Runājot nenopūt svecīti! Saruna ar lingvistikas profesori Lalitu Muižnieci no ASV 0
Par metodi, ka valodas stundā pareizu runas aparāta darbību kontrolē ar priekšā turētu degošu svecīti, nupat uzzināju pirmo reizi. Lingvistikas profesore LALITA MUIŽNIECE šo metodi Rietummičiganas universitātē (ASV) savulaik ieteica saviem studentiem. Tagad viņa dzīvo Latvijā, tāpēc mūsu sarunā ne vien par to, kā latviešu ģimeņu atvases no visas pasaules brauca uz šo universitāti vasaras semestrī mācīties vecāku valodu, bet arī to, kas Lalitai Muižniecei šķiet savdabīgs vai neizprotams pašreiz mūsu valodā šeit.
Kādi cilvēki septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados ASV universitātē studēja latviešu valodu un literatūru?
L. Muižniece: Šī programma 1968. gadā sākās ar vasaras semestri, un to divdesmit gadus vadīja profesors Jāzeps Lelis. Sākot ar 1991. gadu, Rietummičiganas universitātē (RMU) latviešu valodu mācīja arī visu akadēmisko gadu.
Dažu vasaru uz latviešu valodas un citu priekšmetu studijām sabrauca 60 līdz 70 interesentu no visām pasaules malām.
Lielākoties tie bija latvieši. Un arī vieslektori ieradās no visas pasaules, piemēram, profesore Velta Rūķe-Draviņa no Zviedrijas mācīja folkloru un arī valodas kursu. Bija folkloristi, mūziķi, vēsturnieki – vienu vasaru Uldis Ģērmanis, citu vasaru Edgars Andersons.
Bet rudens un ziemas programma bija jāpielāgo jebkurai citai svešvalodai, tur nevarēja būt vienā laikā vairāk par četriem pieciem priekšmetiem. Nodarbības bija galvenokārt latviešu valodā un literatūrā, fonoloģijā; bija arī vēstures kurss. Profesors Jānis Peniķis reizi nedēļā brauca no Soutbendas mācīt vēsturi un politiku.
Latviešu valodas programma RMU darbojās līdz 1993. gadam, kad, protams, Latvija jau bija atguvusi neatkarību. Latviešu vidū gadījās arī pa amerikānim, kurš vai nu gribēja studēt Austrumeiropas vēsturi un iemācīties latviešu valodu pietiekoši, vai arī draudzējās vai pat taisījās precēties ar kādu latvieti. Dažs to arī izdarīja.
Politiķe Vaira Paegle savulaik sacīja, ka ASV latvieši izturas citādi nekā Austrālijas latvieši utt. Jūs grāmatā “Latviešu valodas praktiskā fonoloģija” rakstāt, ka dažādās zemēs dzīvojoši latvieši arī atšķirīgi runā. Kā tas izpaužas?
Fonoloģijas grāmatā ir rakstīts par izrunu, ne par ko citu. Atrodoties jebkurā zemē, lielākā daļa cilvēku, ar dažiem izņēmumiem, piesavinās tās valodas intonācijas un izrunas īpatnības. Piemēram, zviedru valodā ir drusku dziedoša intonācija. Austrālijas angļu valoda atšķiras no Amerikas angļu valodas, un attiecīgi šo zemju latviešiem ir citādas izrunas īpatnības arī dzimtajā valodā.
Mums bija fonoloģijas un fonētikas nodarbības, kurās analizējām, kā angliski izrunā patskaņus un līdzskaņus un kā – latviski. Angļu valodā patskaņus izrunā vairāk mutes vidū, bet latviski – mutes priekšdaļā vai skaņu “ū” tuvāk kaklam. Ja to neievēro, tad latviešu valodas vārdi iznāk ar anglisku izrunu. “T”, “p” vai “k” skaņu angļu valodā izrunā ar dvesmu, latviski – ne. Jauniešiem bija jādrillē vārdi tikmēr, kamēr iemācījās pateikt bez šīs skaņas bez dvesmas plūsmas.
Likām turēt mutei priekšā aizdegtu svecīti – ja liesmiņa noļogās vai, die’s pasarg, nodziest, tas nozīmē – nepareizi.
Latviski runājot, nekādas dvesmas nav un svecīte mierīgi deg.
Savulaik, tiekoties ar latviešiem no ārzemēm, uzzināju, ka daži no viņiem naftu sauc par “eļļu” un disertāciju – par “tēzi”.
Ir tādi vārdi, kas dažādās valodās ir ar citu nozīmi. Piemēram, Amerikā ambulance ir ātrās palīdzības mašīna. Tātad – tevi ar ambulanci aizveda uz slimnīcu. Ja Latvijā pasaka: “Mani ar ambulanci aizveda uz slimnīcu”, tad šeit nodomā – pag, paņēma ar visu māju un aizveda?
Kas pēc pārcelšanās uz Latviju jūs valodā pārsteidza vai izbrīnīja?
Tolaik, kad sāku mācīt Latvijas Universitātē, pārsteidza vārda “pasniedzējs” lietojums. Man šis vārds asociējas ar “pasniedz man krējumu un cukuru” vai “pasniedz mēteli”. Man teica, ka pasniedzējs ir tas, kurš universitātē māca priekšmetus. Bet kā tu vari pasniegt angļu valodu? Kāda skolotāja man prasīja – bet ko tad lai sakām tā vietā?
Ieteicu neitrālu vārdu “mācībspēks”, ja nav cita apzīmējuma – lektors, instruktors vai profesors.
Tagad klausos ar lielu izbrīnu, ka nu jau pat bērnudārzā pasniedz rotaļas vai kādā speciālā skolā pasniedz galdniecību. Kur tad palicis mīļais labais vārdiņš “mācīt”?
Latvijas Universitātē pirmajā stundā studentiem sacīju: “Es jums neko nepasniegšu, būs vien pašiem jāmācās!” Semestra beigās ierodas viens puisis ar puķēm un saka man: “Jūs bijāt fantastiska pasniedzēja!” Ak pasniedzēja gan, ko! Tie bija bakalaura studenti. Maģistrantūras studentiem mācīju trimdas literatūru.
Kas bija raksturīgs trimdas literatūras valodai? Atceros vārdus no Anšlava Eglīša darbiem – “pazemis”, nevis metro. Viņa izdomātais “smacenis” (nevis smogs) vienugad tika nosaukts starp Latvijas “gada vārdiem”.
To “pazemi” mēs lietojām. Viens otrs Amerikā dzīvojošais gan saputroja un teica “pazeme”. Tas ir kas cits – pazeme ir mūsu folkloras pazeme vai arī ogļraktuves šahtas ir pazemē. Anšlavam Eglītim jau patika izvilkt vārdus un pielāgot, lai nebūtu jālieto kādi svešvārdi.
Mēs ģimenē runājām latviski un arī centāmies nelietot svešvārdus, bet latviskus vārdus. Virtuvē, piemēram, ir tāds rīks, ar ko kuļ ēdienu, un to saucām par kūlēju. Atbrauca uz Ameriku ciemos mana pusmāsa – tas bija vēl padomju okupācijas laikā –, un es domāju: noprasīšu viņai, kā latviski sauc visus tos mikserus un blenderus! Viņa saka: “Nu kā, mikseris un blenderis!”
Tie angliskie vārdi, no kuriem esam mēģinājuši izvairīties, lai runātu tīri latviski, jau bija aizceļojuši uz Latviju.
Domāju, ka Anšlava Eglīša “smacenis” Latvijā neiedzīvosies.
Kaut ir interesants, saprotams vārds. Bet garāks nekā “smogs”; pastāv arī valodas ekonomijas princips.
Es uzjautrinos arī par citiem saīsinājumiem. Pēc Raiņa “mīlestība” vairs nebija ar “stibu”, bet bija mīla. Tagad vairs nav nodarbības, bet ir nodarbes. Pēc jūsu pieminētā ekonomijas principa cilvēks, lietojot īsākus vārdus, runājot ietaupa elpu, rakstot – laiku.
Neesmu pieradusi pie saīsinājumiem, ko jaunieši sūta īsziņās – piemēram, vārdu “paldies” raksta bez patskaņiem – “plds”.
Modernā telefonu valoda… Arī es nesaprotu, piemēram, ko man grib pateikt, uzrakstot divus punktus un blakus iekavas. Uz vienu pusi iekavas nozīmē, ka cilvēks ir priecīgs, uz otru – kaut ko citu.
No Amerikas atbraucis cilvēks Latvijā nesaprot jautājumu: “Vai tu vēlies izlejamo alu?”
Viņš skatās – kur tad bārmenis taisās to izliet? Varbūt tas alus būs slikts, un viesim tas būs jālej ārā? Kā tas īsti ir domāts? Izrādās, tas ir alus, kas nav pudelē vai skārdenē.
Ir vārdi, kas nāk acīmredzot no krievu valodas un ko cilvēki, kas neprot krievu valodu, nesaprot.
Es nopirku jauno žurnālu “Domuzīme” un sāku lasīt Andras Manfeldes stāstiņu. Te ir teikums: “Uz ģēlām līdzi neņēma.” Vārdu” ģēlas” nesaprotu un domāju – paskatīšos vārdnīcā vai internetā. Meklēju – tāda vārda nekur nav.
“Ģelo” krieviski ir “lieta”, te domāts – darīšanas.
Amerikā jau neviens, kas ir Andras Manfeldes vecumā, vairs prozu latviski neraksta. Bet, ja rakstītu, varbūt tur parādītos angļu vārdi, kas šķistu ļoti normāli, bet kas Latvijā varētu būt nesaprotami, un pat teikuma konstrukcijas šķistu dīvainas.
Daudzi latviešu bērni tagad piedzimuši Anglijā, Īrijā, Luksemburgā un citur. Dažu ģimeņu vecāki cenšas mācīt atvasēm latviešu valodu, citi domā – kam viņiem tā. Valodnieki brīdina, ka bērnu vecumā asimilācija notiek ļoti strauji.
Manuprāt, tagad tā notiks daudz ātrāk nekā trimdas laikā. Jo bijušās trimdas bērniem un vēl mazbērniem bija dzinulis: mums jāmācās valoda Latvijas dēļ, jo mēs esam latvieši. Pienāca gan brīdis, kad trešā paaudze sāka teikt: kur tā Latvija? Tā jau tāda sapņu zeme. Tad daļa vecāku bērnus atveda šurp vēl padomju laikos, parādīt, ka tāda Latvija patiešām ir, tā nav izdomāta zeme. Tas vienam otram palīdzēja. Dažs labs no maniem studentiem ir atzinies, ka aizbraukšana uz Latviju bija tā, kas mudināja mainīt attieksmi.
