Putina koloniālais pasaules redzējums un tā piekritēji 0
Vladimira Putina pārvaldītās Krievijas “nacionālās politikas stratēģija” balstīsies uz stingrākiem likumiem, tajā skaitā likumiem, kas regulē imigrāciju un iekšējo migrāciju, kā arī uz pasākumiem izglītības jomā. Pastiprinot prasības apgūt Krievijas vēsturi, krievu valodu un literatūru. Tas izrietēja no viņa vēlēšanu kampaņas mājaslapā publicētā apcerējuma, kurš jau diezgan daudz apspriests Latvijas presē.
Vairāki pašsaprotami politiski uzstādījumi, kādus minējis Putins, tiek izvirzīti vai īstenoti daudzās Eiropas valstīs, no kurām bijušais un nākamais Krievijas prezidents tomēr steidzas Krieviju norobežot – tur situācija esot “principiāli citāda”. Proti, migrācijas un etniskās problēmas “vistiešākajā veidā ir saistītas ar PSRS sabrukumu”, kas būtībā bijis 18. gadsimtā izveidotās lielās Krievijas sabrukums. Tas atgādina viņa agrāk teikto, ka PSRS faktiski tā pati Krievija vien bija, tikai citādi nosaukta. Diez vai tam piekristu pamatlicējs Vladimirs Iļjičs Ļeņins, kurš Krieviju dēvēja par “tautu cietumu” un kura uztverē PSRS, kā ierakstīts valsts dibināšanas deklarācijā, vajadzēja kļūt par aizsākumu Vispasaules padomju sociālistiskās republikas izveidošanai. Mēs arī zinām, ka šīs globālās idejas vārdā tautu cietums tika pārvērsts visaptverošā gulagā. Par to nekas nav sacīts Putina parakstītajā apcerējumā, tajā trūkst arī jebkāda PSRS totalitārā režīma raksturojuma vai vērtējuma. Toties ir viens Ļeņinam aplinkus izteikts pārmetums – par tautu pašnoteikšanās tiesību atzīšanu. Jo, pēc Putina apgalvojumiem, Krievijas tautas (laikam arī latvieši) jau sen bija “pašnoteikušās” cariskās impērijas ietvaros radītajā “unikālajā” ap krievu “kodolu” būvētajā “polietniskajā civilizācijā”.
Ne mazums Latvijas politiķu izrāda vēlmi šim koloniālajam pasaules redzējumam pielāgoties (viens no argumentiem “SC” ņemšanai Latvijas valdībā ir paredzamais vēlēšanu rezultāts Krievijā). Nerunājot par tiem, kuri ar saviem uzskatiem paši ir minētās “unikalitātes” iemiesotāji, kas izvirza unikālas prasības pret Latvijas valsti.
Pat ļoti labi zinot, ka Latvijas etniskās struktūras izkropļošana sākās līdz ar valstiskuma iznīcināšanu 1940. gadā, un pēdējā PSRS veiktā tautskaite (1989) uzrādīja, ka Latvijā kolonistu un viņu pēcnācēju skaits vairāk nekā divas reizes pārsniedza pirmskara Latvijas mazākumtautību pilsoņu skaitu. Latvijā ieplūdināja latviski nerunājošos padomju pilsoņus (tajā skaitā, starp citu, etniskus latviešus), kuru liela daļa tādi arī palika un kurus vēlāk nodēvēja par “krieviski runājošajiem”. Kaut gan lietas būtību izsaka nevis runāšana krieviski, bet tieši nerunāšana latviski.
“SC” nesen ierosinātais “kompromiss” – atsaucoties uz “Eiropu” – par krievu valodas oficializēšanu noteiktās Latvijas pašvaldībās ir šīs politikas turpinājums un Putina izklāstītās koncepcijas pārcelšana ārpus Krievijas. Līdz ar zināmām politiskās šantāžas tradīcijām, kad ultimāti tiek padarīti par “bāzi dialogam”. Ne jau, kā demokrātijās ierasts, starp labējiem un kreisajiem vai konservatīvajiem un liberāļiem, bet starp “kopienām”, jo saskaņā ar vairāku politiķu un ekspertu teikto latvieši Latvijā ir tikai “kopiena”. Nevis par nacionālo identitāti atbildīga valstsnācija.
