Juris Lorencs: Saturiskās kapacitātes meklējumos jeb “Grozījums Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likumā” 10
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Valsts prezidents Egils Levits nosūtījis Saeimai likumprojektu “Grozījums Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likumā”. Tas paredz, ka turpmāk partijām vismaz 30% no valsts budžeta finansējuma jāizlieto savas darbības “saturiskajai nodrošināšanai”. Pārāk liela nauda aizejot darbinieku algām, biroju uzturēšanai un politiskajai reklāmai, pārāk maza – politisko programmu izstrādei un pašu politiķu izglītošanai.
Lasot prezidenta parakstīto anotāciju “Grozījums Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likumā”, acīs duras tādi termini kā “saturiskā kapacitāte”, “noturība”, “jēgpilns”, “efektīvs” utt. Ieskatam daži teikumi no šā dokumenta: “Katrai nacionālā līmeņa politiskajai partijai ir jāspēj izstrādāt savs piedāvājums visās būtiskākajās valsts politikas jomās: drošības, ārlietu, tautsaimniecības, sociālajā, kultūras un citās. Tāpat šīm partijām arī jāsagatavo cilvēki, kuri gan Saeimas, gan valdības līmenī spētu šīs politikas pienācīgi pārstāvēt.
Tikai tādas politiskās partijas, kuras pienācīgi un tālredzīgi investē savā saturiskajā kapacitātē, dod nozīmīgu pienesumu valstiskas ilgtspējīgas politikas veidošanā un demokrātijas stiprināšanā, kas attaisno valsts budžeta finansējuma piešķīrumu… Likumprojekta regulējums veicinātu politisko partiju attīstību, noturību un parlamentāro efektivitāti.
Valsts budžeta finansējuma jēgpilna izlietošana politisko organizāciju (partiju) sadarbībai ar Latvijas sabiedrības dažādām grupām, konsultācijām partijas darba un programmas uzlabošanai, semināriem, kongresiem, konferencēm, pētniecības darbiem, aptaujām, jauniešu organizācijas pasākumiem, kā arī deputātu kandidātu apmācībām ne vien uzlabotu politisko partiju saturisko kapacitāti, bet arī stiprinātu to spēju pēc iekļūšanas Saeimā efektīvi pārstāvēt savu vēlētāju intereses un īstenot savu priekšvēlēšanu programmu.”
Principā prezidenta ierosinājums ir pareizs. Bet kas izvērtēs, cik liela ir partiju izstrādāto dokumentu “saturiskā kapacitāte”, cik tā ir “jēgpilna”? Jādibina vēl viena valsts iestāde?
Jāpasūta pētījums kādai “ekspertu padomei”? Diemžēl līdzšinējā pieredze šai ziņā ir visai bēdīga. Tikai viens piemērs – slavenie Covid-19 pētījumi, padomi, kā pareizi gatavot dārzeņu salātus. Un vai vispār iespējams objektīvi izvērtēt kādas partijas programmu? Jo politika ir relatīva un subjektīva. Kas vienam šķiet labs, derīgs un valstisks, citam – nepieņemams, pat bīstams.
Kas var aizliegt šos 30% izmaksāt honorāros partijas biroja darbiniekiem par “konsultācijām”? Vai “savējiem” pētniekiem, kuri pasērfo internetā, pameklē idejas Igaunijas, Lietuvas, Zviedrijas vai Vācijas radniecīgu partiju programmās, uztaisa “copy”, ieliek “google” tulkotājā, kam seko “paste” – un jauna partijas programma gatava!
Demokrātiskā sabiedrībā partijas iziet ar savu piedāvājumu, piedalās vēlēšanās, tiek ievēlētas vai izbalsotas. Programma ir tikai daļa no to piedāvājuma. Latvijā milzīgu lomu spēlē partijas reputācija un jo īpaši – cilvēki, kas tiek iekļauti vēlēšanu listē. Pēdējo iespaids uz vēlēšanu iznākumu gan var būt visai neprognozējams.
Kā liecina pēdējo Saeimas vēlēšanu rezultāti, pazīstams dakteris vai aktieris var gan dot balsis, gan tieši otrādi – aizbaidīt. Vēl kāda interesanta sakarība – partijas, kas saskaņā ar 13. Saeimas vēlēšanu rezultātiem četrus gadus saņēma vislielāko valsts finansējumu, vispār nespēja iekļūt 14. Saeimā – “Saskaņa”, “KPV LV” (vēlākā “Par cilvēcīgu Latviju”), “Konservatīvie” un “Attīstībai/Par!”. Tad cik lietderīgi, raugoties no visas sabiedrības viedokļa, bijuši šo partiju tēriņi?
Cilvēki pirms vēlēšanām aizvien mazāk ieskatās partiju programmās. Kāpēc? Jo tās netiek pildītas! Ja mēs ieskatāmies “Jaunās Vienotības” priekšgājēja, “Jaunā laika”, programmā, ar kuru tas startēja 2002. gadā notikušajās 8. Saeimas vēlēšanās, tad redzam, ka no solītā izpildīti vien divi punkti – Latvija uzņemta NATO un ES.
Pārējais palicis vēlmju līmenī. Iespējams, politiķiem pietrūkst ne tikai zināšanu, bet arī uzņēmības. Bet varbūt viņu vienkārši ir par daudz tik mazai valstij kā Latvija? Vācijas valdošā koalīcija (sociāldemokrāti, Zaļo partija un Brīvo demokrātu partija) nesen atbalstījusi vēlēšanu sistēmas reformu, kas paredz samazināt Bundestāga deputātu skaitu no 736 līdz 630.
Varbūt Saeimas partijas no valsts piešķirtās naudas varētu samesties, izveidot delegāciju, aizbraukt pie kolēģiem uz Berlīni un papētīt, kāpēc viņi pieņēma šādu lēmumu.
