Leimaņu dzimtas sāga trijās paaudzēs. Stāsta Baiba Indriksone 0
Ilona Brūvere, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
(3. fragments. Sākumu skat. “Mājas Viesa” 4. jūnija numurā.)
Stāsta aktrise Baiba Indriksone
Mūsu vasara. Sašam kaut kāda draudzene no Krievijas dzīvo Valdeķu muižā. Mēs tur braucam atvaļinājumā. Satiksme ir diezgan sarežģīta. Aizbraucam uz Tukumu ar vilcienu. Tad ar autobusu uz Kandavu un tālāk kājām pa smilšainu ceļu, pa taciņām. Tur mēs pavadām atvaļinājumu. Leimanis makšķerē, un es viņam priekšā lasu savu pārbaudes darbu par Ķīnu. Es lasu, bet viņš makšķerē. Ūdens tik tīrs un dzidrs, var redzēt zivis peldam. Turpat netālu ir izcirtums ar meža zemenēm. Saša jau zemenes neēd, viņam ir alerģija. Bet mani viņš ved turp katru dienu, sēž uz celma un gaida, kamēr es tur tā ganos un ēdu zemenes. Ir zemeņu laiks. Saimniece rītos nes mums tikko slauktu, siltu pienu. Un es esmu tik laimīga! Tās ir vasaras, kas man aizņemtas ar filmēšanos “Zvejnieka dēlā” un “Uz jauno krastu”. Nav īsti laika atpūsties.
Piecdesmito gadu beigās mums no Teātra biedrības piešķir istabu Majoros, Smilšu ielā, tad mēs vasaras pavadām pie jūras. Un tad piesakās Aivars. Mani naktī uzreiz aizved uz Dzemdību namu. Tur es neizprotamā kārtā satieku mammas draudzeni Īrisu un viņas meitu. Palātā abas guļam blakus. “Vai Milda (mana mamma) zina?” viņa jautāja. Nezina, saku, es gribēju viņai to pateikt, kad viss jau būs galā! Kā tad tā, mana bērnības draudzene brīnās. Īrisa paņem taksometru, aizbrauc uz Rīgas Limonādes fabriku, kur mana mamma strādā par grāmatvedi, atrod viņu un atved Mildu pie manis uz Jūrmalu. Un tā pie Dzemdību nama loga jau stāv divas laimīgas mammas un māj mums ar roku. Bet man tur nekas tā īsti nesanāk ar tām dzemdībām. Tā nu mani atkal ved uz Rīgu. Kā lai es paziņoju Sašam, kur esmu? Mobilie telefoni jau vēl nav izdomāti. Zvanām sekretārei uz kinostudiju, lai dod ziņu Leimanim, ka sieva dēlu dzemdēs Rīgā. Jūtos nelaimīga. Vai tas puika ir izlēmis vēl ilgi kavēties? Esmu 1. slimnīcā, un vienu brīdi jau sanāk konsilijs, ārsti vairs nezina, ko darīt. Bet tad Aivars pēkšņi ir klāt, un mēs tūlīt pat braucam atpakaļ uz Jūrmalu, kur paliekam veselas sešas vasaras. Jūrmalas vasarnīcā mūsu ģimenei ir veselas divas istabas. Vienā istabā es, Saša, Aivariņš un mana vecmāmiņa. Otrajā vīramāte ar divām meitenēm un diviem zēniem. Vecāmamma vienmēr iet uz Jūrmalas tirgu un nes mājās vienu kvasa un vienu piena kannu. Tolaik Jūrmalā ir ļoti daudz cilvēku. Leimanim gribas kaut ko klusāku un mierīgāku. Un Edgars Zīle zina teikt, ka Berģos viņa kaimiņu mājās nesen konfiscēts īpašums. To tad pārdod ūtrupē. Mēs arī izlemjam piedalīties solīšanā. Un tā solīšana ir diezgan traka. Bet mēs to mazo mājiņu tomēr dabūjam savā īpašumā un nodzīvojām tur diezgan ilgus gadus. Tad vasarās es pati nēsāju un vadāju tās lielās pārtikas somas un no teātra skrienu uz pēdējo Berģu autobusu, lai paspētu tikt uz māju.
Kā Leimanis vinnē mašīnu? Ir pienācis Jaunais gads. Sešdesmito gadu vidus. Leimanis aiziet uz tirgu. Tur nopērk visu, ko vien var nopirkt, un kiosknieks viņu vēl pierunā paņemt trīs loterijas biļetes. Vienu man, vienu pašam, un vēl vienu dēlam. To vienu viņš ieloka īpaši. Aivaram. Tā tās biļetes mājās mētājas. Visi jau par tām sen aizmirsuši, bet tad kaut kā pēdējā brīdī es atceros. Iepriekšējā dienā manā teātrī ir teātra jubileja, nākamajā Aivaram pirmā uzstāšanās uz Lielās operas skatuves. Un mēs ar Sašu esam izlēmuši atvērt dēlam kontu krājkasē. Es paņemu līdzi dažas obligācijas, drusku naudu un tās loterijas biļetes. Uzvelku kažoku, cepuri uzlieku, lai mazliet noslēptu vakardienas balles pēdas, un paskatos, kas tur ir ar tām biļetēm. Krājkasē pie lodziņa pārbaudu – pirmā ir tukša, otrā… nu neko nevar saprast, bet izskatās, ka būs kaut ko vinnējusi. Pieeju pie kasieres un saku: “Nezinu, vai es tiešām būšu kaut ko vinnējusi?” Kasiere paskatās uz mani, jo noteikti skatījusies teātra jubileju televīzijā, un atbild: “Vai tad acis pēc balles pavisam nemaz nerāda?” Viņa paņem loterijas biļeti, salīdzina ar laimestu sarakstu. “Jā,” viņa saka,” jums ir laimests, un nu tas ir nopietns dokuments, nevis kaut kāds papīrītis. Te ir vinnēta mašīna!”
Man tai brīdi šķiet, es noģībšu. Leimanis studijā. Puikam nedrīkst neko teikt, tas ir skaidrs, domāju, ko darīt. Aizeju uz teātri, zvanu uz studiju un saku, lai pasauc Leimani. Esmu jau teātrī visiem izstāstījusi. Mēs esam loterijā vinnējuši mašīnu!
Neticami. Un meitenes manā ģērbtuvē saka: “Tu tikai tā prātīgi, uzreiz Sašam nesaki, viņš taču vecāks cilvēks, uztrauksies. Tas nebūs labi. Tu viņu vispirms sagatavo.” Leimanis pienāk pie aparāta, un es saku: “Sašiņ, tu tikai neuztraucies… zini, man tev kaut kas jāsaka. Tā nav nekāda nelaime. Tas nav nekas slikts.” “Nu kas tad ir!?” viņš īgni noprasa. “Mēs esam vinnējuši mašīnu,” saku un apklustu, kā valodu zaudējusi. Vispirms otrā galā liela pauze. Klusums. Tad atskan strups: “Tā mums vēl tikai trūka!” Mašīnu mums taču nemaz nav kur likt! Braukt neviens nemāk! Trakums! Vakarā Aivara pirmajā uzstāšanās reizē Operā mēs viņam uzdāvinām tādu mazu rotaļu mašīnīti. Viņš mācās Horeogrāfijas skolas pirmajā klasē. Nākamajā dienā sarunājam šoferi un vedam savu mašīnu mājās.
Kā Saša skābēja kāpostus! Kad mums jau ir mašīna, es katru rudeni savam vīram vedu 100 kilogramus kāpostu. Viņš sēž pie lielā galda un gaida. Leimanim visu patīk darīt ar vērienu. Tā viņš sēž pie galda, ar veco laiku ēveli šķērē tos kāpostus, un mēs tos skābējam. To mēs darām savā mazajā Berģu vasarnīcā. Uz skapja un visur ir spaiņi ar kāpostiem, kas rūgst veselas divas nedēļas. Otrā katlā viņš skābē tā sauktos korejiešu salātus, liek kārtām ķiplokus, kāpostus un piparus. Sākumā nevar saprast, kā tos kāpostus saglabāt, bet Lidija Freimane saka – jāsaliek trīslitru burkās. Vāku virsū un viss. Un tad tās burkas, kad atnāk ciemiņi vai kad braucam ciemos, vienmēr ņemam līdzi. Vēl Leimanis vasarnīcā pats uzmeistaro žāvētavu. Tur mēs žāvējam zivis.
Pirmajā jūlijā ciemos vienmēr sanāk Leimaņa aktieru kurss. Katram uz šķīvja ir viena kūpināta vista un tie skābie kāposti, vesela burka. Māra Zemdega, Uldis Lieldidžs, Imants Adermanis, Antra Krūmiņa, Mača Ieva. Mans uzdevums ir sagatavot vistām marinādi. Un vēl viņam patīk taisīt siera desu. Aleksandros un dzimšanas dienās vienmēr pie mums atnāk Radziņa ar Šalkoni un Līne ar Gunāru Cilinski. Un tad viņš viesus cienā ar saviem ražojumiem. Ciemos Leimanis pats iet reti, viņam labāk patīk uzņemt viesus savās mājās. Svētkos ciemiņi dzer Leimaņa firmas dzērienu, tā saukto Zirga spērienu. Tā ir tāda kandžiņa, uzlieta uz apelsīnu miziņām.
Saša vienmēr ļoti labas attiecības uztur ar Elzu Radziņu, vēl kopš Jelgavas teātra laikiem. Un tā arī mēs tiekam ierauti tai draudzības virpulī. Es sāku iet pie Elzas uz kafijas dzeršanām. Nekas tāds jau tur nenotiek, bet ir viens īpaši svinīgs rituāls.
Aivars Leimanis. Mans dēls pats piesakās mācībām baletskolā. Tēvs par to neko nezina, viņš jau vairākkārt teicis, tur nekas nesanāks. Puika mums ir ļoti nesavaldīgs. Uz vietas nevar nostāvēt. Un Zeltmate saka: “Viņš jau ir brīnišķīgs puisīts, bet pie standziņas nostāvēt nevarēs. Tāds nepacietīgs!” Un kā viņš pēc tam mīlēja to standziņu! Katru brīvdienu gāja uz skolu un vingrinājās. Pirmajā klasē parastajā skolā labi mācījās, bet pa gaiteni mierīgi nevarēja paiet, visu laiku dīdījās, un skolas grāmatas viņam vienmēr krita no somas ārā. Klases audzinātāja teica: Jūs padomājiet, vai ar šito gudro galvu tiešām jāiet uz to dejošanu?” Vecai-mammai gan bija savs funktieris. Viņa īpaši nodarbojās ar mazdēla disciplīnas jautājumiem: “Viņš tik lēni klāj gultu, bet nekas, nekas, armija izmācīs!” Un dēls man prasa, ko neņem armijā? Nu nezinu, saku, varbūt baletdejotājus neņem. Ā, viņš novelk. Aivaram Leimanim tolaik ir deviņi gadi.
Aivars uz Lielās Operas un baleta teātra skatuves iziet piecu gadu vecumā. Dejo solo Jūrnieku dejā. Tēvs saka: “Dejotājs nav nekāda profesija, tu taču esi prātīgs puisis!” Tā nu ir, ka Aivars baletskolā pieteicies slepus no tēva. Un Sašiņš ir ļoti neapmierināts. Gan jau apniks, viņš bubina. Bet vēlāk, noskatījies “Kamēliju dāmu”, tēvs nometas ceļos dēla priekšā un saka: “Mīļais puisīt, piedod tēvam, es esmu kļūdījies.”
Aivars zināja, cik tēvs varēja būt dusmīgs. Viņš stāstīja, ka kinostudijā aiz sienas dzirdējis, kā blakus papus drausmīgi kliedz un lamājas. Viņš domā – interesanti, kam nu viņš tā uzklupis, skatās, no kabineta iznāk kinostudijas direktors. Ja Sašam bija ko teikt, viņš vienmēr teica, ko domāja, nebaidījās arī no amatpersonām. Leimanis neprata pielāgoties.
Es jau to pieņēmu pašā sākumā, viņš ir autoritāte. Zināju, ka viņš ir gudrāks par mani. Vienmēr pieņēmu visus viņa vadošos norādījumus. Bet lielākais paradokss ir tas, ka tad, kad viņš jau bija slims, mēs aizbraucām uz slimnīcu, bet aizmirsām mājās čības, es saku, tu taču gulēsi gultā, tev čības nevajadzēs, vēlāk tās atvedīšu. Viņš uz mani paskatījās un teica: “Tev kā vienmēr taisnība, Baibiņ.” Un tie bija pēdējie vārdi, kurus es atceros.
Kam Saša uzticējās? Vispirms jau tikai sev. Jā, vēl viņš ļoti uzticējās savam draugam Borisam Podniekam. (Jura Podnieka tēvs, Rīgas kinostudijas kinohronikas diktors.) Viņi kopā brauca makšķerēt un medīt. Boriss atveda Sašam no Bulduriem 120 aličas, un mēs tās pie savas mazās Berģu mājiņas iestādījām. Tas tolaik bija kas pavisam jauns. Un, kad tie koki saauga, tā bija īsta nelaime. Tad no Maskavas Boriss atveda aronijas, tās tolaik pie mums vēl tā īsti neauga.
Sašam patika strādāt dārzā, viņš potēja ābeles, bumbieres, rozes. Viņam patika saimniekot. Vēl bija viens skaists vīrišķis, kas kopā ar viņiem gāja medīt, mežsargs Jānis, kas apprecēja Liju Brīdaku. Viņš nekādi nevarēja atradināties no dzeršanas un vēlāk noslīcinājās. Ielēca Gaujā, un viss. Jā, tas traģiski beidzās.
Bet viņi jau nekādi lielie mednieki nebija. Vairāk staigāja pa mežu, nevis šāva dzīvniekus. Un Borisam arī patika būt klāt, lai gan pārvietoties viņam bija diezgan grūti. Jānis toties bija ļoti romantisks, Saša prata būt brīnišķīgs sarunu biedrs. Viņi trijatā parasti medībās izrunāja visādas vīriešu lietas.
Es vairāk un vairāk sadraudzējos ar Veltu. Mums abām vienā gadā piedzima puikas. Man Aivars, bet Līnei Aigars. Bērnus gaidot, ļoti satuvinājāmies. Viņi mazi daudz kopā spēlējās. Bet mēs ar Veltu teātrī grimējāmies vienā garderobē, un viņa man, spogulī skatoties teica: “Nu redzi, tagad tu esi par mani daudz jaunāka, bet paies laiks, un mēs būsim viena paaudze. To starpību vairs nevarēs redzēt.” Un tā arī notika.
Mājās mums par to nekad nav nekāda runāšana. Leimanis jau ir lauku puika. Viņam mājās vajag dzīvu radību. Mums ir suns un putniņi. Jānis Streičs, kas bija Otoviča skolnieks, vēlāk asistents visās filmās, atveda mums bokseri. Viņš to atradis uz ielas, mazu, piecus mēnešus vecu boksera kucēnu neapgrieztām ausīm. Viņam pašam ar sievu dzīvošanai bija tikai tāda maza meitas istabiņa. Tur sunim nebija vietas. Viņš suni atveda pie mums un teica, tas ir Grifits. Leimanis kritiski apskatīja kucēnu un secinājumam piebilda: “Aste par garu. Cirtīsim to asti nost. Viņš būs Grifs.” Un tā tas Grifs palika pie mums. Berģu mājā nebija sētas, un tas suns visur vazājās. Skrēja uz ezeru un pie kaimiņiem, skraidīja pa ielu. Un es viņam skraidīju pakaļ ar cīsiņiem un desām, lai dabūtu atkal mājās.
Mēs Grifu arī aizvedām uz Jelgavas klīniku apgriezt ausis. Man bija žēl tā suņuka. Vilcienā, atpakaļ braucot, viņš smagi elpoja. Ārā tik skaista ziedēja vasara, un tā paskrēja tik ātri! Tad pienāca rudens un ziema. Mēs atgriezāmies Rīgā. Suns jau tāpat jāved staigāt. Viena iespēja bija iet staigāt pa kluso Martas ielu, otra – uz dzelzceļa malu. Leimanis vienmēr vakarā, kaut kur ap desmitiem, veda suni staigāt uz sporta laukumu pie skolas, un Aivars ar slēpēm līdzi. Vecāmamma tad tikai noteica: “Redz, kā ir, bērna dēļ jau ārā vairs nebūtu gājis, suns viņam ir galvenais! Un tad jau bērns ar tiek pie sniedziņa.”
Saša ļoti mīlēja to suni, Grifs filmējās “Enriko pulkstenī” un “Cielaviņas armijā”. Kad viņam teica, jābrauc uz darbu, cik viņš bija priecīgs, sāka skraidīt pa trepēm, smilkstēt un luncināt asti! Viņam ļoti patika filmēties. Grifs atzina tikai divus dublus, trešajā filmēties viņš parasti atteicās. Kad mums jau bija mašīna un mēs varējām aizbraukt uz mežu, tad viņš tur dabūja izskraidīties. Kad Grifs nomira, Leimanis ilgi sēroja pēc suņa. Tikai pēc kāda laika paņēma jaunu bokseri, bet tas bija ļoti bailīgs. Tam bija tik daudz krunku, ka viņš jau izskatījās nepieklājīgi. Izoperējām sunim ausis, bet tās tāpat viņam nekādi nestāvēja. Šitais suns nomira nevainīgs. Pat tad, kad vārtiņi stāvēja vaļā, viņš nekur neskrēja. Viņš no visa baidījās. Tolaik jau durvis un vārtus neviens neslēdza. Un, ja kāds ienāca pagalmā, mūsu suns tikai sēdēja, skatījās un neizdvesa ne skaņas. Tas suns vienmēr bija nobijies. Tad, tāpat kā pirmais, pēc astoņiem gadiem noskrēja gar sētu, norējās, nokrita Leimanim pie kājām un nomira. Tādi mums tie suņi.
Un vēl mums bija kaķis, melnais Minka. Viņš bija tāds drusku jocīgs. Minka vasarā, kad dzīvojām Jūrmalā, katru rītu pavadīja Leimani no mājām uz vilcienu līdz stacijai un vakaros atkal sagaidīja. Saša jau brauca uz darbu dažādos laikos. Kā tas kaķis zināja, kad viņš atkal atbrauks, nav skaidrs.
Un tad vēl mums bija balodītis. Viņš kaut kā bija paslēpies mašīnas garāžā, Blaumaņa ielā. Saša putniņu atrada, paņēma uz māju, un mēs to izaudzinājām. Viņš gan sākumā bija ļoti vārgs un pat nevarēja lidot, bet gan tikai tā drusku tipināt. Kad gājām uz ezeru staigāt ar suni, viņš tipināja līdzi. Braucot mašīnā, suns sēdēja man blakus, pats savā sēdeklī, bet balodis – Sašam uz pleca. Tā veselus divus gadus. Un, kad vasara beidzās un mēs atkal braucām uz Rīgu, izlaidām viņu ārā. Putniņš tipināja pa dārzu, un te baložu bars viņu pacēla gaisā. Tikai viņš taču neprata lidot! Un tā viņš arī pazuda. Balodītis bija ļoti jauks. Pie sienas istabā viņam Leimanis bija piesitis dēlīti, kur putniņš gulēja. Un gulēt viņš negāja līdz ar sauli vai tumsas iestāšanos, viņš gāja gulēt tikai kopā ar mums. Vakaros putns pielidoja pie gultas, izrušināja sev segā midziņu un aizmiga kā bērns. Un es arī tūlīt pat aizmigu. Tas bija neticami, viņš bija pavisam parasts pelēkais balodis.
Kādu laiku mums nebija nekādu dzīvnieku. Jā, un tad vēl mums taču bija kaķis, kad vēl dzīvojām komunālajā dzīvoklī. Kaķis ne īpaši labi izturējās pret mūsu čekistu kaimiņu, tas vienmēr ņurdēja: “Jums kaķis ir jāmet ārā! Tas dzīvnieks ir bīstams!” Kaķi aizveda uz Gulbeni, tur viņš govju fermā pabijis divas naktis un pazudis. Laikam nācis atpakaļ uz māju.
Leimanis bieži guļ slimnīcā. Viņam ir problēmas ar sirdi. Un tur viņš parasti garlaikojas, kā slimnieks viņš ar sevi īsti neko nevar iesākt. Tā Saša vienā tādā reizē, lasot vecas avīzes, sludinājumos atrod Lodē pie Cēsīm mazu mājiņu Gaujas krastā. Mēs pēc slimnīcas nemaz vairs nesteidzam uz māju, bet braucam turp, lai nekavējoši apskatītu jauno papa iekāres objektu. Tā mājiņa ir īpaša, tur kādreiz dzīvojis mākslinieks Herberts Līkums ar sievu, aktrisi Olgu Lejaskalni un dēlu Juri, kas arī ir aktieris. Un to mēs uzzinām tikai tad, kad turp aizbraucam.
Atcerējos, ka Juris Lejaskalns filmēties “Uz jauno krastu” brauca tieši no šīs mājiņas. Viņa tēvs dēlam bija nopircis moskviču, un Juris, kavējot filmēšanu, mēģināja skaidrot, ka iekļuvis apšaudē. Tas patiešām nostrādāja. Bija piecdesmito gadu vidus, pēckara laiks. Protams, ka viņš drusku samelojās un to izdomāja. Līkums māju jau bija pārdevis, pirms mēs to nopirkām, bet viņa gleznās bija tā daba. Tā Gauja, tie meži, vēl jau tur rūpnīca nebija uzcelta. Un tā mājiņa arī redzama daudzās Līkuma gleznās. Mājas saucās “Sēres”. Kad mēs tur iebraucām, bija jūnijs, Līgas, tad tā arī mēs tās mājas nosaucām. Mēs tās nopirkām no kādas latgaliešu ģimenes par ļoti lielu naudu. Tur bija iestādītas 28 jaunas ābeles, slikts ceļš un mājā veci, bojāti elektrības vadi. Bet mēs nu piektdienās sākām braukt uz Lodi. Man ceļam vienmēr bija sagatavoti trīs ēdieni, viens mums, otrs sunim un trešais – kaķim Alim, kas bija ļoti ēdelīgs. Viņš vienā ēdienreizē varēja apēst veselu kilogramu mencas. Tā mēs atkal visi braukājām šurpu turpu, jo Leimanis bija izdomājis, viņš brīvdienās noteikti makšķerēs!
Laukos sestdienās Saša vienmēr gāja caur mežu pie kaimiņiem pēc piena. Tur bija ļoti skaists, aizaudzis mežs, es vasarā ēdu mellenes un meža zemenes. Bieži pagāju garām kaimiņiem, kas visu nakti bija vaktējuši mežacūkas, lai neapēd visus iestādītos kartupeļus. Tas bija tāds ļoti tāls nostūris, bet Gauja turpat lejā. Kad 1981. gadā braucu uz filmēšanos “Limuzīnā”, manējie palika tur makšķerēt, Leimanis, Aivars un dēla sieva Gunta ar mazo Gustiņu. Toreiz jau nebija nekādi īpašie āķi. Iepriekšējā ziemā bija liels sals, bet rudenī ļoti daudz ābolu. Un es tiem vēl ziemā braucu pakaļ. Visa mašīna bija pilna ar kastēm. Apkārt staigāja aļņi, brieži un stirnas. Ziemā aļņi uzgūlās virsū ābelēm un tās visas noēda. Jau pirmajā ziemā mums to mājiņu uzlauza un visu makšķernieku kasti ar vizuļiem un āķiem aiznesa. Tad atkal vajadzēja visu gādāt no jauna. Pēc gada, mana tēva un padomju vadoņa Ļeņina dzimšanas dienā, mums piezvanīja no ciema un teica, ka laukos dedzinājuši kūlu un mūsu mājiņu nodedzinājuši.
Kad paši turp aizbraucām, tur vairs nebija nekā, tukša vieta. Mājas nebija, sēta nojaukta, puķes, krūmi un koki izrakti. Viss bija beidzies.
