Ingrīda Stroda: “Story par kopistisko vingrošanu”. A kāpēc ne? 0
Mani satrauc tas, ko un kā runā žurnālisti vai tie, kas sevi uzskata par žurnālistiem. Viņi ir cilvēki, kuri ar runāto vai rakstīto vārdu, kas ir vienīgais viņu darbarīks, pelna savu algu.
Un te nu paveras samērā nepievilcīga aina. Virsrakstā lasāmie vārdu savienojumi ņemti tieši no žurnālistikas vides dažu pēdējo mēnešu laikā.
Māris Zanders savulaik minēja, ka informatīvā telpa kļūst primitīva.
Domāju, arī valodas sakarā. Te gan, manuprāt, parādās vēl kāda satraucoša tendence: ar kādām latviešu valodas zināšanām jaunieši beidz mācību iestādes.
Tiesībzinātņu doktore, profesore Ilma Čepāne man savulaik rādīja, kādi izskatās topošo juristu kontroldarbi specialitātē. Profesore ar sarkanas krāsas rakstāmo bija izraibinājusi šos darbus un izmisusi konstatēja, ka latviešu valodas līmenis ir zem katras kritikas.
Tagad šī sērga turpinās. Ja dzirdu, ka viena no Kultūras ministrijas augstākajām amatpersonām Dailes teātra direktora konkursa sakarā domā “izveikt intervijas”, ka Valsts Izglītības attīstības aģentūras pārstāvis ziņo, ka “atbildi e-pastiski nesaņēmām”, ka Latvijas Radio “Kultūras rondo” vadītāji teic “a ko, a kāpēc”, bet vispār “šo uzdevumu izveikt var”, tad nolaižas rokas.
Un tad gluži pašsaprotami ir dzirdēt no plašsaziņas līdzekļos runājošajiem cilvēkiem tādas “pērles” kā: “tad laikam vairs pelēko kašu nebūs”, “elektoriāts preventatīvi varēs”, “Lietuvas pusē būs nevis viena, bet divas sliedes”, “prokuratūras pieprasītais soda mīkstums”, “influencere stāsta story par kopistisku vingrošanu”, “sabiedrisko mediju iziešana no reklāmas tirga”, “nepaspēja izveikt reģionālo reformu”, “ar vecākiem bija sekundāra oratorija”.
Un vēl gandrīz vai aizskaroša žurnālista replika un pārmetums tika izteikts kādam kolēģim, kas datortehnikas sakarā lietoja vārdu “vietne”: “Mēs tagad visu tik ļoti latviskojam, tik ļoti latviskojam!”
Vai tagad jau esam tik tālu, ka no latviešu valodas un runāšanas ēterā latviski kaunāmies?
Mācītājs Kārlis Vatsons savulaik rakstīja: “Valoda ir pēdējā barjera tautas ceļā uz nekurieni.” Tā nav tikai konstatācija, tas ir arī brīdinājums.
