Streips: Cilvēks, kurš ir tik tuvu invaliditātei, lai vakcīna viņam kļūtu par nāvējošu draudu, droši vien nav cilvēks, kuram uzticēt mūsu valsts līderību 226
“Šobrīd būtu labi, ja mums atrastos savs Lukašenko.”
Šādu repliku es pirms pāris dienām ieraudzīju portālā Facebook. Autore bija man nezināma dāma vārdā Māra Graudiņa. Un diskusija, kuras ietvaros viņa atrada par vajadzīgu piedāvāt domu, ka mūsu valstī būtu vajadzīgs autoritārs, patvaļīgs un ļaunprātīgs diktators bija …
Saeimas lēmums pagājušajā nedēļā noteica, ka Saeimas deputātiem, kuri vēlas piedalīties Saeimas darbā klātienē, ir nepieciešams sadarbspējīgs vakcinācijas sertifikāts.
Ne tikai Saeimas deputātiem attiecībā uz darbu Saeimā, bet arī pašvaldību līmenī pašvaldību deputātiem. Vai nu sadarbspējīgs sertifikāts par vakcināciju, vai arī ārstu konsīlijas sagatavots dokuments, kurā vēstīts, ka attiecīgās personas veselības apstākļi vismaz pagaidām vakcinēties neļauj.
Nav ne jausmas, vai un cik mūsu parlamentā ir gudro galvu, kuras ir tik vārgas savā fiziskajā sastāvā, ka vakcīna tiem būtu bīstama, nedz arī, kādas ir tās medicīniskās konsīlijas, kurām jānāk pie attiecīgā secinājuma.
Gribētos cerēt, tie ir dikti reti gadījumi, jo cilvēks, kurš ir tik tuvu invaliditātei, lai vakcīna viņam kļūtu par nāvējošu draudu, droši vien nav cilvēks, kuram uzticēt mūsu valsts līderību.
Persona, kura Feisbukā uzsāka diskusiju, kuras ietvaros minētā dāma uzspļāva demokrātijas un tiesiskuma jēdzienam ar savu orgasmu par kaimiņvalsts diktatoru, bija Saeimas frakcijām nepiederošais, neiederošais, neiederīgais un nepiedienīgais deputāts Didzis Šmits.
Šmita kungs kādreiz bija kolēģis TV24, pats savu raidījumu vadīja. 2018. gadā viņš bija viens no diviem TV24 raidījumu vadītājiem, kuri nolēma izmēģināt laimi politikā.
Viens no tiem palika zem svītras un kļuva par ķērcošu interneta vārnu ar pietiekami sarežģītu personīgo dzīvi, kuru cilvēks sazini kāpēc nolēma izkārt vispārējai publikas aplūkošanai.
Taču Šmita kungam paveicās. Viņš kļuva par partijas KPV LV kandidātu. Rīgā izsēts ar trešo numuru, turpat trešajā vietā pēc plusiņiem (6058) un mīnusiem (872) viņš arī palika.
KPV LV vēlēšanās tika pie 16 mandātiem. Varam atcerēties, bija grūtības atrast kādu, kas spēs salikt kopā ministru kabinetu. Vispirms toreizējais Valsts prezidents Vējonis uzdevumu deva Jaunās Konservatīvās partijas (arī 16 mandāti) līderim Jānim Bordānam. Neizdevās.
Tad Vējoņa kungs iespēju piedāvāja KPV LV pārstāvim Aldim Gobzemam. Arī viņam nekas nesanāca, un būsim godīgi — nevarēja sanākt, jo jau tobrīd bija skaidrs, ka censonim pielaidi valsts noslēpumam neredzēt kā savas ausis.
Vai varam iedomāties, ka Covid-19 pandēmijas laikā Latvijas premjerministrs būtu tas, kurš ļautu sevi fotografēt ar ebreju zvaigzni uz krūtīm, tādējādi salīdzinot vakcīnu un drošības prasības ar holokaustu? Bija pietiekami slikti, ka tā darīja ierindas Saeimas deputāts.
Trešo iespēju valsts prezidents deva pašreizējam premjeram Krišjānim Kariņam. Kādu laiku bija doma, ka Didzis Šmits varētu kļūt par ekonomikas ministru. Atceros, viņš kādā TV24 raidījumā dižojās par saviem plāniem.
Bet galu galā Šmita kungs nolēma, ne priekš viņa Kariņa veidotā valdība. 2019. gada 23. janvārī viņš bija viens no 39 deputātiem, kuri balsoja pret valdības apstiprināšanu.
11 KPV deputātu balsoja par valdības apstiprināšanu, tajā skaitā trīs, kuriem jaunajā valdībā bija paredzēts ministra portfelis. Pieci balsoja pret, debatēs caurkritušajam premjera amata kandidātam Gobzemam brēcot, ka balsojums esot par “zaudētāju valdību.”
Tā bija pirmā lielā šķelšanās starp diviem KPV LV spārniem. Dienā, kad apstiprināta Kariņa valdība, partijas dibinātājs Artuss Kaimiņš un Aldis Gobzems apmainījās “laipnībām,” katram apgalvojot, ka otrs bija līdz ārprātam korumpēts.
Laikā kopš tam partija brukusi vēl tālāk. Septembrī seši no ievēlētajiem deputātiem izveidoja jaunu frakciju “Neatkarīgie,” jo frakcijai pienākas birojs un dažādi citi labumi, kādi tā dēvētajiem pie frakcijām nepiederošajiem deputātiem nav.
Didzis Šmits ir viens no tiem pēdējiem. Viens no 19 cilvēkiem, kuri 13. Saeimā ievēlēti no partijas saraksta, bet tāda vai cita iemesla vai nu paši nolēma vai arī tapa palūgt no attiecīgās frakcijas aiziet.
Un tā nu pirms pāris dienām deputāts Šmits Feisbukā izvietoja sava veida dvēseles kliedzienu ar virsrakstu “Par demokrātiju! Par Latvijas valsti!”
“Kādreiz mēs ‘mīlam teikt,’ ka toreiz tālajā 1934. gada 15. maijā notika, tā kā notika,” deputāts mums skaidro. “Jo tas bija tāds visā Eiropā moderns autoritārisma stils, aizmirstot pieminēt tādas ‘old school’ valstis kā Lielbritānija, Francija, Beļģija, Nīderlande, Čehoslovākija, Zviedrija, Norvēģija, Dānija, Somija u.c.”
Ir tiesa, Ulmaņa tipa apvērsums bija raksturīgāks Eiropas austrumos nekā rietumos, lai gan no Šmita kunga nosauktajām “vecās skolas” (atšķirībā no viņa nesaredzu vajadzību lietot svešvārdus, ja ir perfekti labs vārds mātes un valsts valodā) valstīm, sešas bija (un ir) monarhijas, ko par visklasiskāko pārvaldes veidu arīdzan neuzskatīt.
Bet tālāk Didzis Šmits nāk ar secinājumu par apvērsumu un mūsu uzskatiem par to: “Es domāju, ka lielā mērā tieši tāpēc šodien mēs esam tie pirmie, kuri ‘visiem par piemēru’ un ar ‘lepnumu’ varam teikt, ka sagraujam demokrātisku valsti, ar Saeimas lēmumu cenšoties atņemt deputātiem tiesības piedalīties parlamenta darbā.”
Un tad itin militārs zvērests: “Es nespēju tam noticēt, es nespēju to pieņemt un es cīnīšos pret to, lai ko tas no manis prasītu!”
Nu, nevaru ielīst Šmita kunga galvā un izpētīt, cik viņam ir vai nav sapratnes. Ja reiz viņš nespēj “noticēt” Saeimas balsojumam, tad atliek doties uz Saeimas mājaslapu un konstatēt, ka nudien pagājušajā piektdienā, dieva tā kunga 2021. gada 12. novembrī parlamenta locekļi apstiprināja likumprojektu “Par pagaidu papildus prasībām Saeimas deputātu darbam Saeimas un tās komisiju klātienes sēdēs.”
Tāda lieta notika neatkarīgi no tā, vai viens konkrēts deputāts tam ir vai nav gatavs “noticēt.” Ja kas, deputāts Šmits balsojumā nepiedalījās vispār. 62 deputāti balsoja par, septiņi (Dombrovskis, Ģirģens, Kaimiņš, Papule, Rībena, Stepaņenko, Švecova) balsoja pret, divi (Kiršteins un Naudiņš gļēvi atturējās), un 29 deputāti, lai gan bija piereģistrēti sēdē, nebalsoja. Šmita kungs viņu starpā.
Diskusijā zem deputāta pārdomām Feisbukā rādījās, ka pats censonis attiecībā uz savu statusu ir visnotaļ klīrīgs.
“Esmu zvērējis ievērot Satversmi un likumus,” tā viņš mūs informēja. Un tad: “Es nepiedalos e-Saeimā, jo esmu zvērējis ievērot Satversmi un tās likumus.”
Kāds lietotājs pajautāja: “Tātad, nepiedalījāties, un netieši atbalstījāt [lēmumu par sertifikāta nepieciešamību Saeimas gaņģos]. Vismaz tik daudz skaidrības. Mani neinteresē vakcinācijas piederība. Vai par nepiedalīšanos Saeimas darbā Jūs saņemat algu?”
Un deputāts Šmits atbildēja: “Esmu piedalījies visās Saeimas sēdēs.”
Acīmredzot te mums ir darīšana ar vienu no tiem deputātiem mūsu likumdevējā, kuri savā prātiņā ir izdomājuši, ka ir konstitucionāla atšķirība starp klātienes sēdēm un neklātienes sēdēm.
Satversmē par Saeimas sēdēm ir divi panti:
15. Saeima savas sēdes notur Rīgā un tikai ārkārtīgu apstākļu dēļ tā var sanākt citā vietā.
Un 19. Saeimas prezidijs sasauc Saeimas sesijas un nosaka kārtējās vai ārkārtējās sēdes.
Viss.
Opozīcijas deputāti par neklātienes sēdēm momentā sāka niķoties. Valsts budžetu nedrīkst neklātienē izskatīt! Administratīvi teritoriālās reformas nedrīkst izskatīt neklātienē!
Visskaļāk par to mēdza brēkt deputāte Linda Liepiņa. Saeimas Juridiskais birojs bija secinājis, ka attālinātas sēdes ir pieņemamas. Ar laiku Liepiņa kundze par to tā sašuta, ka viņa pievīla 44 662 vēlētājus, kurus viņa bieži pieminēja debatēs, un nolika mandātu.
Tagad Liepiņa kundze ir pieslējusies vienam no mūsu valsts lielākajiem antivakseriem cerībā, ka nākamgad viņa veidotā partija viņai ļaus atgriezties parlamentā.
Pēdējoreiz, kad šis cilvēks veidoja partiju, tā vēlēšanās saņēma lepnus 1,8% balsu. Droši nevaru prognozēt, bet ir visas iespējas, ka nākamgad būs apmēram tāds pats rezultāts.
Saeimas lēmums bija pareizais. Ja reiz Ministru kabinets ir paģērējis obligātu vakcināciju valsts un pašvaldību iestādēs, tad Saeima nevar būt nekāds izņēmums.
Savā paziņojumā Didzis Šmits cita starpā paziņoja, ka viņš pats esot vakcinēts. Cik zināms, Saeimā ir pieci vai mazliet vairāk deputātu, kuri šajā lietā ir iecirtušies.
Noteikums ir tāds, ka nevakcinēti deputāti par katru neapmeklēto sēdi zaudēs 20% savas algas, vien nodrošinot, ka ienākumi nepaslīd zem ienākumu minimuma.
Komentāru rakstu mājsēdes pēdējā dienā. Rīt paredzēts atjaunot tā dēvēto zaļo režīmu, kurš vakcinētiem cilvēkiem sniegs vairāk privilēģiju, nekā nevakcinētiem ļaudīm.
Laiks rādīs, kas ar pandēmiju notiks tālāk. 15. novembrī paredzēts visām skolām Latvijā atsākt darbu klātienē. Vien Rīgas pašvaldība ir nolēmusi to atlikt vēl pa nedēļu, zināmā mērā arī tāpēc, ka šonedēļ tāpat būs divas brīvdienas.
Pēc 1. septembra gandrīz momentā izskanēja ziņa par klasi, kurai jādodas karantīnā, jo uzradusies infekcija. Par vairākām klasēm, kurām tā bija jādara, jo viena skolotāja “nebija paguvusi” novakcinēties.
Pagājušajā piektdienā atbilstoši Pasaules Veselības organizācijas datiem, pilnībā vakcinēts mūsu valstī bija 58,1% iedzīvotāju, kamēr vismaz viena pote bija 64,5% mūsu līdzpilsoņu.
Tas jau sāk tuvoties līmenim, pie kura valdība būs spējīga atjaunot normālāku dzīves ritmu mūsu valstī, bet, ja joprojām vairāk nekā 35% Latvijas iedzīvotāju ir tikai daļēji vakcinēti vai pilnībā nevakcinēti, vēl ir visai tāls ceļš ejams.
Daudzi cilvēki ir vērsušies tiesā pret valdības noteikumiem. 13. novembrī Administratīvā rajona tiesa noraidīja prasību no Labklājības ministrijas (!) ierēdnes, kura bija iesniegusi šādu prasību. Pieļauju, tāpat darīs arī citas tiesas.
Un tāpēc manā uztverē, ja reiz ir beigusies mājsēde, tad Ministru kabinetam ir visas tiesības ķerties ne tikai pie burkāna, bet arīdzan pie pātagas.
Kā esmu rakstījis citreiz, obligāta vakcinēšanās ne mūsu valstī, nedz pasaulē nav nekas nepieredzēts vai unikāls.
Reiz būs vakcinēts vajadzīgais daudzums iedzīvotāju, tad varēsim domāt par atgriešanos pie normāla dzīves ritma.
Jau tagad esmu sācis sarunu ar pusmāsu par gaidāmajiem Ziemassvētkiem. Pērn tie izkrita. Turu visus iespējamos īkšķus, ka šogad tas tā nebūs.
