1710. gada 14. maijā. Lielais mēris Rīgā 1
Pirms 310 gadiem Lielā ziemeļu kara laikā zviedru Rīgu aplenkušā krievu karaspēka nometnē sākās mēra epidēmija, kas drīz pārsviedās uz aplenkto pilsētu, izplatījās visā zemē un kļuva bēdīgi slavena kā Lielais mēris.
Iespējams, sērgu ievazāja no Krievijas, jo uzliesmojums cara Pētera I karavadoņa Borisa Šeremetjeva komandētās armijas rindās sākās tūlīt pēc tam, kad 10. maijā liellaivās pa Daugavu aplencējiem tika piegādāti vairāki desmiti lielkalibra lielgabalu.
Citā variantā – mēris ienācis caur Kurzemi, no Prūsijas.
Tā laika Rīgas rātes dokumentos fiksēts, ka 13. maijā mājā pie “pie Kārļa vārtiem” kāds cilvēks miris no tīfam līdzīgas slimības. Iespējams, tas bija pirmais mēra upuris.
Krievu nometnē līdz gada beigām šīs slimības dēļ nomira teju 10 tūkstoši cilvēku, savukārt aiz Rīgas nocietinājumiem epidēmijā mirušo skaits precīzi nav zināms.
Laikabiedru liecībās skaitļi variē līdz pat 60 tūkstošiem, kas gan uzskatāms par stipru pārspīlējumu. Nav arī skaidrības, cik vispār, bēgļus ieskaitot, aplenktajā pilsētā bija ļaužu.
Bieži slimnieki nomira divas līdz četras dienas pēc saslimšanas. No epidēmijas aplencēju nometnē bada un citu slimību jau tā novārdzinātajiem rīdziniekiem bija maz labuma.
Kaut triecienuzbrukumu Rīgai Šeremetjevs sērgas dēļ sākotnēji atlika, tā vietā pilsētu sāka intensīvi un nežēlīgi apšaudīt ar pievesto artilēriju, kas grāva ne vien pilsētas namus, bet atstāja arī psiholoģisku iespaidu.
Tikmēr krievu armija centās apkarot mēri savās rindās, izolējot saslimušos un nogādājot tos prom no nometnes, vientuļās vietās, kas, protams, veicināja mēra izplatīšanos citviet.
Rīga padevās 1710. gada 5. jūlijā, taču tas nenozīmēja slimības beigas. Lielais mēris Rīgā un Latvijas teritorijā aprima tikai gada beigās, bet atsevišķi gadījumi atkārtojās vēl 1711. un 1712. gadā.
