No “pupiņiem” līdz automātiskajam maksājumam “un tā”! “Rimi” un “Tele2” kļūdainās reklāmas kļūst par interneta sensācijām 0
Katram darbā var gadīties kāda ķibele. Poga ne tur nospiesta, burts kaut kur aizskrējis, teksta melnraksts nejauši kļuvis par publisku versiju vai cenu zīme pēkšņi sāk runāt pavisam jaunā latviešu valodas paveidā. Taču šajos interneta laikos ir viena skarba patiesība – nekas nepaliek nepamanīts.
Sociālajos tīklos cilvēki pamanījuši divas amizantas valodas pērles – vienu pie mobilo sakaru operatora “Tele2”, otru pie veikalu tīkla “Rimi”. Un, kā jau ierasts, komentētājiem daudz nevajag – pietiek ar vienu neveikli formulētu teikumu vai jaunu vārdu uz cenu zīmes, lai sāktos īsts tautas valodas festivāls.
Pirmajā gadījumā uzmanību piesaistījis “Tele2” maksājumu logs, kur klientam redzama iespēja piekrist automātiskajam maksājumam. Tikai teksts izskatās mazliet tā, it kā to būtu rakstījis kāds, kurš pusceļā starp nopietnu bankas maksājumu un draudzīgu čatu ar čomu nolēmis: “Nu labi, ķipa, būs gana.”
Ekrānuzņēmumā redzams teksts: “Piekritu automātiskajam maksājumam un tā.”
Tieši šis “un tā” interneta lietotājiem, protams, bija kā konfekte. Jo kā gan citādi – automātiskajam maksājumam jau var piekrist oficiāli, bet var arī piekrist tā… mazliet ar dzīves nogurumu un nelielu ironiju.
Pie ieraksta autors lakoniski piebildis: “ķip piekritu un tā.”
Komentētāji šo formulējumu uztvēruši ar sajūsmu. Kāds raksta: “Type shi,” cits piebilst: “Principā kaut kā tā.” Vēl kāds secina, ka “GEN Z paaudze noteikti” saprastu šādu valodu bez garām instrukcijām. Komentāros netrūkst arī vienkārši smieklu emocijzīmju un īsu reakciju, piemēram, “labs”, “Piekritu and shit” un “This n that”.
Kāds vēl ironizē: “Nu ķipa tā ka var samaksāt, nav jau grūti.”
Un patiesi – maksājumu pasaule uzreiz kļūst cilvēcīgāka, ja oficiāla piekrišana izklausās nevis pēc juridiska dokumenta, bet pēc frāzes, ko pasaka cilvēks, kuram trešdienā pēc pusdienām vairs nav spēka strīdēties ar dzīvi.
Otrajā gadījumā interneta uzmanību izpelnījusies “Rimi” cenu zīme. Tajā redzams piedāvājums: “Pupiņi Rimi 2.veidi 400g/240g.”
Un te jau sākas valodas detektīvs. Kas īsti ir “pupiņi”? Ja domātas pupiņas, tad kāpēc pēkšņi tās kļuvušas par pupiņiem? Ja domāts kaut kas cits, tad internets ļoti vēlas zināt – kas tieši? Turklāt pievienotais “2.veidi” arī nepaliek nepamanīts.
Ieraksta autore pie foto lakoniski komentē: “Jaunvārds.”
Komentētājiem šī cenu zīme ļoti patikusi. Kāds raksta: “Divi veidi – visām gaumēm.” Cits piebilst: “Mhm, turklāt lielāki un mazāki.” Vēl kāds smejas: “Ooo, nu forši. Tagad Rimi var nopirkt arī pupiņus.”
Kāds komentētājs visu rezumē vienā vārdā: “Mārketings.” Un cits uzreiz piekrīt, ka, spriežot pēc cilvēku reakcijām, tas tiešām strādā.
Komentāros parādās arī radoši turpinājumi – “jāgaida, kad būs pupačijas”, “man, lūdzu, 2 pupiņus”, “nez, ar pienu vai bez?” un “mākslu baudīt”. Kāds atzīst: “Paldies, sasmējos,” bet vēl kāds norāda, ka meklējis, bet viņa “Rimi” šādu preci neesot atradis.
Daļa cilvēku pat sāk filozofēt, ka varbūt tā nemaz nav kļūda, bet gan dziļāka iecere. Kāds komentētājs raksta, ka kas zina, kas tur patiesībā domāts piedāvājumā. Citi savukārt noskaņoti labvēlīgi – kļūda esot tik jauka, ka pat dusmoties negribas.
Šie divi gadījumi vēlreiz pierāda – latviešu valoda ikdienā dzīvo ne tikai grāmatās, likumos un oficiālās preses relīzēs, bet arī maksājumu logos, cenu zīmēs un sociālo tīklu komentāros. Un reizēm tieši kļūdas kļūst par dienas jautrāko notikumu.
Var, protams, prasīt, kur bija korektors. Var jautāt, kā tas izgāja cauri sistēmai. Bet var arī vienkārši pasmaidīt, jo reizēm viens “un tā” vai viens “pupiņš” spēj izdarīt vairāk nekā vesela reklāmas kampaņa – panākt, ka par zīmolu runā.
Un galu galā – kļūdīties ir cilvēcīgi. Nepamanīt kļūdu internetā gan vairs gandrīz neiespējami.
