Romāns Meļņiks apkopo: ar kādu bagāžu partijas gatavojas lielajai vēlēšanu cīņai?
0
Pusgads līdz vēlēšanām. Lielās priekšvēlēšanu kaislības tūlīt tūlīt sāksies. Reklāma medijos un ielās, skaļi paziņojumi soctīklos, aģitācijas teltis ielu malās, konkurentu nomelnošana un sevis slavināšana…
Kas ir pirmais, kas ienāk prātā, domājot par partijām, kuras jau ir uz lielās politiskās skatuves vai kurām varētu būt izredzes uz daudzmaz pamanāmiem rezultātiem vēlēšanās? Ar kādu bagāžu tās tuvojas lielajai cīņai? Ar ko ieies 14. Saeimas vēsturē?
Sāksim ar Jauno Vienotību kā premjera partiju, tā teikt, vairākās paaudzēs.
Ar ko asociējas 14. Saeimas laiks? Kariņa privātlidmašīnu īres skandāls, Siliņas Amsterdamas lidostas VIP zāles izmantošanas skandāls. Pašu valdības gāšana un jaunas sastiķēšana ar opozīcijā palikušajiem, tā maksājot par Rinkēviča iebalsošanu Valsts prezidenta amatā.
5% no IKP aizsardzībai un vienlaikus valsts budžeta deficīta pieaugums. Vairākkārtēji ielāpi airBaltic budžetā un “ugunsgrēka dzēšana” saistībā ar Rail Baltica.
ZZS. Viena no partijām, kas ar balsojumu par Rinkēviču izpelnījās būt pie valdības galda. Kad iekļuva valdībā, nobalsoja par Stambulas konvenciju, bet, kad bija jāglābj brūkošo reitingu – nobalsoja par tās atsaukšanu. Līdzīga kūleņošana arī saistībā ar Latvijas valsts mežu iepirkumiem – vispirms paši rosina valdībā un atbalsta, bet, kad sākas skandāls – vēršas prokuratūrā, lai pārbauda vai rīkojušies likumīgi.
Brīžiem izlec kā valdības iekšējie opozicionāri, bet tad pēc aizkulišu sarunām viss spurainums pēkšņi noplok kā labi pieslīpēts vai saeļļots. No personībām laikam pamanāmākais ir ekonomikas ministrs Viktors Valainis. Viņa centieni samazināt pārtikas cenu kāpumu gan plaši kritizēti, jo vidējie rādītāji būtiski neuzlabojas, taču mērķauditorijai – mazāk turīgajiem – labumu, šķiet, devuši, jo veikali aizvien intensīvāk konkurē tieši ar zemākās cenas piedāvājumu pirktākajiem pārtikas produktiem.
Progresīvie. Ideoloģiski galīgi neiederīgi pie viena galda ar diviem augstāk minētajiem, taču laikam jau gana piekāpīgi un izdabājoši (tas pats balsojums par Rinkēviču), savāc arī lielākos pārmetumus uz sevi, tāpēc “vecākajiem brāļiem” ērti.
Tiek nemitīgi un lielā mērā pamatoti kritizēti par neprasmīgu, neefektīvu, kāduprāt arī pretvalstisku tās atbildībā esošu nozaru (satiksme, kultūra, aizsardzība) vadību, bet izskatās, ka viņu vēlētājiem tieši tādu uzmanību arī gribas – reitingi turas pieklājīgā līmenī.
Nacionālā apvienība. Bija valdībā, nu ir opozīcijā. Tradicionāli iezīmējas ar skaidru politisko identitāti, stabilu un konsekventu “nē” gandrīz visos sociāli liberālajos jautājumos – partnerattiecību regulējums, Stambulas konvencijas strīdi. Neraugoties uz darbošanos opozīcijā, šīs Saeimas laiks ir ar veiksmes stāstu, ko tieši stimulēja Krievijas karš pret Ukrainu, – valdības partijas pieņēma Nacionālās apvienības sen prasītu valodas politiku skolās un publiskajā telpā, atbalstīja padomju laika pieminekļu nojaukšanu utt.
Apvienotais saraksts. Ienāca Saeimā ar daudzsološu labas pārvaldības piedāvājumu. Bija Kariņa valdībā līdz viņš pats sasparojās to gāzt, jo laikam jau ierastajā kārtībā (vai nekārtībā) neko negribēja mainīt. Kopumā visai neizteiksmīgi darbojas opozīcijā, taču kontrastā ar to īpaši spilgti sevi parādījis šī politiskā spēka pārstāvis Andris Kulbergs ar publiskām iniciatīvām un atmaskojumiem par nekārtībām Rail Baltica, Rīgas Siltumā un citur.
Latvija pirmajā vietā. Aināra Šlesera atgriešanās politikā kārtējais projekts ar skaļu valsts ekonomikas stiprināšanas dienaskārtību. Intensīva publiskā komunikācija (īpaši internetā), augošs atbalsts vēlētājos, bet maza ietekme uz politiskajiem lēmumiem. Līderis uzmanību piesaista ar migrēšanu no Saeimas uz Rīgas domi un drīz vien atpakaļ uz Saeimu.
Stabilitātei. Tā dēvētā viena cilvēka partija. Alekseja Rosļikova politiskais projekts. Spilgts pieteikums, savācot kādreizējos Ždanokas vadītās partijas un Saskaņas vēlētājus. Krievijas propagandas apjūsmotas rupjības no Saeimas tribīnes. Pārcelšanās uz Rīgas domi, kriminālprocess, slepena emigrācija uz Baltkrieviju. Kas tālāk? Diez vai kas ievērības cienīgs.
Alvja Hermaņa pieteikums. Vienīgais, ko pieminēšu no Saeimā šobrīd nepārstāvētajiem. Jo spilgtākais, pamanāmākais. Pagaidām arī tā ir viena cilvēka izrāde. Jā, zināmi vēl daži, bet tie pagaidām otrajā plānā. Alvis Hermanis ļoti aktīvi un atraktīvi komunicē, iesaistot sava politiskā spēka popularizēšanā… konkurentu atbalstītājus. Pretendē uz neapmierināto vēlētāju daļu, piesaka radikālas pārmaiņas valstī. Lai kā viņam veiksies, var teikt, šis pieteikums ir kā līdaka varžu dīķī.
Tiesa… Hermanis var izrādīties arī Jaunās Vienotības glābējs – no valsts budžeta finansētie var sajust apdraudējumu no tik radikālām pārmaiņām, kādas sola pašu līdz šim teju vai dievinātais teātra režisors, un balsot par stabilitāti Vienotības veidolā
(ja vārds “stabilitāte” jau nebūtu aizņemts, Vienotība nākamajā transformācijā varētu pārdēvēties par to, vai ne?).
