– Nav gan skaidrs, kurš pie visām nedienām vainojams. Vai valdība, vai Saeima, kam būtu jākontrolē valdība? Kā mums trūkst? Tagad, kad jāievēl prezidents, ir baisi klausīties, kādi tad varētu būt kritēriji prezidenta izvēlē: lai būtu labi apģērbies, lai būtu labs runātājs, lai būtu jauks, brīnišķīgs, cilvēcisks, varētu pat teikt “nekaitīgs”. Nu ievēlēs tādu prezidentu! Un kaut kas kļūs labāks? Bija sarīkota diskusija par prezidenta vēlēšanām arī Zinātņu akadēmijā. Politiķi prasīja jums padomu, ko tad vēlēt? 16
– Jā, bija atnākuši padomu prasīt. Mans subjektīvais viedoklis, ko teicu: valstī, kurā šobrīd ir nepilni divi miljoni iedzīvotāju, ir lieka greznība uzturēt prezidenta institūciju, ar kuru nerēķinās ne ministri, ne Saeima, ne koalīcijas padome. Tāpēc prezidenta funkcijas būtu jāsadala starp Saeimas priekšsēdētāju un premjeru. Prezidenta institūcija ir tikai nodeva Latvijas valsts nostalģijai pēc prezidentiem. Taču prezidents ar tik nominālu vārda, varas un gribas izpausmi kādam ir nepieciešams. Ja jau partijas pāris mēnešus pirms vēlēšanām pat necilā jautājumu par Valsts prezidenta amata kandidatūrām, tad var nojaust, ka jau sen ir plāns B, ar ko nākt klajā pēdējā naktī, lai ievēlētu prezidentu ar 50 plus vienu balsi. Tas parāda tikai to, ka partijām prezidents vajadzīgs dekoratīvam priekškaram, lai aiz Valsts prezidenta skaistajām runām turpinātu īstenot tikpat bezprincipiālu, slikti organizētu vai pat ļaunprātīgu valsts pārvaldi.
– Bet jūs teicāt, ka zinātnieku ir 3700. Vai 3700 roku, galvu un prātu nav spēks, kas varētu, piemēram, pieņemt rezolūciju un pateikt, ka nav pieņemams tas, tas un tas. Un mēs esam pret to un to. Ja varat, nosauciet pat vārdus, par vai pret kuriem jūs esat! Negribētos ticēt, ka politiķi tad tik nospļautos uz jūsu viedokli un neņemtu to vērā.
– Bet ticiet gan, ka nospļausies! Zinātņu akadēmija jau pagājušā gadsimta beigās ir devusi valdībai pilnīgi racionālus priekšlikumus par to, kā reorganizēt ekonomiku, kā, izmantojot rūpniecisko un zinātnisko potenciālu, palīdzēt valstij atspirgt pēc deviņdesmito gadu sākuma destrukcijas, kad tika demontēti uzņēmumi un zinātniskie institūti, mežonīgi privatizējot un pēc tam izvazājot ražošanas līdzekļus. Zinātnieku ieteikumus neņēma vēra, jo par valsts attīstību svarīgāka bija trekno gadu domāšana.
Sabiedrība šobrīd ir ļoti individualizējusies. Mēs maz varam cerēt uz tādu vienotību, tādu kolektīvās gribas izpausmi, kāda bija trešās atmodas laikā, kad zinātnieki veidoja Tautas frontes grupas. Šodien indivīds, ģimene, darba biedru grupas līdzīgi Rietumu pasaules sabiedrībai ir sašķēlušās atsevišķās šūniņās. Mēģinu ieraudzīt, sadzirdēt vai izlasīt to vērtību un mērķu uzskaitījumu, uz kuru pamata Latvijas sabiedrība varētu vienoties kopīgam darbam. Šai vērtību sistēmai vispirms būtu jāskan kā mantrai no mūsu labprātīgi vēlētās valdības mutes, no Saeimas un no prezidenta, kuram vajadzētu pārstāvēt visu sabiedrību, nevis tikai 50 plus vienu balsi. Man nav saprotams, kāpēc atlikušās 49 balsis nav svarīgas. Ignorējot lielas sabiedrības daļas sociālā, garīgā, kultūras vai ekonomiskā komforta vajadzības, mēs 24 gados neesam radījuši kopīgu vērtību sistēmu, ko aizstāvēt tādā brīdī, kad tas kļūtu vajadzīgs. Ja Latvijā ir nepilni divi miljoni iedzīvotāju, tautas dzīvā spēka kapacitāte ir ļoti trausla, un tādā situācijā jo bīstamāk ir tas, ka politiskajai nācijai nav sabiedrību vienojošu mērķu un vērtību, nav drošības par pēctecību. Iespējams, ka mēs kā nācija esam ārkārtīgi pretencioza un kašķīga. Bez sociālas un ekonomiskas stabilitātes mums ir svarīgi arī garīgie, ētiskie un kultūras ideāli. Tas dažkārt ir mūsu pašu radīto ciešanu cēlonis. Mēs radām savdabīgas šķēres starp to, ko gribam un ko reāli varam. Gribam vairāk un labāk, bet mums nesanāk.
Zinātnieki spēj sniegt sev nepieciešamo vides definīciju. Mums vajag laboratorijas, darba galdus, līdzekļus reaģentiem, lai nodrošinātu tehnoloģiju darbību un palīdzētu veidot valsts ekonomisko un sociālo komfortu.
Jāpiebilst arī, ka valsts, nedodot pietiekamus līdzekļus pilnvērtīgai zinātnes darbībai, vienlaikus neļauj zinātniekam būt par sava izgudrojuma komercializētāju, bet pati neprasmīgi uzmetas par tā saimnieku. Tikmēr ASV, kas arī pagājušā gadsimta 80. gados bija uzlikusi ķepu zinātniskiem izgudrojumiem, ātri no šīs kļūdas atsacījās. Tas bija stimuls ātrākai zinātnes attīstībai un peļņas pieaugumam no zinātniskiem atklājumiem. Pieauga patentu skaits, uz inovatīvu izgudrojumu komercializācijas pamata modernizējās valsts un auga ekonomika.
