17
Tad jāvaicā bijušajam komunistam Škaparam – un kas vadīja čeku?
Komunistiskā partija! Noteicošais spēks!
Mūsu lasītāji uzskata, ka Latvijā daudz kas nenotiek, kā vajag, jo bijušie komunisti joprojām pie varas un teikšanas.
Starp tiem, kas saņēma lielas iespējas arī jaunajā valstī, bija gan komunisti, gan čekisti. Tas radīja zināmas grūtības, ka ietekme palika tiem spēkiem. Tiek minēti konkrēti uzvārdi, cilvēki ar ilggadēju ietekmi pie stratēģiski svarīgiem biznesiem, naftas, gāzes, pie īpašumiem. Un bija kas ar viņiem sadarbojās, toskait vadošās amatpersonas.
Nākamgad Saeimas vēlēšanas. Kā pieredzējušais politiķis Škapars skatās – jāuzticas jauniem spēkiem vai jāuztur stabilitāte?
Dodu priekšroku stabilitātei. Bet redzu, ka spēki, kas varētu nodrošināt stabilitāti, vairs paši nav stabili un šķeļas. Sadrūp tieši tie, kas varētu ieņemt centriski labējo nišu, un mūsu partiju kopējā liksta ir iekšējās demokrātijas trūkums. Iekšēji jānotiek veselīgai diskusijai – kurai nav jāpāraug šķeļošā. Jāpaliek robežās, kur ir skaidrība par noteiktu, biedrus vienojošu programmu. Kas mani visvairāk nodarbina, domājot par 2018. gada vēlēšanām, – politiskā sa-drumstalotība. Sekoju jaunajiem veidojumiem, bet tur redzu daudzus “bijušos”, maz vēlmes vienoties uz kopīgiem pamatiem. Tā varbūt latviešu nelaime, ka nespējam rast vienotu platformu. LTF bija sarežģījumi ar uzskatu dažādību, bet bija pamatvērtības, vertikāle, ap kuru vienoties un kāpt augšup. Pašlaik politiskā telpa šķiet šauru interešu saraustīta. Tā Latvijas politikai vājākā vieta.
Par to visu laiku runājam, vainas esam uztaustījuši. Kāpēc praksē tā nenotiek un partijas nenostiprinās? Zinām, ka vajag programmas, vajag nodaļas, bet vai tik Tautas partija nebija pēdējā, kas nodarbojās ar partijas celtniecību?
Taisnība. Pašreizējā tendence ir, ka partijas orientētas uz varu un neko citu. Esmu pabijis kompartijā…
… aparātā.
Bet ne politiskā – instruktora – līmenī, un komunisti partijas celtniecībai pievērsa lielu vērību. Mērķtiecīgi vairoja biedru skaitu un izvietojumu, un var pārmest, ka Komunistiskā partija nav paraugs, no kā mācīties, bet pieņemiet loģiku, ka partijai jābūt pārstāvētai cilvēkos! Mūsdienās ļoti jādomā, lai politiskie spēki ir daudzskaitlīgāki, lai tos justu tautā un cīņā par sabiedrības interesēm. Nav šaubu, ka jāveido aktīvas, darbīgas teritoriālās nodaļas. Citādi rezultāts ir lokālo, reģionālo partiju rašanās pat mazpilsētās. Būtībā tas ir absurds, bet pašvaldības tiecas tikt pārstāvētas un saucamās lielās partijas šo funkciju nespēj uzņemties un veikt. Diezin vai būtu pareizi, ja nākamgad uzvarētu reģionālie spēki, izveidotu, teiksim, Daugavpils, Ventspils, Valkas koalīciju, kas pārstāvētu Latviju kā valsts vara. Un otrā pusē ir Rīgas bruģa partijas, kas neiet uz zemēm ar kadriem un nerisina konkrētu reģionu problēmas.
Vai situācijas labošanai nav jāmaina vēlēšanu sistēma?
Būtu ļoti lietderīgi domāt par jaukto vēlēšanu sistēmu, kur daļu deputātu vēlē no apgabaliem.
Visi saka, ka tā būtu prātīgi darīt, bet Saeimā sēdējušie – neklausās!
Es arī Saeimai pavēlēt nevaru, kaut par to runājām jau Inteliģences apvienības laikos. Sabiedrībai jāmēģina mudināt uz pārkārtojumiem un vienmandāta apgabalu ieviešanu. Tas neatrisinās visu un uzreiz, bet var līdzēt pārvarēt iestāvējušos stagnāciju.
Savām atmiņu grāmatām esat devis nosaukumu “Barjerskrējiens”. Tā ir tieša zīme, ka dzīvē ne vienmēr esat gājis tos gludos un līdzenos ceļus?
Kad veros no ģimenes atmiņu prizmas – mani vecāki bija iepirkuši nelielu māju, bet to pazaudēja 30. gadu ekonomiskajā krīzē. Tāpēc ulmaņlaikos strādāja par kalpiem lielā saimniecībā Blīdenes pagasta “Tušķos”. Šie gadi man ne ar ko sliktu neasociējas. Vecāki bija ļoti strādīgi. Mamma palasīt varēja, rakstīt neprata. Tēvs vēstuli varēja uzrakstīt, un kā puika braucu ar riteni uz Blīdenes staciju viņam pēc avīzes. Es piedzimu vidē tālu no kultūrsituācijas. Kalpu dzīve ir mūžīga cīņa par maizes kumosu un drusku iekrājumu, lai nopirktu zemīti. Bijām normāli paēduši, bet to vienkāršāko, un lieki netērējām. Barjerskrējiens – tieši no dzīves ņemts. Tas ir diezgan grūts skrējiens. Jā – ne pa gludenumu. Un, izaudzis tālu no kultūrvides, jutu biklumu. Tukumā, aizgājis mācīties uz vidusskolu, cēlu kāju pār barjeru. Ienācu Rīgā galīgi samulsis, lauķis, analfabēts. Rīdzinieki – cik iznesīgi! Uz teātri – gājiens uz dievekļu augstāko templi. Tas mani mudināja piedzīt, kāpt augšup, lēkt pāri. No tēva, mātes iemācīts – ar darbu, tikai ar ellīgu darbu kas sasniedzams. Tā metos barjerskrējienā. Kad vienā biju klupis – “Literatūrā un Mākslā” –, kļuvu izstumtais uz pāris gadiem. Bet tad jau brieda Tautas frontes situācija, milzīgs izaicinājums man, kurš sēdēja bijušajā Andreja Upīša kabineta vienā stūrītī kā Rakstnieku savienības literatūrkritikas konsultants.
