Režisores Paulas Pļavnieces stāsts par viņas un patversmes suņa Bonifācija satikšanos 0
Režisores Paulas Pļavnieces stāsts par viņas un Bonifācija satikšanos noteikti būtu pelnījis ne tikai patiesu cieņu no katra, kas to izlasa, bet arī tikt uzvestam uz kādas no Latvijas teātra skatuvēm. Tajā ir gan traģēdija, gan drāma, bet visam pāri – pārcilvēcīga mīlestība un uzticība tam, ko esi pieradinājis.
Kā Tavā dzīvē ienāca dzīvnieks no patversmes?
Ar vīru bijām nolēmuši ņemt taksi un bijām pat sarunājuši jau braukt skatīties mazos kucēnus, tomēr sirdsapziņa neļāva pabraukt garām patversmei. Iebraucām vienā, iebraucām otrā un es jau tad sapratu, ka beigu beigās mēs noteikti aizbrauksim mājās ar suņuku no patversmes. Labākajā gadījumā tikai ar vienu suņuku.
Iegājām dzīvnieku patversmē “Ulubele” un visi suņi, protams, rēja, bet Bonifācijs vien klusēja un skatījās. Tas bija viņš, kas izvēlējās mūs. Tomēr tad mēs vēl nezinājām viņa dzīvesstāstu. Kad mēs patversmes darbiniecēm pavēstījām, ka esam izvēlējušies tieši šo suņuku, viņas pārsteigumā jautāja: “Tiešām? No visiem suņiem jūs vēlaties tieši šo?” Un tad jau viss tikai sākās – tiklīdz viņu izveda no voljēra, viņš uzreiz nometās uz zemes un pastaiga principā bija neiespējama. Viņš līda uz vēdera, bet līdz normālai iešanai mēs pirmajā reizē nemaz netikām.
