Veikalu apmeklētāji
Veikalu apmeklētāji
Foto: Evija Trifanova/LETA

Pandēmijas laikā ierobežotie tirdzniecības centri varēs vērsties tiesā, lai pieprasītu kompensācijas 0

Uzņēmumi, kuri iepriekš bija apstrīdējuši regulējumu, kas noteica lielo tirdzniecības centru darbības ierobežojumus Covid-19 pandēmijas apstākļos – varēs vērsties tiesā pret valsti un pieprasīt kompensācijas, šodien, komentējot Satversmes tiesas (ST) spriedumu, sacīja ST tiesnesis Gunārs Kusiņš.

Reklāma
Reklāma
Mājas
Kādas ir tavas kulinārijas prasmes – vai māki pagatavot šos 10 ēdienus, kuri jāprot katram latvietim?
Lietotas automašīnas, kuras nevajadzētu iegādāties: eksperts norāda uz trim neuzticamiem modeļiem 43
Tavā dzīvē nepārprotami gaidāmas patīkamas pārmaiņas! Horoskopi no 22. līdz 27. jūlijam
Lasīt citas ziņas

Kā ziņots, ST šodien pasludināja spriedumu, atzīstot par neatbilstošu Satversmei regulējumu, kas noteica lielo tirdzniecības centru darbības ierobežojumus Covid-19 pandēmijas apstākļos.

Kusiņš uzsvēra, ka ST veidojusi spriedumu tā, lai uzņēmumiem būtu iespējas, balstoties uz to, vērsties pret valsti.

CITI ŠOBRĪD LASA

Lieta rakstveida procesā tika izskatīta pirms mēneša. Tā tika ierosināta pēc SIA “Eften Domina” (“Domina”), SIA “Jysk Linnen’n Furniture” (“Jysk”) un SIA “VRPB” pieteikumiem. Uzņēmumi ST bija vērsušies atsevišķi, tomēr ST lēma lietas apvienot.

Uzņēmumi lūdza ST pārbaudīt Ministru kabineta (MK) noteikumu “Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai” 24.18 punkta atbilstību Satversmes 91.panta pirmajam teikumam, kā arī 105.panta pirmajam un trešajam teikumam.

MK noteikumi paredzēja, ka tirdzniecības centrā, kura kopējā tirdzniecībai atvēlētā platība ir lielāka par 7000 kvadrātmetriem, darbojas tikai veikali, kuros tirgo pārtiku ne mazāk kā 70% apmērā no preču sortimenta, veikali, kuros tirgo higiēnas preces ne mazāk kā 70% apmērā no preču sortimenta, kā arī aptiekas, optikas preču veikali, dzīvnieku barības veikali, ziedu veikali, grāmatnīcas, preses tirdzniecības vietas, kā arī datoru, to perifēro iekārtu un programmatūras, kā arī telekomunikācijas iekārtu veikali.

Savukārt Satversmes 91.panta pirmais teikums noteic, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā, bet 105.panta pirmais un trešais teikums, ka ikvienam ir tiesības uz īpašumu un īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu.

Kā aģentūru LETA informēja ST, izskatāmajā lietā tika apstrīdēta satversmība MK noteikumu vairākām redakcijām – redakcijai, kas bija spēkā no pērnā gada 7.aprīļa līdz 9.aprīlim, redakcijai, kas bija spēkā no pērnā gada 10.aprīļa līdz 19.maijam, un redakcijai, kas bija spēkā no pērnā gada 20.maija līdz 1.jūnijam. Visās šajās redakcijās apstrīdētā norma noteica aizliegumu darboties visiem lielā tirdzniecības centra veikaliem, izņemot tos veikalus, uz kuriem attiecās noteiktie izņēmumi, kuru uzskaitījums tika papildināts ar katru nākamo redakciju.

Reklāma
Reklāma

ST konstatēja, ka “Jysk” pieteikumā sniegti argumenti par aizskartā tirgotāja pamattiesību ierobežojumu, kas izrietēja no pirmās un otrās normas. Savukārt “VRPB” un “Domina” pieteikumos sniegti argumenti par lielā tirdzniecības centra īpašnieka pamattiesību ierobežojumu, kas izrietēja no apstrīdētā regulējuma kopumā.

ST nolēma vienlaikus izvērtēt visa apstrīdētā regulējuma satversmību, pārbaudot tā atbilstību Satversmei gan attiecībā uz aizskarto tirgotāju, gan attiecībā uz lielā tirdzniecības centra īpašnieku, atsevišķi norādot tos vērtējuma aspektus, kas attiecas vienīgi uz konkrētu apstrīdētā regulējuma redakciju vai subjektu.

ST nolēma vispirms izvērtēt apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes 105.panta pirmajam un trešajam teikumam, bet pēc tam – atbilstību Satversmes 91.panta pirmajam teikumam.

Tiesa secināja, ka saskaņā ar pirmo un otro apstrīdēto normu aizskartais tirgotājs nevarēja nodarboties ar tirdzniecību savā veikalā, kas ierīkots lielā tirdzniecības centra telpās. Tādējādi apstrīdētās normas ietekmēja aizskartā tirgotāja komercdarbību un ierobežoja tam Satversmes 105.panta pirmajā un trešajā teikumā ietvertās tiesības uz īpašumu.

ST atzina, ka apstrīdētās normas ir izdotas MK likumā noteiktā pilnvarojuma ietvaros, ir pieejamas atbilstoši normatīvo aktu prasībām, kā arī ir pietiekami skaidri formulētas, lai persona varētu izprast no tām izrietošo tiesību un pienākumu saturu un to piemērošanas sekas.

Tāpat ST norādīja, ka atbilstoši labas likumdošanas principam parastos apstākļos MK tiesiskā regulējuma izstrādes procesā ir jānoskaidro dažādi ieinteresēto personu viedokļi un jāmeklē labākais iespējamais līdzsvars starp dažādām konfliktējošām tiesībām un interesēm.

Tomēr Covid‑19 pandēmijas apstākļos valstij atbilstoši piesardzības principam nav jāgaida līdz brīdim, kad reāls kaitējums jau ir faktiski nodarīts. Proti, unikālā un neskaidrā situācijā valstij ir tiesības pieņemt lēmumus, kas ir, pirmkārt, balstīti uz saprātīgu pieņēmumu un, otrkārt, vērsti uz pamattiesību aizsardzību.

ST uzsvēra, ka, tas vien, ka valstī nav izsludināta ārkārtējā situācija, nenozīmē, ka vairs nepastāvētu tādi būtiski draudi personu veselībai un labklājībai, kuru novēršanai var būt nepieciešama steidzama valsts rīcība.

“MK sēdēs uzklausītā informācija, citstarp uzklausītie ekspertu viedokļi, ļauj secināt, kāpēc tika izstrādāta pirmā un otrā apstrīdētā norma. Ievērojot Covid‑19 pandēmijas radīto nepieciešamību nekavējoties rīkoties un reaģēt uz situācijas pārmaiņām, tas apstāklis, ka pirmās apstrīdētās normas izstrādes procesā MK nolūkā operatīvi pieņemt efektīvus lēmumus veica vien pašus nepieciešamākos pētījumus un konsultācijas, nevar būt par pamatu secinājumam, ka būtu pārkāpts labas likumdošanas princips,” norādīja ST.

Tādējādi ST atzina, ka nav konstatējami būtiski pārkāpumi abu apstrīdēto normu izstrādes un izdošanas procesā un no šīm normām izrietošais aizskartā tirgotāja pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu

ST atzina, ka no apstrīdēto normu izrietošais aizskartā tirgotāja pamattiesību ierobežojums ir vērsts uz cilvēku pulcēšanās ierobežošanu lielajos tirdzniecības centros, kā arī ar došanos uz lielajiem tirdzniecības centriem saistītās cilvēku mobilitātes un sabiedriskā transporta noslodzes mazināšanu, lai ierobežotu Covid‑19 infekcijas izplatību. Tādējādi šis regulējums ir vērsts uz to, lai nodrošinātu personas tiesības uz veselību un tam ir leģitīms mērķis – citu cilvēku tiesību aizsardzība.

Strauja, nekontrolēta Covid‑19 infekcijas izplatība ir saistīta ar būtiskiem visas sabiedrības apdraudējumiem, proti, nekontrolēta Covid‑19 izplatība varēja izraisīt veselības nozares pārslodzi un apdraudēt veselības aprūpes un ārstniecības pakalpojumu nepārtrauktību. Līdz ar to pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir arī sabiedrības labklājības aizsardzība, norādīts ST spriedumā.

ST secināja, ka abās apstrīdētajās normās paredzētie nefarmaceitiskie pasākumi, proti, lielo tirdzniecības centru veikalu darbības ierobežojumi, ļauj efektīvi samazināt personu risku saslimt ar Covid‑19 un pakļaut šādam riskam citas personas. Turklāt, nepieļaujot strauju Covid‑19 pacientu skaita pieaugumu, tiek mazināts veselības aprūpes sistēmas pārslodzes risks. Tādējādi tiek nodrošināta veselības aprūpes sistēmas spēja Covid‑19 pandēmijas apstākļos funkcionēt un iespēju robežās nodrošināt nepieciešamo veselības aprūpi arī tiem pacientiem, kuriem ir citi veselības traucējumi. Tādējādi MK izraudzītie līdzekļi ir piemēroti aizskartā tirgotāja pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķu sasniegšanai.

ST uzsvēra, ka MK nesaskatīja vērā ņemamus Covid‑19 infekcijas izplatības riskus attiecībā uz tirdzniecību veikalos, kas iekārtoti atsevišķās telpās, jo cilvēki starp šiem veikaliem pārvietojoties ārtelpās, kur Covid‑19 infekcijas izplatības risks esot minimāls. Tiesa secināja, ka Covid‑19 infekcijas izplatības riska ziņā nav būtisku atšķirību starp lielā tirdzniecības centra veikalu, kurš ir norobežots no tirdzniecības centra koplietošanas telpām un kuram ir nodrošināta atsevišķa ārējā piekļuve, un jebkuru citu atsevišķās telpās iekārtotu veikalu, kuram ir atsevišķa ārējā piekļuve.

ST atzina, ka abās apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus vienlīdz efektīvi sasniegtu tāds tiesiskais regulējums, kas ļautu turpināt darbību arī lielā tirdzniecības centra veikalos, kuri var tikt norobežoti no tirdzniecības centra koplietošanas telpām un kuriem var nodrošināt atsevišķu ārējo piekļuvi. Tādējādi pastāv citi līdzekļi, kuri mazāk ierobežotu aizskartā tirgotāja pamattiesības un ar kuriem varētu sasniegt šā tirgotāja pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus tādā pašā kvalitātē.

Līdz ar to ST secināja, ka abas apstrīdētās normas, ciktāl tās attiecas uz aizskarto tirgotāju, neatbilst Satversmes 105.panta pirmajam un trešajam teikumam.

Tā kā tādi lielo tirdzniecības centru veikali, kurus var norobežot no tirdzniecības centra koplietošanas telpām un kuriem var nodrošināt atsevišķu ārējo piekļuvi, Covid‑19 infekcijas izplatības riska ziņā būtiski neatšķiras no atsevišķās telpās iekārtotiem veikaliem, ST atzina, ka aizskartais tirgotājs atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos ar tādu tirgotāju, kas tirgo tādas pašas preces atsevišķās telpās iekārtotā veikalā.

Ar divām apstrīdētajām normām tika aizliegta to lielā tirdzniecības centra veikalu darbība, uz kuriem neattiecas šajās normās noteiktie izņēmumi, neatkarīgi no tā, vai konkrētam veikalam iespējams nodrošināt atsevišķu ārējo piekļuvi. Turpretim citās tirdzniecības vietās iekārtotie veikali, tai skaitā atsevišķās telpās iekārtotie veikali, varēja turpināt savu darbību, ievērojot epidemioloģiskās drošības prasības. Tādējādi ar apstrīdēto normu bija paredzēta atšķirīga attieksme pret aizskarto tirgotāju salīdzinājumā ar tirgotāju, kas tirgo tādas pašas preces atsevišķās telpās iekārtotā veikalā.

ST norādīja, ka abās apstrīdētajās normās noteiktā atšķirīgā attieksme ir noteikta ar normatīvajos aktos paredzētajā kārtībā pieņemtu tiesību normu.

Tomēr ST konstatēja, ka MK tiesiskā regulējuma izstrādes procesā nemaz neapsvēra iespēju, ka konkrētiem lielo tirdzniecības centru veikaliem varētu nodrošināt atsevišķu ārējo piekļuvi, un attiecīgi neizvērtēja arī to, vai ar apstrīdēto normu pamatoti radīta atšķirīga attieksme pret attiecīgajiem tirgotājiem.

ST nekonstatēja, ka apstrīdētajās normās paredzētā atšķirīgā attieksme pret vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos esošām personu grupām būtu attaisnojama ar objektīviem faktiem vai argumentiem. Tādējādi šai atšķirīgajai attieksmei nav leģitīma mērķa.

Līdz ar to ST atzina, ka abas apstrīdētās normas, ciktāl tās attiecas uz aizskarto tirgotāju, neatbilst arī Satversmes 91.panta pirmajam teikumam.

Tiesa atzina, ka lielā tirdzniecības centra īpašnieka iespēja gūt labumu no lielā tirdzniecības centra telpu iznomāšanas ir cieši saistīta ar telpu nomnieku tiesībām izmantot šīs telpas tirdzniecībai. Tātad apstrīdētais regulējums pēc būtības traucēja lielā tirdzniecības centra īpašniekam izmantot savas tiesības iznomāt lielā tirdzniecības centra telpas un gūt no tā labumu. Līdz ar to lielā tirdzniecības centra īpašniekam no apstrīdētā regulējuma izriet Satversmes 105.panta pirmajā un trešajā teikumā ietverto tiesību uz īpašumu ierobežojums.

ST atzina, ka nav nepieciešams atsevišķi vērtēt, vai no apstrīdētās normas izrietošais lielā tirdzniecības centra īpašnieka pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu, jo uz lielā tirdzniecības centra īpašnieka pamattiesību ierobežojumu vienlīdz attiecināmi ST secinājumi, kas par šo jautājumu izdarīti attiecībā uz aizskartā tirgotāja pamattiesību ierobežojumu.

ST nekonstatēja, ka apstrīdētās normas izstrādes un izdošanas procesā būtu pieļauti būtiski pārkāpumi. Ievērojot minēto, tiesa secināja, ka no apstrīdētā regulējuma izrietošais lielā tirdzniecības centra īpašnieka pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu.

Tāpat ST atzina, ka tās secinājumi par aizskartā tirgotāja pamattiesību ierobežojuma leģitīmajiem mērķiem un MK izraudzīto līdzekļu piemērotību šo leģitīmo mērķu sasniegšanai ir vienlīdz attiecināmi arī uz lielā tirdzniecības centra īpašnieka pamattiesību ierobežojumu. Tādējādi arī no apstrīdētā regulējuma izrietošajam lielā tirdzniecības centra īpašnieka pamattiesību ierobežojumam ir leģitīmi mērķi – citu cilvēku tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzība – un MK izraudzītie līdzekļi ir piemēroti šo leģitīmo mērķu sasniegšanai.

Līdz ar to ST atsevišķi izvērtēja vienīgi lielā tirdzniecības centra īpašnieka pamattiesību ierobežojuma nepieciešamību, kā arī pārbaudīja, vai labums, ko gūst sabiedrība no lielā tirdzniecības centra īpašnieka pamattiesību ierobežojuma, ir lielāks par tā tiesībām nodarīto kaitējumu.

Pamatojoties uz zinātniskiem pētījumiem, ST atzina, ka personu pulcēšanās un kontaktēšanās vienmēr ir saistīta ar Covid‑19 infekcijas izplatības risku. Tādējādi par saudzējošāku līdzekli, kas ļautu sasniegt lielā tirdzniecības centra īpašnieka pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus tādā pašā kvalitātē, nevar uzskatīt tādu regulējumu, kas ļautu turpināt darbu visiem lielā tirdzniecības centra veikaliem, proti, pieļautu cilvēku pulcēšanos un kontaktēšanos šajās tirdzniecības vietās, pat ja šīm tirdzniecības vietām vai lielajiem tirdzniecības centriem kopumā būtu noteiktas stingrākas epidemioloģiskās drošības prasības, tostarp prasības attiecībā uz gaisa kvalitāti, apmeklētāju skaitu un apmeklētāju plūsmas kontroli.

Līdz ar to ST atzina, ka nav saudzējošāku līdzekļu, ar kuriem no apstrīdētā regulējuma izrietošā lielā tirdzniecības centra īpašnieka pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus varētu sasniegt tādā pašā kvalitātē.

ST secināja, ka apstrīdētais regulējums traucēja lielā tirdzniecības centra īpašnieka tiesības izmantot īpašumu pēc saviem ieskatiem vairākos aspektos. Nav šaubu arī par to, ka komercdarbība ir svarīga valsts ekonomikas attīstībai un komercdarbības traucējumi nelabvēlīgi ietekmē ne vien pašus tirgotājus un tirdzniecības vietu īpašniekus, bet arī valsts ekonomiku kopumā.

Tomēr ST uzsvēra, ka izskatāmajā lietā ir jāņem vērā apstrīdētā regulējuma aizsargāto tiesību un likumisko interešu nozīme. Labumu no apstrīdētā regulējuma gūst visa sabiedrība, turklāt daudzējādos aspektos, jo tas pasargā gan tieši pašus cilvēkus no saslimšanas, gan arī veselības aprūpes sistēmu no pārslodzes. Ievērojot Covid-19 infekciju izraisošā vīrusa izplatību un tās radītos draudus veselības sistēmai, atsevišķu komersantu likumiskās intereses nevar tikt nostādītas augstāk par visas sabiedrības interesēm.

ST arī secināja, ka MK, pieņemot apstrīdēto regulējumu, nav pārkāpis tiesiskās paļāvības principu.

Līdz ar to ST atzina, ka trešā apstrīdētā norma, ciktāl tas attiecas uz lielā tirdzniecības centra īpašnieku, atbilst Satversmes 105.panta pirmajam un trešajam teikumam.

ST atzina, ka lielais tirdzniecības centrs lieluma un attiecīgi arī epidemioloģiskās drošības ziņā ir salīdzināms ar tādiem atsevišķās telpās iekārtotiem veikaliem, kuru platība ir lielāka par 7000 kvadrātmetriem. Tādējādi lielā tirdzniecības centra īpašnieks atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos ar lielā veikala telpu īpašnieku. Apstrīdētā regulējuma spēkā esības laikā lielā veikala telpās tirdzniecība varēja notikt, ievērojot epidemioloģiskās drošības prasības. Turpretim lielā tirdzniecības centra telpās saskaņā ar apstrīdēto regulējumu tirdzniecība nevarēja notikt, izņemot veikalus, uz kuriem attiecināmi apstrīdētajā regulējumā noteiktie izņēmumi. Tādējādi ar apstrīdēto regulējumu bija paredzēta atšķirīga attieksme pret vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos esošām personu grupām.

ST norādīja, ka šī atšķirīgā attieksme ir noteikta ar normatīvajos aktos paredzētajā kārtībā pieņemtu tiesību normu.

Tāpat tiesa norāda, ka šajā spriedumā tā jau atzina, ka no pirmās un otrās apstrīdētās normas izrietošajai atšķirīgai attieksmei pret salīdzināmos apstākļos esošām tirgotāju grupām nav leģitīma mērķa. Šie secinājumi ir vienlīdz attiecināmi arī uz atšķirīgo attieksmi, kas ar apstrīdēto regulējumu tika radīta pret lielā tirdzniecības centra īpašnieku salīdzinājumā ar lielā veikala telpu īpašnieku.

Ņemot vērā to, ka Covid‑19 infekcijas izplatības riska ziņā nav būtisku atšķirību starp lielo tirdzniecības centru un lielo veikalu, ST nekonstatēja objektīvus faktus vai argumentus, kas ļautu secināt, ka ar apstrīdēto regulējumu radītajai atšķirīgai attieksmei pret lielā tirdzniecības centra īpašnieku un lielā veikala telpu īpašnieku būtu leģitīms mērķis. Līdz ar to tiesa atzina, ka apstrīdētais regulējums, ciktāl tas attiecas uz lielā tirdzniecības centra īpašnieku, neatbilst Satversmes 91.panta pirmajam teikumam.

ST norādīja, ka apstrīdētā regulējuma atzīšana par spēku zaudējušu no pamattiesību aizskāruma rašanās brīža ir vienīgā iespēja aizsargāt pieteikumu iesniedzēju pamattiesības. Tādēļ attiecībā uz “Jysk” abas apstrīdētās normas ir atzīstamas par spēkā neesošām no tās pamattiesību aizskāruma rašanās brīža. Līdzīgi arī attiecībā uz “VRPB” un “Domina” apstrīdētais regulējums atzīstams par spēkā neesošu no šo komercsabiedrību pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.

Par pieteikumu iesniedzēju pamattiesību aizskāruma rašanās brīdi ir uzskatāma apstrīdētās normas spēkā stāšanās diena, proti, 2021.gada 7.aprīlis.

ST spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

SAISTĪTIE RAKSTI