Pēteris Apinis: Ārsta skatpunkts uz letālajām autoavārijām un slīkšanas epidēmiju
0
Kopš garajām Jāņu brīvdienām Latvijas mēdijos vai katru dienu lasām ziņas par kādu noslīkušo vai autoavārijā bojā gājušo. Es neticu, ka šo korelāciju nav pamanījuši valstsvīri un deputāti, bet šķiet – viņi nav pat lāga centušies sev noformulēt – kas notiek un kādi ir cēloņi.
Šajā rakstā es mēģināšu jautāt un atbildēt uz jautājumiem – kāds ir iemesls šim letālo avāriju un letālo slīkšanas gadījumu pieaugumam, kā arī – cik lielā mērā nāve noslīkstot un nāve uz autoceļiem korelē ar politisko nestabilitāti un ārējo valsts apdraudējumu, iespējamu militāru agresiju no kaimiņvalsts puses. Šis raksts vairāk vai mazāk ir informācijas apkopojums no dažādiem avotiem.
Statistika liecina, ka valstīs ar augstu politisko stabilitāti un zemāku ārējo apdraudējumu, piemēram, Skandināvijas valstīs, nāves gadījumu skaits uz ceļiem un ūdenstilpnēs ir būtiski zemāks. Tas nav tikai infrastruktūras dēļ, bet gan tāpēc, ka cilvēkiem ir augstāka drošības kultūra – viņi ciena valsti, ciena viens otru un tic nākotnei.
Nav pārlieku grūti problēmu uzgrūzt valdībai un ierēdniecībai – ar to nodarbojas daļa opozicionāru. Tomēr – tas ir fakts, ka politiski nestabilās, mazāk stabilās vai apdraudētās valstīs mainās resursu sadale un uzraudzības fokuss. Ja valsts tērē milzu līdzekļus aizsardzībai un drošībai pret hibrīddraudiem, mazāk līdzekļu nonāk profilaktiskajās programmās, piemēram – ceļu infrastruktūras uzlabošanai, sociālām kampaņām par drošību, izglītībai, atbalstam psihiskai veselībai. Iespējams, ka politiskā nestabilitāte ir novājinājusi policiju un glābšanas dienestus, pārliecīga birokrātija iedzinusi policistus kabinetos pie dokumentiem un atskaitēm, radot iespaidu, ka noteikumu neievērošana ir nesodīta.
Latvijas ģeopolitiskajā situācijā valda zināma politiska nestabilitāte un pastāv reāli militāras agresijas draudi, sabiedrībā pieaug hronisks stress un eksistenciāla trauksme. Cilvēkiem rodas sajūta, ka nākotne ir neprognozējama, dzīvei ir mazāk vērtību. Tas mazina individuālo atbildību par savu dzīvību un veselību. Pieaug destruktīva uzvedība – pārmērīga alkohola un narkotisko vielu lietošana kļūst par bēgšanas mehānismu; savukārt riska uzņemšanās, šajā gadījumā – ātra braukšana, neapdomīga peldēšanās, kļūst par veidu, kā cilvēki neapzināti izlādē uzkrāto spriedzi un izpauž savu pasīvo nihilismu. Kad valsts pati dreb ārējo draudu dēļ, trauslāka kļūst sabiedrības iekšējā imunitāte pret riskiem. Cilvēka dzīvība kļūst lētāka gan paša acīs, gan sociālajā kontekstā, kas noved pie traģiskas statistikas uz ceļiem un pie ūdens.
Militāru draudu un politiska spiediena apstākļos zūd uzticēšanās valsts institūcijām. Ja cilvēki netic valstij un nākotnei, viņi mēdz ignorēt sistēmas noteikumus – tostarp ceļu satiksmes noteikumus. Agresīva braukšana un bezatbildība pie ūdens kļūst par veidu, kā izpaust savu noraidošo attieksmi pret kārtību valstī kopumā.
Ir diezgan grūti meklēt korelāciju starp autobraukšanas kultūru un informatīvo telpu. Tomēr politiskā nestabilitāte un ārējie apdraudējumi bieži iet roku rokā ar dezinformācijas kampaņām. Ja sabiedrība tiek nepārtraukti barota ar bažām, sazvērestības teorijām un naida retoriku, lielai sabiedrības daļai tas grauj racionālu domāšanu. Cilvēki kļūst emocionāli impulsīvāki, bet impulsīvi, trauksmaini un naidīgi noskaņoti cilvēki ir daudz bīstamāki gan uz ceļa, gan pie ūdens. Te gan piebilde – Latvijā mēs nevaram atrast korelāciju, ka pierobežā, kur apdraudējums lielāks, būtu lielāka ātrbraukšanas agresija un biežāka slīkšana.
Lai gan agresivitāte uz ceļa izskatās citādi nekā agresivitāte peldvietā vai upes līkumā, abām letālajām nelaimēm pamatā ir līdzīgas personības iezīmes un sabiedrības kultūras aspekti.
Agresīvām un impulsīvām personībām ir tendence uz pārlieku lielu pašpārliecinātību un vēlmi pārliecināt citus par savu spēku. Personiskā agresivitāte bieži iet roku rokā ar antisociālām iezīmēm – uzskatu, ka – likumi uz mani neattiecas. Agresīvi cilvēki uzskata, ka drošības jostas, ātruma ierobežojumi un fotoradari ir domāti vājajiem. Uz ceļa macho kultūra izpaužas kā agresīva apdzīšana, ātruma pārsniegšana un noteikumu ignorēšana, sevi uzskatot par izcilu autovadītāju.
Pie upes tas izpaužas kā vēlme izrādīties – lēkšana uz galvas nezināmā ūdenstilpnē vai mēģinājums pārpeldēt upi, viņi ignorē brīdinājuma zīmes pie ūdenstilpnēm, kas norāda, ka konkrētā vietā peldēties aizliegts, bet glābēju norādījumus uztver kā personisku izaicinājumu vai brīvības ierobežošanu.
Cilvēkiem ar augstāku personisko agresivitātes līmeni parasti ir vājāk attīstīts pašsaglabāšanās instinkts un zemāka kognitīvā kontrole stresa situācijās. Viņi rīkojas emociju, nevis loģikas vadīti. Satiksmes plūsmā šādi cilvēki ātri aizsvilstas un veic bīstamus manevrus. Pie ūdens viņi pieņem acumirkļa lēmumus, visbiežāk sakarsuši uzreiz lec aukstā ūdenī, kas var izraisīt sirds ritma izmaiņas vai lielo muskuļu krampjus.
Kaut nav pietiekami daudz pierādījumu, ka visas ūdens un autonelaimes saistītas ar agresīviem vai sportiskiem tipāžiem, nevaram izslēgt, ka vismaz daļu avāriju un slīkšanu izraisa “sensation seeking” (asu izjūtu meklēšana), kas ir personības iezīme, kad cilvēkam ir nepieciešams pastāvīgs, augsts adrenalīna līmenis. Ja šī iezīme netiek virzīta drošā gultnē, piemēram, alpīnismā vai citā ekstrēmā sportā, tā transformējas sadzīves agresijā, bīstamā braukšanā un riskantā uzvedībā dabā. Latvijā vēsturiski un kulturāli šī pārgalvības un vīrišķības demonstrēšana tiek tolerēta un pat augsti vērtēta noteiktās sabiedrības grupās.
Un tomēr es vēlos vērst uzmanību arī uz citiem iemesliem, kas Latvijā rada pārlieku autoavāriju un slīkšanu risku.
Uzmanības novēršana viedtālruņos
Būtiskākais avāriju izraisošaos faktors pēdējā desmitgadē ir viedtālruņi. Sociālo tīklu lietošana, īsziņu rakstīšana un pat video skatīšanās pie stūres ir kļuvusi par sērgu. Pat dažu sekunžu novēršanās, braucot lielā ātrumā, nozīmē, ka vadītājs akli nobrauc desmitiem metru.
Lielākā daļa autovadītāju cieš no ilūzijas par savu kompetenci – viņi uzskata, ka ir tik pieredzējuši, ka spēj ar viedtālruni rosīties droši. Patiesībā, fizika un neirobioloģija ir nežēlīga: smadzenes fiziski nevar veikt divas lietas vienlaicīgi vienlīdz labi. Viedtālruņu lietošana pie stūres rada avārijas situācijas, jo tā vienlaicīgi ietekmē trīs būtiskākos braukšanas procesus: vizuālo, manuālo un kognitīvo uzmanību. Pat ja autobraucējam šķiet, ka viņš lūkojas uz ceļu, smadzenes faktiski ir atslēgušās no tā, kas notiek apkārt. Sauksim to par intelektuālo tuvredzību, kad cilvēks lasa ziņu vai domā par atbildi – smadzenes pārslēdzas uz informācijas apstrādi viedtālrunī. Iestājas nosacīta neredzība, kad cilvēks it kā skatās uz priekšu, it kā redz citu automašīnu vai cilvēku uz gājēju pārejas, bet smadzenes šo informāciju neapstrādā. Autovadītājs nesaredz briesmas, jo viņa uzmanība ir aizņemta ar vārdiem vai domām ekrānā.
Vadot auto, lēmumi jāpieņem milisekunžu laikā, bet vienlaikus uzmetot aci viedtālrunim palēninās reaktīvais laiks. Viedtālrunis palēnina reakciju vismaz tikpat būtiski, cik alkohola lietošana. Ja priekšā braucošais auto strauji bremzē, smadzenēm nepieciešams papildu laiks, lai pārslēgtos no viedtālruņa satura uz reālo situāciju. Braucot ar ātrumu 90 km/h, katra sekunde, ko šoferis pavada pievērsies viedtālrunim, nozīmē 25 metrus, ko viņš nobrauc akli. Šeit interesants ir oftalmologu viedoklis, kas norāda, ka skatoties ekrānā, acis nefokusējas uz tālumā esošiem objektiem, bet uz pavisam tuvu punktu. Veidojas tunelis, kas nozīmē, ka autovadītājs lielā mērā zaudē perifēro redzi – neredz gājējus, kas tuvojas no sāniem, blakus esošos auto vai ceļa zīmes. Autovadītājs kļūst akls pret visu, kas nav tieši auto priekšā, un pat tur viņa uzmanība ir ierobežota.
Viedtālrunis lielā mērā ietekmē arī roku kustību koordināciju. Viena roka uz stūres un otra uz viedtālruņa vai – nedod, Dievs – abas uz viedtāruņa nozīmē, ka autovadītājs nevar veikt zibenīgu manevru, ja tāds ir nepieciešams. Pēkšņā situācijā, kur nepieciešams stūres pagrieziens vai ātra pārnesumu pārslēgšana, šoferis zaudē vērtīgās sekundes, mēģinot nolikt telefonu un satvert stūri.
Viedtālrunis automašīnā nav tikai tehniska problēma, bet lielā mērā tas nozīmē emocionālu iesaisti. Gandrīz vienmēr telefona displeja saturs izraisa emocijas – dusmas no e-pasta, satraukumu pēc īsziņas vai smieklus par tik-tok īsfilmu. Sekas ir apstāklī, ka emocionāli uzbudināts autovadītājs brauc agresīvāk. Viņš sāk riskēt, ignorēt drošības distanci un ātruma ierobežojumus, jo viņa iekšējais līdzsvars ir izjaukts.
Mans raksta uzdevums nav noliegt viedtālruni un piespiest viņu izslēgt vienmēr pirms sēšanās pie stūres. Tomēr pēdējos desmit gados ar viedtālruņu telpas paplašināšanos, cilvēki ir pieradinājuši sevi pie nepārtrauktas informācijas plūsmas. Tālruņa atrašanās blakus rada nepārtrauktu, zema līmeņa trauksmi, kas mazina koncentrēšanos uz pašu svarīgāko – ceļu.
Skārienjutīgie ekrāni automašīnā ievērojami pazemina drošību uz ceļa
Jo lepnāka mašīna, jo lielāks skārienjutīgais ekrāns un mazāk manuālu slēdžu. Automašīnas ekrāni arvien vairāk līdzinās viedtālruņiem, kas rada maldīgu drošības sajūtu. Vadītāji tos uztver kā mazāk bīstamus nekā telefona turēšanu rokās, taču patiesībā rezultāts ir līdzīgs: acis ir piesaistītas ekrānam, nevis ceļam. Ražotāji automašīnas projektē kā monitoru uz priekšējā paneļa galvenokārt tādēļ, ka viens ekrāns ir lētāks nekā 20 dažādi slēdži, vadi un mehānismi. Šādi ekrāni ļauj veidot tīru, futūristisku interjeru, kas izskatās pievilcīgs katalogā. Bez tam ekrānā funkcijas var mainīt, izmantojot programmatūru un atjauninājumus, bet fiziskas pogas ir grūtāk un dārgāk pārprogrammēt vai mainīt.
Lai gan ražotāji skārienjutīgos ekrānus reklamē kā modernu un ērtu risinājumu, to ieviešana ir radījusi nopietnus riskus. Šiem skārienjutīgajiem ekrāniem ir fiziskās atgriezeniskās saites trūkums. Kad autovadītājs nospiež pogu, viņš to sajūt ar pirkstiem. Ar laiku vadītājs iemanās ieslēgt kondicionieri vai nomainīt radiostaciju, pat neskatoties uz pogām. Skārienekrāns ir gluds. Lai saprastu, vai ir trāpīts vajadzīgajā vietā, autovadītājam obligāti uz to ir jāskatās. Tas nozīmē, ka skatiens tiek novērsts no ceļa uz vienu vai vairākām sekundēm – pietiekami ilgi, lai nobrauktu desmitiem metru akli.
Fiziskajai pogai parasti ir viena funkcija. Skārienekrānā bieži vien ir jāveras cauri vairākiem izvēlņu līmeņiem, lai noregulētu, piemēram, apsildi vai ventilatora ātrumu. Tas prasa kognitīvu piepūli – autovadītājam ir jādomā, kurā mapē atrodas vajadzīgā funkcija. Tā ir tieša uzmanības novēršana no ceļa satiksmes situācijas.
Autobraukšana nenozīmē sēdēšanu dīvānā pie televizora. Auto brauc un kratās. Trāpīt ar pirkstu uz maza, precīza ekrāna elementa ir grūti pat ideālos apstākļos. Ja autovadītājs kļūdās, viņam ir jāatkārto darbība, kas prasa vēl vairāk laika un uzmanības.
Saules gaismā ekrāni var atspīdēt, padarot informāciju grūti salasāmu, kas liek vadītājam pievērsties ekrānam vēl ilgāk, mēģinot saskatīt, vai funkcija ir aktivizēta.
Vienīgais reālais drošības uzlabojums ir balss vadība, ja tā darbojas perfekti. Diemžēl balss atpazīšanas sistēmas bieži vien ir neprecīzas, paredzētas konkrētai svešvalodai, kas atkal liek ķerties pie ekrāna, lai labotu kļūdas.
Alkohols pie stūres un pirms peldes
Melnajā statistikā alkohols ir galvenais kopsaucējs gan ceļu satiksmes negadījumos ar letālu iznākumu, gan noslīkšanas gadījumos ūdenstilpnē (Latvijas statistika – precīzi 2/3 slīkšanas gadījumu saistīti ar alkohola pārmēra lietōšanu). Alkohols noņem pēdējās bremzes cilvēkiem, kuriem jau dabiski ir tieksme uz agresiju vai risku. Tas pastiprina agresivitāti uz ceļa un pilnībā atslēdz bailes pie ūdens – klasiskā formā peldēšanās reibumā naktī pēc ballītes.
Vainīga ir sociālā tolerance un lielā mērā – Latvijas politiķu atbalsts nekontrolētai alkohola lietošanai. Sabiedrībā pastāv uzskats, ka viena glāze nav nekas ļauns pirms sēšanās pie stūres, bet tieši šī tolerance un valdības centieni nepamanīt problēmu rada vidi, kurā cilvēki sēžas pie stūres. Alkohols izslēdz paškritiku – cilvēks, kurš iedzēris, nespēj objektīvi novērtēt, cik piedzēries viņš patiesībā ir.
Alkohola lietošana nenozīmē tikai nedaudz palēninātu reakciju, bet ir kompleksa organisma sistēmu degradācija, kas padara drošu braukšanu fiziski neiespējamu. Alkohols visvairāk ietekmē smadzeņu prefrontālo garozu, kas ir atbildīga par lēmumu pieņemšanu un riska novērtēšanu. Vadītājam šķiet, ka viņš kontrolē situāciju, lai gan patiesībā viņa spēja adekvāti reaģēt ir būtiski mazinājusies. Savukārt varēšanas sajūta kļūst par iemeslu, kāpēc daudzi piedzērušies šoferi brauc agresīvāk un ātrāk. Tajā pašā laikā smadzenes nespēj ātri apstrādāt informāciju par situāciju uz ceļa – attālumu līdz citiem auto, ātrumu, pagriezienu asumu.
Alkohols būtiski pagarina laiku starp brīdi, kad vadītājs pamana šķērsli, un brīdi, kad viņš nospiež bremžu pedāli. Braucot ar 90 km/h, pat 0,5 sekunžu kavēšanās nozīmē vairākus papildu metrus, kurus auto nobrauc, pirms vispār mašīna sāk bremzēt. Tīri no fizioloģijas viedokļa alkohols visvairāk ietekmē smadzenīšu darbību, kas atbild par kustību precizitāti. Rezultātā stūres pagriezieni kļūst saraustīti, bremzēšana – nevienmērīga, un vadītājs zaudē spēju noturēt auto savā joslā.
Alkohols sašaurina arī redzes lauku – šajā rakstā jau citā aspektā bija minēts tuneļredzes efekts. Vadītājs vairs neredz gājējus, velosipēdistus vai auto, kas parādās no sāniem. Acu muskuļi strādā vāji, padarot attēlu miglainu vai dubultojot redzamo, īpaši naktī.
Alkohols un ātrums ir nāvējoša kombinācija. Jo lielāks ātrums, jo mazāk laika ir reakcijai. Ja šis laiks ir alkohola atņemts, avārija kļūst par neizbēgamību, nevis varbūtību. Pat pie mazām alkohola koncentrācijām asinīs avārijas risks sāk strauji palielināties. Ja alkohola līmenis pārsniedz 1,0 promili, avārijas risks pieaug desmitiem reižu. Alkohola izraisītas avārijas gandrīz vienmēr ir ar daudz smagākām sekām nekā skaidrā prātā notikušas avārijas. Piedzēries vadītājs bieži nebremzē vispār līdz pat sadursmes brīdim, jo viņš vienkārši nav pamanījis šķērsli.
Narkotisko vielu ietekme ir slēptāka, taču ne mazāk nāvējoša
Mēs dzīvojam laikā, kad sintētisko narkotiku un jauno psihotropo vielu pieejamība ir augsta. Ir pamatotas aizdomas, ka daudzas “pārguruša autovadītāja” vai “nepiemēroti izvēlēta ātruma” dēļ notikušas avārijas patiesībā ir bijušas saistītas ar psihotropu un narkotisku vielu ietekmi, kas nav tikusi pierādīta. Tas ir slēpts, bet ļoti masīvs sabiedrības drošības izaicinājums, kam nepieciešama daudz stingrāka un tehnoloģiski attīstītāka uzraudzība
Narkotikām piemīt mazāk redzama ietekme uz veselību. Atšķirībā no alkohola, kas bieži vien padara cilvēku acīmredzami lēnu vai nekoordinētu, psihotropās vielas – stimulanti, sintētiskie kanabinoīdi, opioīdi u.c. – maina smadzeņu darbību mazāk uzskatāmi, bet vēl bīstamāk. Tādi stimulanti kā amfetamīni vai kokaīns rada mākslīgu visvarenības sajūtu, pārlieku lielu riskēšanu un agresivitāti. Pie stūres tas nozīmē pārliecību par iespēju braukt ar 200 km/h, ka nekas jau nenotiks, bet pie ūdens pārliecību, ka var pārpeldēt jebkuru straumi.
Halucinogēni un citas sintētiskās vielas izkropļo realitātes uztveri, attālumu un ātrumu. Vadītājs var nesaprast, cik ātri tuvojas pagrieziens, bet peldētājs – cik dziļš ir ūdens.
Viens no bīstamākajiem faktoriem ir alkohola un narkotiku kopīga lietošana. Šādos gadījumos vielas viena otru pastiprina vai maskē. Cilvēks var justies mazāk noreibis, nekā ir patiesībā, tādēļ viņš sēžas pie stūres vai dodas peldēt, būdams pārliecināts, ka kontrolē situāciju, lai gan viņa kognitīvās spējas ir pilnībā degradētas.
Alkoholu var noteikt ar alkometru dažu sekunžu laikā. Lai noteiktu narkotikas, ir nepieciešamas dārgas un laikietilpīgas laboratorijas analīzes. Negadījuma vietā tas nav izdarāms. Ja tas vēl dažkārt tiek veikts pataloganatomiskā izmeklēšanā avārijā ar letālām sekām, tad gandrīz nekad – avārijā ar ievainojumiem, savainojumiem un plašu NMPD iesaisti. Daudzos gadījumos, ja ir konstatēts alkohols, papildu testi uz narkotikām netiek veikti, jo vaina ir juridiski jau skaidra. Līdz ar to narkotiku lietošanas fakts oficiālajos dokumentos bieži vien pat netiek fiksēts.
Narkotiskām un psihotropām vielām ir ilgtermiņa ietekme. Psihotropās vielas ietekmē smadzenes vēl ilgi pēc tam, kad reibums ir pārgājis. Cilvēks, kurš ir lietojis vielas pirms dienas vai divām, joprojām var būt ar traucētu koncentrēšanos, palēninātu reakciju vai paaugstinātu aizkaitināmību. Tas nozīmē, ka viņš sēžas pie stūres ar sliktu reakcijas laiku.
Bez tam cilvēki, kuri regulāri lieto dažādas apreibinošas vielas, bieži pieder pie riska grupām, kam piemīt tieksme pēc asām izjūtām un zema riska izpratne. Viņiem narkotiku lietošana ir tikai viens no veidiem, kā gūt dopamīnu, un šī pati tieksme izpaužas arī traģiskā braukšanas stilā vai bezatbildīgā uzvedībā pie ūdens.
Satiksmes ministrijas un tās pakļautībā esošo atbildīgo struktūru mazspēja
Jautājums par valsts atbildīgo struktūru lomu satiksmes drošībā ir izpētes vērts. Lai gan autovadītāja individuālā atbildība ir negadījumu pamatcēlonis – kļūdas, ātrums, psihotropās vielas un alkohols, valsts pārvalde nosaka “spēles noteikumus” un “drošības tīklu”, kurā šīs kļūdas notiek. Vienkāršoti – autovadītājs Igaunijā jūtas droši, jo nav nepamatotu ātruma ierobežojumu un neadekvātu zīmju. Ja Latvijā notiek minimāls ceļa remonts, uz ilgāku laiku tiek paredzēti nepamatoti braukšanas ierobežojumi. Ja kaut kur ir notikusi avārija, tad šajā vietā uz mūžīgiem laikiem Latvijas Valsts ceļi uzliek ātruma ierobežojumu 70 km/h vai pat 50 km/h, nepadomājot, ka šādi nepamatoti ierobežojumi tikai rada papildus agresivitāti uz ceļa. Braucot pa Rīgas apvedceļu, nav grūti pamanīt, ka ātruma ierobežojumi uzlikti uz krustojumiem ar ievērojami maznozīmīgākiem ceļiem. Satiksmes ministrijā valda viedoklis, ka jebkuru problēmu var risināt ar ātruma ierobežošanu.
Satiksmes ministrijas un tās pakļautībā esošo struktūru mazspēja vai nepietiekama prioritāšu definēšana, ir tieši saistīta ar letālo avāriju skaitu vairākos līmeņos. Automašīnu skaits uz ceļiem turpina pieaugt. Pat ja uzvedība paliktu nemainīga, tīri matemātiski palielinās iespējamība, ka notiks sadursme. Daudzviet ceļi nav piemēroti tik intensīvai un ātrai satiksmei, kāda ir šodien, radot vājās vietas, kurās negadījumi atkārtojas.
Modernā satiksmes drošības filozofija uzskata, ka ceļam jābūt tādam, lai pat cilvēka kļūdas gadījumā negadījums nebeigtos ar nāvi. Lēmumu pieņemšanas lēnums Satiksmes ministrijā, birokrātija un nepietiekams finansējums nozīmē, ka vietās, kur regulāri notiek avārijas, izmaiņas tiek veiktas gadiem ilgi vai netiek veiktas vispār. Visbiežāk šādām vietām nepieciešama papildus josla kreisā pagrieziena veikšanai.
Satiksmes ministrija un CSDD ir atbildīgas par to, kādu ziņu tās sūta sabiedrībai. Ja savulaik, kamēr CSDD vadīja Andris Lukstiņš, direkcija bija viena no efektīvākajām struktūrām, tad pateicoties Kariņa un Linkaiša vadībai un aktivitātēm atbildīgo personu nomaiņai uz bezatbildīgiem birokrātiem mainījusies ir iestāžu attieksme un uztvere. Šobrīd kampaņas ir dekoratīvas, nevis uzvedību mainošas. Ja ziņa nav pietiekami skarba, sistemātiska vai balstīta uz patiesiem psiholoģiskajiem mehānismiem, tā atsitas pret sabiedrības vienaldzību. Lēmumi par sabiedrībai vēlamu rīcību satiksmes drošības uzlabošanai, ceļu infrastruktūras uzlabošanai ir novēloti un truli. Valsts struktūras nevar izdzēst cilvēka stulbumu vai agresiju, taču tās var izveidot sistēmu, kurā šī agresija un stulbums kļūst par sodāmu un fizioloģiski neiespējamu rīcību. Ja sistēma to nedara, tad kļūst atbildīga par katru uz ceļiem zaudēto dzīvību. Iespējams, ka stingrākai vajadzētu būt kontrolei – ja autovadītājs pārliecinoši zina, ka iespējamība tikt pieķertam par agresīvu braukšanu vai telefona lietošanu ir niecīga, noteikumu ievērošana kļūst par izvēli, nevis obligātu prasību.
Secinājumi: satiksmes drošība un drošība uz ūdens prasa kompleksus risinājumus
Stress un vispārējā sabiedrības spriedze atspoguļojas uz ceļiem un ūdenstilpnēs. Lielāks ātrums palielina gan negadījuma iespējamību, gan trieciena enerģiju, kas ir tieši proporcionāla nāves gadījumu skaitam. Automašīnas uz ceļiem kļūst lielākas un smagākas (salīdzinot mūsdienās populāros apvidus auto ar manas jaunības zaporožeciem un žiguļiem), bet tas sadursmes gadījumā gājējiem vai mazāku auto vadītājiem atstāj daudz mazākas izredzes izdzīvot nekā sadursmē ar vieglāku mašīnu.
Satiksmes drošība nav tikai ceļi un policija. Tā ir arī veselības aprūpe – ātra neatliekamās palīdzības nokļūšana notikuma vietā un ātra smago slimnieku transportēšana uz Rīgu vai reģionālajām slimnīcām, izglītība (skolu programmas) un tieslietu sistēma (sodu izpilde). Ja struktūras savā starpā nekomunicē un nedarbojas kā vienots mehānisms, veidojas caurumi drošības sistēmā.
Daudzie nāves gadījumi – gan slīkšana, gan autoavārijas, liek domāt, ka pienācis laiks nopietnākai sabiedrības diskusijai par rīcību drošības uzlabošanai. Laiks atgriezties pie apziņas, ka auto ir paaugstinātas bīstamības avots, nevis tikai ērts pārvietošanās līdzeklis. Šķiet, ka pienācis laiks lielākiem sodiem par telefona un arī displeja lietošanu braukšanas laikā pie stūres. Par drošību uz ūdens jāraksta papildus raksts, kurā galvenais uzsvars būtu peldētapmācība skolās.
