Ir arī forši cilvēki! Juglas patversmes suņu staidzinātājus apmāca kinoloģe 0
“Ar Maksi varēs tālu staigāt, viņš izskatās no aktīvajiem,” pastaigai uzticēto suņuku ar pieredzējuša brīvprātīgā palīga aci novērtē Anta. Viņa kopā ar mammu, māsu vai – kā šodien – paziņu Edgaru uz Juglas patversmi “Labās mājas” cenšas atbraukt reizi nedēļā. Gribas pabūt kopā ar dzīvniekiem un pie viena izdarīt labu darbu.
Suņus šeit uztic tikai tiem brīvprātīgajiem, kas apmeklējuši kinoloģes nodarbību. Trīs gados apmācīto ļaužu sanāk vairāk nekā tūkstotis, taču tikai nedaudzi kļūst par patiesiem dzīvnieku draugiem.
Galerijā – “Labās mājas” suņi, kuri gaida jaunus saimniekus. Varbūt kāds iekrīt sirdī?
Vispirms kursi, tad – izpriecas
Staidzinātāji, kā patversmē ierasts saukt brīvprātīgos suņu pavadoņus, tiek ļoti gaidīti. “Ap 70 dzīvnieku katru dienu izvest stundu garā pastaigā darbiniekiem nav pa spēkam, taču kuram katram viņus neuzticam,” skaidro vadītāja Astrīda Kārkliņa. Jau vairākus gadus “Labās mājas” brīvprātīgajiem reizi mēnesī rīko trīs stundu apmācības, ko vada kinoloģe Jūlija Siņicina. Ja interesē, tuvākā nodarbība – nākamā gada 15. janvārī, painformē vadītāja.
Semināru noklausījusies gan Anta Lāže, gan viņas ceļabiedrs Edgars Pazāns un abi atzīst, ka ļoti noderīgs. “Suņi šeit ir dažādi – daži tik bailīgi, ka negrib iet ārpus teritorijas, tāpēc mums viņi pamazām jāpieradina pie cilvēkiem, jāiemāca komandas,” par savu pieredzi stāsta Anta. Grūtāk, ja kāds no viņiem iepatīkas, un atrodas saimnieki – tad gan sirds nosāp. Edgars nosaka, ka tās vairāk meiteņu emocijas, viņš spējot distancēties, tāpēc šķiršanās nav jāpārdzīvo.
Palīgi, kas nāk uz patversmi, mēdz būt visdažādākā vecuma, taču par brīvprātīgo var kļūt ne agrāk par 16 gadiem, uzsver vadītāja. Nepilngadīgām personām nepieciešama vecāku atļauja, ka viņi piekrīt šādai brīvā laika nodarbei. Ja ar suni pastaigā vēlas doties ģimene, nedrīkst līdzi ņemt atvasi, kas jaunāka par desmit gadiem – ierobežojums pašu drošībai.
“Suņiem komunikācija ar cilvēku ir ļoti vajadzīga,” norāda A. Kārkliņa. Ja tās pietrūkst, suns kļūst nervozs un līdz ar to – mazāk iekārojams, lai kļūtu kādam par draugu un no patversmes nonāktu mājas apstākļos.
Nečīksti, nāc un palīdzi
Brīvprātīgās Laila Kikuste un Dārta Darbiņa atnākušas svētdienā, lai iztīrītu un sakoptu kaķu telpas. Istabā valda laisks noskaņojums – minči guļ būros un uz tiem, arī ērti iekārtojušies plauktos. Kopējas palaikam paņem kādu murrātāju, samīļo, parunājas. Tiesa, ne visi iemītnieki ir gatavi komunikācijai, dažs ielīdis būra dziļākajā stūrī, ka pat nedomā to ņemt rokās. Kopšanas un aprūpes darbus patversmes vadība uztic cilvēkiem ar pieredzi, zināšanām un pareizu attieksmi pret dzīvniekiem.
Karjera patversmē abām kopējām sākās 2012. gadā kā suņu staidzinātājām. Laila apmeklējusi arī suņu apmācības skolu, jo viņas lielā vēlēšanās ir pašai savs mīlulis, kas noskatīts tepat, “Labajās mājās”. “Ceru, ka dzīve tā sakārtosies, ka varēšu Patriku paņemt uz mājām,” nedaudz skumji nosaka Laila un piebilst, “viņš ir mana mīlestība.” Augumā lielais suns ar čirkaino kažoku patversmē dzīvo piecus gadus, visticamāk, ka tieši Laila ir Patrika lielā iespēja iegūt īstas mājas.
“Tas ir gandarījums, ja vari kādam reāli palīdzēt, nevis sēdēt mājās un čīkstēt – kā man žēl dzīvnieku!” motivāciju veltīt brīvo laiku patversmes iemītniekiem pamato Laila. Līdztekus dzīvnieku aprūpes darbiem viņa uzņēmusies atbildību par patversmes mājas lapu, e-pasta saraksti, vada arī dzimšanas dienas ballītes, kuras saviem bērniem šeit sarīko vecāki.
Dārtu var saukt par kaķu cilvēku – vienu no savām brīvdienām viņa pavada “Labajās mājās”, lai apkoptu minčus. Ģimene šo vaļasprieku pieņēmusi ar sapratni un tikai pajautā – kuru dienu uz patversmi? Ar dzīvniekiem var strādāt tikai no sirds, saka Dārta. “Katrs ir personība ar atšķirīgu raksturu un vajadzībām, taču visi iekrīt man sirdī.”
Uz Ziemassvētkiem – suņu torte
Ilze ar spožo uzvārdu Zelts arī šogad uz Ziemassvētkiem patversmes suņiem gatavos torti – liks kārtu kārtām graudu maizi un pastēti, dekorēs ar burkāniem, gurķiem un sieru. “Jā, mums ir tādi, kas arī gurķus apēd,” viņa pasmaida. Pirmo reizi ciemos pie dzīvniekiem kopā ar meitu Agnetu atbraukušas 2011. gada saulgriežu laikā. “Atvedām kārumus, apskatījām patversmi, un tas bija klikšķis līdzīgi kā slēpotājiem, kas nevar iztikt bez kalniem, tā mēs – bez “Labajām mājām”,” stāsta Ilze. Mamma ar meitu smiedamas atceras, kā pirmo reizi gājušas pastaigā. “Likās, sunīši ir tā nosēdējušies, ka mums visu laiku viņiem pa mežu jāskrien pakaļ!” Kinoloģes Jūlijas kursi iedevuši citu izpratni par suņu un cilvēku attiecībām. “Iemācījāmies, kā jāapietas, lai dzīvnieks saprastu, ka ir arī forši cilvēki,” nosaka Agneta.
Viņām ir nācies noraudāt pa asarai, kad patversmes mīlulis aizceļojis uz jaunajām mājām, taču reizē ar atvadu skumjām bijis prieks par labi izdarītu darbu, kas palīdzējis kādam sunim atgūt uzticību cilvēkam. Pa šo laiku Zeltu ģimenes mājās Babītē līdzās pašu sunim uzņemti divi pamestie, vieta atradusies arī trīs pieklīdušiem kaķiem. “Tā laikam ir trakā mīlestība,” nosaka Ilze.
