36 gadus veca mamma cīnās par dzīvību, bet valsts medikamentiem pateikusi “nē” – Edijs Pipars aicina atvērt acis 0
Latvijas veselības aprūpes sistēma jau ilgstoši balansē starp medicīnas iespējām un finanšu realitāti, kur pacientu pieeja modernai ārstēšanai nereti kļūst atkarīga nevis no ārstu lēmumiem, bet no valsts budžeta ierobežojumiem vai sabiedrības ziedojumiem.
Lai gan onkoloģija un citas smagas diagnozes tiek uzskatītas par vienu no veselības politikas prioritātēm, praksē pacienti un viņu ģimenes joprojām saskaras ar situācijām, kur ārstēšana, kas citviet Eiropā ir standarts, Latvijā nav valsts apmaksāta vai ir pieejama tikai ierobežoti.
Emocionālu ierakstu par šo tēmu vietnē “Facebook” publicējis labdarības biedrības “Palīdzēsim viens otram” vadītājs Edijs Pipars. Zemāk lasāma viņa publikācija.
“Atklāta vēstule veselības ministram Hosamam Abu Meri. Ministra kungs, es negribu runāt par reformām. Negribu runāt par darba grupām, plāniem un nākotnes iecerēm. Es gribu runāt par Līvu. 36 gadus jaunu sievieti. Divu mazu meitu mammu.
Par cilvēku, kurš visu mūžu ir godīgi strādājis, maksājis nodokļus un audzinājis bērnus. Un šodien viņai ir jācīnās ne tikai ar onkoloģisku slimību, bet arī ar sistēmu.
Ārstu konsīlijs ir nozīmējis ārstēšanu. Medikaments ir starptautiski atzīts, tas ir iekļauts ārstēšanas vadlīnijās un – pats svarīgākais – medikaments darbojas. Mēs to redzam izmeklējumu rezultātos.
Taču valsts pateica – nē. Ja nebūtu sabiedrības, ja nebūtu cilvēku, kuri ziedo, ļoti iespējams, Līvas šodien vairs nebūtu.
Un tas mani biedē. Vai tiešām Latvijā cilvēka dzīvība ir atkarīga no tā, cik veiksmīga būs ziedojumu kampaņa? Vai tiešām labdarībai ir jāaizstāj valsts veselības aprūpes sistēma? Mēs biedrībā “Palīdzēsim viens otram” palīdzēsim arī turpmāk. Kamēr spēsim. Bet tas nav normāli.
Labdarībai nevajadzētu glābt cilvēkus tur, kur tas būtu jādara valstij.
Līva nav vienīgā. Mēs redzam šādus stāstus regulāri. Atšķirība ir tikai viena – par Līvu uzzināja sabiedrība. Bet cik cilvēku aiziet klusi? Cik cilvēku nekad neuzdrošinās lūgt palīdzību? Cik bērnu paliek bez mammas vai tēta tikai tāpēc, ka viņiem nepietika naudas ārstēšanai?
Par viņiem statistika klusē. Ministra kungs, Latvija jau gadiem ir starp Eiropas valstīm ar vieniem no sliktākajiem onkoloģijas rādītājiem. Mūsu kaimiņi – Igaunija un Lietuva – pakāpeniski paplašina pieeju inovatīvajiem medikamentiem. Mēs tikmēr vācam ziedojumus.
Un mēs nerunājam par vienu konkrētu medikamentu. Mēs runājam par attieksmi. Par to, vai valsts centrā ir cilvēks.
Manuprāt, veselības aprūpes galvenajai prioritātei ir jābūt cilvēka dzīvībai. Nevis tam, vai viņa slimība atbilst kādam kritērijam, kas pirms daudziem gadiem ierakstīts Ministru kabineta noteikumos.
Jūs esat veselības ministrs. Tieši Jūsu rokās ir iespēja sākt pārmaiņas. Tāpēc man ir tikai viens jautājums. Ko Jūs darīsiet, lai pēc gada mums nebūtu jāveido vēl viena ziedojumu kampaņa nākamajai Līvai?
Nevis pēc pieciem gadiem. Nevis nākamajā plānošanas periodā. Bet tagad. Jo cilvēkiem ar onkoloģiju nav laika gaidīt. Viņi nedzīvo pēc budžeta cikliem. Viņi dzīvo no izmeklējuma līdz izmeklējumam. No terapijas līdz terapijai.
Un dažkārt – no ziedojuma līdz ziedojumam. Es no sirds ceru, ka šis stāsts nekļūs tikai par vēl vienu emocionālu sižetu televīzijā. Es ceru, ka tas kļūs par brīdi, kad beidzot sākām risināt problēmu. Nevis tikai Līvas dēļ. Bet arī, visu to cilvēku dēļ, kuri vēl tikai dzirdēs par šo diagnozi.”
