Slaidiņš vēršas pie latviešu “vatņika”: “Galvenais, ko es gribu pateikt…” 0
Diskusijās par Ukrainas Bruņoto spēku vadību sociālajos tīklos izskan arī jautājums – ja Ukraina turpina pretoties un tās armija uzvar, kāpēc vispār būtu jāmaina komandieris? NBS majors, Zemessardzes štāba virsnieks Jānis Slaidiņš norāda, ka šis jautājums jāskata gan Ukrainas demokrātiskās sabiedrības, gan kara vadības kontekstā.
Viņš uzsver, ka Ukraina ir valsts, kur cilvēki var brīvi izteikt publisku viedokli arī par militāro vadību. Slaidiņa ieskatā tas būtiski atšķiras no Krievijas, kur atklāta diskusija par armijas vadību un, piemēram, ģenerāli Valēriju Gerasimovu nav iespējama.
“Ukrainā cilvēki tagad izsaka publisko viedokli. Viņi to var darīt brīvi,” norāda Slaidiņš.
Viņš atgādina, ka komandiera maiņa kara laikā pati par sevi nav nekas neparasts. Pat spēcīgi un profesionāli militārie līderi vēsturē tikuši nomainīti, ja politiskā vadība konkrētajā brīdī izvēlējusies citu stratēģiju.
Kā piemēru Slaidiņš min 1944. gadu un vācu feldmaršalu Ērihu fon Manšteinu, kurš vadīja armiju grupu “Dienvidi”. Manšteins tika uzskatīts par vienu no labākajiem Vācijas bruņoto spēku stratēģiem un demonstrēja, kā ar mobilo aizsardzību iespējams bremzēt Sarkanās armijas uzbrukumu.
Tomēr Ādolfam Hitleram šāda pieeja nepatika. Manšteina taktika paredzēja vajadzības gadījumā atdot teritoriju, lai ar manevru apturētu pretinieka virzību. Rezultātā viņš tika atcelts, bet viņa vietā iecelts Valters Models – komandieris, kura uzdevums bija turēt fronti līdz pēdējam un neko neatdot.
Slaidiņš ar šo piemēru uzsver, ka komandiera nomaiņa ne vienmēr nozīmē, ka iepriekšējais komandieris ir vājš vai nekompetents. Bieži tā ir stratēģijas, politiskās gribas un konkrētā kara posma izvēle.
Taču viņš norāda arī uz citu jautājumu, kas Baltijas valstīm ir īpaši svarīgs. Sociālajos tīklos mēdz izskanēt arguments – ja Ukraina turas pretī un Krievija nav uzvarējusi, kāpēc Baltijai būtu jābaidās no jaunas agresijas?
Slaidiņa atbilde ir skarba: tieši tāpēc, ka Krievija nav sasniegusi savus mērķus Ukrainā, tā šobrīd ir iedzīta stūrī.
“Viņi nav sasnieguši nevienu savu mērķi. Absolūti nevienu no tiem, ko deklarēja 2022. gadā un arī vēlāk,” saka Slaidiņš.
Viņaprāt, Putina režīmam ir nepieciešama uzvara. Ja to neizdodas iegūt Ukrainā, režīms var mēģināt radīt jaunu spriedzi citur, lai mobilizētu sabiedrību un uzturētu stāstu par apdraudēto Krieviju.
“Kāpēc neuzsākt kaut ko jaunu kaut kur citur, lai vienotu sabiedrību un stāstītu, ka Krievija ir briesmās, ka NATO grib to sagraut?” retoriski vaicā Slaidiņš.
Viņa ieskatā šāds scenārijs padara Krieviju bīstamu arī tad, ja tā Ukrainā ir iestrēgusi un nav sasniegusi sākotnējos mērķus. Neveiksme autoritāram režīmam var kļūt nevis par iemeslu atkāpties, bet par iemeslu meklēt jaunu konfliktu vai jaunu ārēju ienaidnieku.
Tāpēc Slaidiņš uzsver, ka Baltijas valstīm nav pamata pašapmierinātībai. Krievijas nespēja ātri uzvarēt Ukrainā nenozīmē, ka risks reģionam ir pazudis. Gluži pretēji – režīms, kuram vajadzīga uzvara un sabiedrības mobilizācija, var kļūt vēl neprognozējamāks.
