgi ar galvas mājienu, jo šī sieviete, pieredzēdama vardarbību, zaudējusi balsi. Darbības gaitā viņa, pārvarējusi savu psihotraumatisko krīzi, atklāj varones dziļā pārdzīvojuma sāpi.

Būtībā katru sievietes lomu varētu izcelt ar detalizētu nianšu aprakstu, jo tēli ir izstrādāti pamatīgi. Tiesa, ne vienmēr mani pārliecināja E. Skrastiņa Sallijas lomā, jo šķita, ka nāves bailes viņu tā īsti nenomāc. Reizēm savukārt pārsteidza eksaltācija un arī runas temps, tāds kā forsēts prastums, itin kā lai uzsvērtu zemo izcelsmi.

Izrāde tuvojas beigām, kad M. Doveikas varone, kaismīgi cīnīdamās par savas meitas Elizabetes likteni, panāk visu divpadsmit sieviešu pozitīvu balsojumu. Taču atriebība nāk. Kad visas kur nu kurā izklīst, parādās melnā tērpta augstdzimušas kārtas dāma un, iedevusi kukuli Kūmza kungam, kaut ko pačukst viņam pie auss. Viņš arī izdara to, kas likts, nospārdīdams Salliju tā, ka viņa zaudē bērnu.

Acīmredzot tādējādi bagātniece “izpērk” sava dēla vainas.

Tagad E. Skrastiņas varone tik tiešām vēlas nomirt, bet māte mēģina viņu mierināt, lai gan saprot, ka meitu karātavas jau gaida. Pēkšņi parādās Ditas Lūriņas varone Emma, kas šeit aizmirsusi savu nazi. Atkal ilgi tiek apspēlēta nāves tēma, un mums no jauna atkal ilgi jāgaida, vai nazis tiks likts lietā. Nē. Viss notiek citādi. Ar augšup paceltu galvu, debesjumā vēroties…

Iestājas tumsa. Pēc tam skatuves aizmugurē izgaismojas jauns gadskaitlis: 2061. Atkal mūsu priekšā riņķo kvadrātveida pacēlums, atkal redzami tie paši dažādās savas ikdienas nodarbēs iegrimušie cilvēki, tikai viņu apģērbs – tāds kā robotiem, stilizēti nonivelēts, krāsains, bet vienveidīgs.

Ej nu sazini, kas tad būs modē? Bet kā ar pārējo? Valters Sīlis satraukts jautā: vai tiešām viss tāpat turpināsies? Patiešām satraucoši.

Atliek vienīgi lūgties tāpat, kā to dara 18. gadsimta sievietes, lai mēs zem debesjuma saglabātu savu cilvēcību, spēju būt līdzjūtīgiem un mīlēt citam citu.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.