Pēteris Apinis: Slimnīcu reforma kā Veselības ministra darbības ilūzija 1
Slimnīcu reforma ir nepieciešama, iespējams – daudzkārt radikālāka nekā ieplānojusi Veselības ministrija.
Diskusijas, sēdes un sanāksmes, kas notiek šobrīd, ir metode – kā radīt darbības ilūziju, lai nekādā gadījumā neko neizdarītu līdz Saeimas vēlēšanām oktobrī. Visi mēdiji ir plaši aprakstījuši – kuras slimnīcas pēc jaunās reformas atradīsies kurā plauktiņā, un galvenos argumentus, kāpēc arodbiedrība, slimnīcu biedrība, atsevišķu slimnīcu vadītāji, pacientu organizācijas kaut kam nepiekrīt.
Pat tad, ja šī rakstveida reformas ilūzija tiks aizstiepta uz Ministru kabinetu, atradīsies pietiekami daudz iebildumu un nepieciešamu uzlabojumu, lai reformu atliktu līdz laikam pēc vēlēšanām, un tad iespējami saķiņķerētā formā pieņemtu kā galvassāpes nākamajam ministram.
Veselības ministrijas virzītajai slimnīcu reformai galvenā problēma ir – tās skatpunkts ir nauda, nevis pacients. Vairums prasību – ja jau reforma, tad dodiet vairāk naudas. Pacientam ne ministrijas plānā, ne diskusijās pārlieku daudz vietas nav.
“Ko Tu te par to pacientu”, noburkšķēja ierēdnis, “runā par to, ka ārstiem būs ērtāk, ja reforma izdosies.” Atgādināju, ka ļoti reti pacients kļūst par ārstu, bet jebkurš ārsts agri vai vēlu kļūst par pacientu.
Galvenā problēma, kas līdz šim ir bijusi, bet ko reforma nerisina – dokumentos, ministrijas atskaitēs un NVD finansējumos speciālists katrā lauku slimnīcā ir, bet realitātē nav pieejams. Šādos maldos Latvija ir dzīvojusi desmitgadēm, un no tā, ka slimnīcas tiek sagrupētas trijās ailītēs, nekas nemainīsies. Iedomājos centrālo figūru medicīnā – anesteziologu, bez kura mūsdienās nekas slimnīcā nenotiek – ne operācijas, ne dzemdības, ne atsāpināšana slimnīcas uzņemšanas nodaļā. Es nezinu nevienu Latvijas mazpilsētu, kurā dzīvotu četri aesteziologi un spētu nosegt 24/7. Problēma nav miera laika apstākļos, kad darbu pilda diennakts “viesstrādnieki” no Rīgas vai kaimiņu rajona. Problēma rastos valsts apdraudējuma gadījumā, kad šis ārsts, kas mēdz atbraukt dežūrēt sestdienās, tagad būtu aizņemts savā pamatdarba vietā, un lauku slimnīcai talkā nebrauktu.
Šoreiz aprakstīšu vienu konkrētu pacientu. Sauksim viņu par Mykolu, kaut viņu sen jau sauc šī paša vārda krieviskajā formā. Dzīvo Rēzeknes novada Mākoņkalna pagastā, runā lokālā latgaliešu valodā, meistars ar zelta rokām – liek flīzes un labo santehniku, pļauj un brauc ar traktoru. Prāvi dzer. Iztiku pelna palīdzot apkārtējiem iedzīvotājiem, kuru skaits iet mazumā, un kuri paši nav pārlieku turīgi. Mākoņkalna pagastā veicot smalkus darbus, aizsargbrilles nelieto. Tā nu Mykolam kaut kādus metāla darbus darot, acī trāpa dzelzs skaida. Mykolam kabatā ir 15 eiro, un viņš pierunā kaimiņu par “benzīna naudu” aizvest viņu uz Rēzeknes slimnīcu. Rēzeknes slimnīcā acu ārsta nav. Toties ir acu ārsts blakusesošā Rēzeknes poliklīnikā. Bet ambulatorā oftalmologa pakalpojums maksā 60 eiro. Mykolam tādas naudas nav. Protams, Mykols un viņa šoferis – kaimiņš kļūdījās – būtu izvēlējušies braukt uz Daugavpils slimnīcu (88 km), nevis Rēzeknes slimnīcu (34 km), būtu veiksmīgāk atrisinājuši problēmu. Kaut patiesībā jau problēma tika atrisināta Rēzeknē dažas stundas vēlāk – atradās cilvēks, kas naudu aizdeva. Bet pamēģini nu Mykolam izstāstīt slimnīcu reformu.
Pasaulē ir daudz metožu kā aprēķināt – kur, kā un kādā apjomā un ar kādu profilu slimnīcas nepieciešamas. Veselības ministrijā ir gana daudz cilvēku ar sabiedrības veselības vadītāja izglītību, kuri vismaz zina, kur internetā šādas zinības atrast. Problēma lielā mērā tāda, ka Hosams Abu Meri ir visas slimnīcas apmeklējis, čakli apskatījis gultas, operāciju zāles un radioloģiskās iekārtas, uztaisījis selfijus ar slimnīcas vadītāju, visām māsām un sanitārēm, taču kopējo Latvijas ģeogrāfiju nav iemācījies. Bet ministrijā, kā zināms, taisnība ir nevis tam, kas mācījies vai zina, kur atrast elektronisko mācību grāmatu, ministrijā taisnība ir ministram.
Diemžēl no Saeimas deputātu, valsts vadības, Ministru kabineta, Finanšu ministrijas un Veselības ministrijas skatpunkta veselība un medicīna ir tikai nauda. Naudas vairāk vai mazāk. Nauda jaunām iekārtām, zālēm, remontiem, sterilizācijai, pseidopētījumiem, ēdināšanai, aprūpei – bet tikai un vienīgi naudas izteiksmē. To, ka medicīna ir kaut kas pilnīgi cits, to ministrija ir aizmirsusi. Šķiet, ka pacients ministrijā ir tikai vārds no 8 burtiem. Slimnīcu reforma tās pašreizējā izskatā nerisina arī naudas ekonomijas nepieciešamību, bet gandrīz nemaz – pacienta vēlmi un nepieciešamību pēc sarunas ar ārstu, iedziļināšanos viņa problēmās, precīzu, bet nepārspīlētu diagnostiku, ārstu un kvalitatīvu ārstēšanu. Slimnīcu reforma palielina birokrātiju, dokumentu blāķus un e-veselības haosu, kas nemaz nepalīdz pacienta ārstēšanai.
Prognoze – Hosama Abu Meri slimnīcu reforma netiks pieņemta.
