“Pirmās dienas ministrijā man bija sava veida šoks. Jurkāna kungs nebija pats organizētākais no ministriem,” Streips atklāti par karjeras līkločiem 81

Komentāru rakstu 31. oktobrī. Mēneša pēdējā diena. Mans dators pats zināja kaut kad naktī pārslēgties tā, lai no rīta uzrādītu stundu agrāk nekā šajā pašā laikā bija vakar.

“Sū** būs lieli!” Pārtikas ražotāji satraukušies par nozares nākotni Latvijā 126
Šolcs: Skandināvus mūsu piens vienkārši neinteresē un viss. Tikai Latvija ir kā “iebraucamā sēta” 35
“Liels upuru skaits saliedēs krievus!” Putins mobilizēs vēl 2 miljonus iedzīvotāju, tostarp 300 000 sieviešu 225
Lasīt citas ziņas

Atzīstos, man par to papildu stundu rudenī ir daudz lielāks prieks nekā par zaudēto stundu pavasarī. Ja reiz tas pateikts, neesmu no tiem, kuri apgalvo, ka pulksteņa maiņa divreiz gadā pilnīgi izjauc viņu dzīves ritmu mēnešiem un gadiem ilgi.

Helovīnu diena. Nekad tajos 30 gados, kopš esmu dzīvojis Latvijā, neviens šajā dienā vai vakarā nav zvanījis pie durvīm ar lūgumu dot našķi. Varbūt tāpēc, ka dzīvoju daudzdzīvokļu namā ar kodu lejā uz durvīm. Drošības pēc kaut kad šodien tāpat kā citugad aiziešu uz veikalu un nopirkšu kaut kādas končas, ja nu gadījumā. Ja neuzradīsies neviens, pats tās varēšu apēst.

CITI ŠOBRĪD LASA

Pavadīta pirmā pilnā nedēļa mājsēdes apstākļos. Manā dzīvē situācija neko īpaši nav mainījusi. Esmu pieradis pie fakta, ka pandēmijas laikā ir dažādi ierobežojumi. Arī esmu pieradis pie fakta, ka manā dzīvoklī nav bijis neviens pat viesis kopš šī gada februāra sākuma, kad atbrauca pusmāsa ar mērķi apmainīties ar Ziemassvētku dāvanām, kuras palika nesniegtas un nesaņemtas Ziemassvētkos kā tādos.

Tā nu sanāca, ka pirms pāris dienām pieteicās laba draudzene, kura grib mani intervēt par preses situāciju atjaunotās Latvijas pirmsākumos. Sarunājām, viņa atnāks pie manis, lai gan mēs abi zinām, ka patlaban tas skaitās nerātni. Kā nekā, divas atsevišķas mājsaimniecības, lai gan abos gadījums vārds “mājsaimniecība” attieksies tikai uz mani un viņu.

“Labi,” es viņai rakstīju. “Nu tad otrdien ap 20:00.”

Viņa atbildēja: “Vai, draugs, kā tad es pēc komandantstundas mājās tikšu? Vienīgā iespēja ir nākt ar suni, un tad teikt, ka esmu izvedusi viņu pastaigā.”

Un es: “Oi, pareizi! Pavisam aizmirsu par komandantstundu! Nu, tad uz 18:00.”

31. oktobris. Tas nozīmē, ka pašreizējos Ministru kabineta noteikumos par mājsēdi u.tml., ir palikušas 15 dienas. Divas nedēļas un viena diena.

Vai 15. novembrī tik tiešām valdība varēs atlaist grožus vaļīgāk? Ja godīgi, diez vai. 29. datumā, kad bija pēdējie dati, vismaz vienu poti bija saņēmuši mazliet vairāk par 60 procentiem valstspiederīgo, taču pilnīgi vakcinēto procents bija tikai 52,8%.

Tas joprojām ir maz. Turpinu gan zināmā mērā apbrīnot, gan arī nesaprast milzīgo iztēli, kāda tā dēvētajiem antivakseriem ir vajadzīga, lai atrastu jaunu un atkal jaunu un pēc tam vēlreiz jaunu iemeslu pārliecībai, ka Covid-19 vakcīna ir viena slikta lieta nudien.

“Vakcinētie saslimst un mirst tikpat daudz kā nevakcinētie,” šie ļaudis īd un kliedz un vaimanā, lai gan tā nav un nekad nav bijusi taisnība.

“Bet ko teiksi par situāciju Izraēlā?” kāds cits īdēs uz zobus šņakstinās. “Kā saprast to, kas patlaban notiek Taivānā?”

Par to plašāk rakstīju pagājušās nedēļas komentārā. Šonedēļ vien konstatēšu, ka nedēļas laikā šādu dabas bērnu skaits nav īpaši samazinājies. Un tā nu mēs oktobra pēdējā dienā te esam ar knapi pusi valsts iedzīvotāju pilnībā vakcinētiem.

Neko daudz vairāk tur nepateikt. Mēs vakcinētie arī pēc 15. novembra visticamāk būsim spiesti pieciest dažādas neērtības tāpēc, ka gandrīz puse mūsu dārgo līdzdzīvotāju šajā valstī joprojām grib būt bezatbildīgi.

Saprotu, ne visos gadījumos. Ir tādi, kuriem ārsts ir pateicis, ka vakcinēties nevajag, jo veselība neļauj. Uzreiz piebildīšu — īsts ārsts, nevis, piemēram, homeopāte, kura kaut kādā ne īpaši saprotamā veidā ir kļuvusi par ārstu biedrības vadītāju.

Ir arī informācijas jautājums. Esmu stingrs savā pārliecībā un atbalstā domai, ka mūsu Latvijas Republikā ir un drīkst būt tikai viena vienīga valsts valoda, un tā ir latviešu valoda.

Bet, ja lasu, ka valsts valodas likuma dēļ valsts nevar izplatīt informāciju par pandēmiju un par vakcīnām pret to, tad esmu tomēr spiests konstatēt, ka tas ir absurdi. Varam debatēt līdz pastarajai dienai par to, vai 30 gadus pēc valsts neatkarības atjaunošanas ir pieņemami, ka mūsu teritorijā joprojām dzīvo ļaudis, kuriem vārds “labrīt” ir eksotisks svešvārds.

Taču man tomēr sanāk, ka šajā gadījumā sabiedrības veselība ir svarīgāka par valsts valodas principiem. Pirms nu jau diezgan daudziem gadiem bija līdzīga situācija, kad valodas sargātāji sacēla vētru ap Veselības ministrijas vēlmi, informāciju par krūts vēža skrīningu izsūtīt arī krievu valodā.

Arī toreiz padomāju, ka krūts vēža veselība nav atkarīga no krūšu īpašnieces valodas prasmes un, ja reiz tobrīd visām daiļā dzimuma pārstāvēm bija medicīniska rekomendācija testēties, tad ne vainas, to arī atgādināt porusski.

Covid-19 gadījumā ir tieši tas pats. Valsts un sabiedrības mērķis ir šo sasodīto pandēmiju novest līdz beigām. Ja it īpaši Latgalē, kur joprojām vakcinēšanās procents ir krietni zemāks par vidējo valstī, situāciju risināt palīdzēs informācija krievu valodā, tad uz priekšu. Vēl jo vairāk saprotot, ka informācija krievu valodā no otras robežas puses jau labu laiku ir bijusi kaitīga šajā un ne tikai šajā kontekstā.

Tā vai citādi, ja pēc 15. novembra vajadzēs turpināt ierobežoties, tad es, kārtīgs un apzinīgs pilsonis tā darīšu arī tad. Nekas cits man īpaši neatliek, kā vien spēja šajos komentāros, savā televīzijas raidījumā un šur tur citur bieži un biežāk pateikt, ka manā izpratnē tie, kuri attiecībā uz Covid-19 vakcīnu ir nolēmuši iecirsties, vienkārši ir muļķi.

Kamēr tas tā būs, pandēmija mūsu valstī nebeigsies. Un ikkatrs lasītājs, kurš tagad berzē rokas un smaida kā maija mēnestiņš tāpēc, ka kārtējo reizi būs iespēja uzrakstīt, ka no pidara gan cilvēks neņems padomu par veselību — dzīvo vien tālāk ar savu pārliecību, bērniņ. Tad, kad tu būsi slimnīcā zem respiratora, tad parunāsim vēlreiz.

Patiesībā gan šonedēļ gribu runāt par kaut ko citu, un piedodiet, lūdzu, LA.LV lasītāji, kuriem nervu sistēma ir tik vārga, ka divi temati vienā komentārā šķiet tik pārmērīgi, ka teju vai pie sirds drapēm jāķeras.

Pagājušajā ceturtdienā, 28. oktobrī, bija 30 gadi kopš es sāku darbu kā Latvijas Ārlietu ministrijas biroja vadītājs. Lūk, kā tas notika, un sākšu ar atgādinājumu par to, kā es vispār Latvijā nokļuvu pēc gandrīz 30 gadiem Amerikā.

1989. gadā pirmā tūre, mācīju angļu valodu ar darba sarkano karogu apbalvotajā Pētera Stučkas Latvijas valsts universitātē. Angļu valodu mācīju arī citiem, plus vēl aktīvi piedalījos Latvijas Tautas frontes darbā un darbībā, par ko man pērn piešķīra Trīs Zvaigžņu ordeni. Trešās pakāpes. Esmu komandieris.

Pēc gada Latvijā atgriezos Amerikā ar domu kļūt par žurnālistikas profesoru. Iestājos maģistratūrā, paralēli pusslodzes darbu strādāju Amerikas latviešu apvienībā. 1990. gada pašās beigās darbs kļuva par pilnas slodzes darbu, jo Latvijā sākās barikāžu laikmets un mēs ALĀ rīkojām diennakts dežūras.

1991. gada rudenī, tieši pēc puča Maskavā, kas ievadīja PSRS galīgo sabrukumu un nodrošināja Latvijas neapstrīdēto neatkarību, atkal biju Latvijā ar mērķi atrast biroja telpas Pasaules brīvo latviešu apvienībai.

Kamēr ar to nodarbojos, arī aizgāju pie Ivara Godmaņa valdības ārlietu ministra Jāņa Jurkāna ar domu, ka es varētu atgriezties Amerikā un maģistratūrā, vien pusslodzi strādājot nevis ALĀ, bet gan Latvijas vēstniecībā Vašingtonā.

Ministrs teica labi, bet vispirms būs pāris mēneši jāpavada Latvijā mācoties par diplomātiju. Un tā nu 1991. g. 28. oktobrī kļuvu par ministrijas biroja vadītāju.

Būtībā Latvijas ārpolitika tobrīd bija jāveido no jauna. Okupācijas laikā Latvijas PSR bija sava “ārlietu ministrija.” No 1944. gada līdz 1990. gadam republikai bija septiņi ārlietu ministri sākot ar Pēteri Valeskalnu un beidzot ar Eižēnu Poču.

Taču tā bija ministrija attiecību veidošanai ar citām PSRS republikām. Attiecības ar pārējo pasauli nudien bija jāveido no jauna, un pirmajās dienās un nedēļās pēc tam, kad kļuvu par ministrijas darbinieku, mēs tikāmies ar šveiciešiem, ar dāņiem, ar zviedriem, ar daudzu valstu pārstāvjiem, kuri bija gatavi nākt palīgā.

Sevišķu interesi par jauno neatkarīgo valsti demonstrēja Ķīnas republika, jeb Taivāna. Līdz 1971. gadam Taivāna starptautiski pārstāvēja visu plašo Ķīnas teritoriju, tajā skaitā to daļu, kura saucās Ķīnas tautas republika. Minētajā gadā Apvienoto Nāciju organizācija izraidīja Taivānu un tās vietu atdeva komunistu Ķīnai.

Visu laiku kopš tam lielā Ķīna ir darījusi visu iespējamo, lai bloķētu Taivānas iekļaušanu jebkāda veida starptautiskajā apritē. Un tā nu, ieraugot veselu baru valstu, kuras piepeši bija kļuvušas neatkarīgas, taivānieši nolēma izmantot izdevību.

Taivāna jau pirmajā nedēļā uz Latviju atsūtīja delegāciju. Minētā gada decembri Taipeja ministram Jurkānam, Augstākās padomes deputātei Valentīnai Zeilei un man uzsauca iepazīšanās vizīti Singapūrā, Dienvidkorejā, Japānā un Taivānā. Tas bija luksusa kalngals, un uz brīdi Taivāna arī izpelnījās Latvijas atzīšanu un diplomātiskās attiecības, bet tikai līdz brīdim, kad lielā Ķīna uzrūca.

Pirmās dienas ministrijā man bija sava veida šoks. Jurkāna kungs nebija pats organizētākais no ministriem. Tehnikas nekādas īpaši nebija, un cita starpā tad, kad bija Ministru padomes sēdes, man bija pienākums sēdēt ministrijā līdz brīdim, kad tās beidzās.

Godmaņa kunga vadītās sēdes varēja ieilgt, jo pašam premjeram dikti patika runāt. Pāris gadus vēlāk viņš bija pirmais viesis jaunā radio raidījumā, kādu veidoju stacijā Pārdaugavā, kuras nosaukumu diemžēl vairs neatceros. Uzdevu pirmo jautājumu, kad Godmaņa kungs bija pabeidzis savu atbildi, bija laiks reklāmas pauzei.

Pirmajās dienās daudz domāju, ka ar darbu nekas nesanāks, es tomēr braukšu atpakaļ uz Ameriku, jo tur man bija sava dzīve, savi draugi. Dziedāju savas baznīcas korī. Kamēr biju Latvijā, koris ierakstīja albumu, kas man pagāja secen.

Taču ministrs Jurkāns un citi ministrijas darbinieki dikti centās mani pārliecināt, ka vajag palikt Latvijā uz mūžu. Drīz vien nolēmu, labi, darīšu tā.

Ilgi es ministrijas un diplomātijas iecirkņos nepaliku. 1992. gada februārī pie manis uzradās divi jaunskungi ar uzvārdu Barkovskis, lai gan rada gabali viņi nebija. Puiši teica, ka viņi tobrīd veidoja pirmo neatkarīgo televīzijas staciju visā bijušajā PSRS teritorijā. Jautāja, vai es gadījumā būtu gatavs nākt un vadīt stacijas ziņu nodaļu.

Biju gatavs. Rezultāts bija telekanāls NTV-5, kurš debitēja 1992. g. 5. maijā, un kuru varēja redzēt apmēram 30 cilvēki Rīgas centrā. Tas bija sākums karjerai televīzijā, kurš mani kopš tam izveda cauri kanālam RBS, Latvijas Televīzijai un nu jau piecarpus gadu garumā telekanālā TV24.

Diplomāts no manis nebūtu sanācis. Varu būt kašķīgs, reizēm sarkastisks, reizēm ironisks. Lai ar to nodarbojas citi. Ja kas, pašreizējais ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs pagājušajā nedēļā atzīmēja 10 gadus amatā. Neviens cits valdības ministrs atjaunotās Latvijas vēsturē tā kaut ko nav panācis. Malacis mūsu ministrs.

SAISTĪTIE RAKSTI

Un prieks, ka pats esmu varējis atgriezties savā pamata profesijā žurnālistikā.

Jauku visiem nākošo nedēļu vēlu. Mājsēdēsim, un būsim lūdzu visi saprātīgi attiecībā uz pandēmiju un tās risinājumu.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
“Sū** būs lieli!” Pārtikas ražotāji satraukušies par nozares nākotni Latvijā 126
Šolcs: Skandināvus mūsu piens vienkārši neinteresē un viss. Tikai Latvija ir kā “iebraucamā sēta” 35
“Liels upuru skaits saliedēs krievus!” Putins mobilizēs vēl 2 miljonus iedzīvotāju, tostarp 300 000 sieviešu 225
Ar mobilizētajiem jakutiem neauklējas – jāguļ gandrīz ārā un zemē, viņi pie aukstuma pieraduši
Lukašenko brīdina: Ja kāds mums uzbruks, ne tikai Eiropa sāks trīcēt – atbilde būs momentāla 19
Lasīt citas ziņas
CSP: 2021.gadā latviešu īpatsvars Latvijā pieaudzis līdz 62,7%
“Sū** būs lieli!” Pārtikas ražotāji satraukušies par nozares nākotni Latvijā 126
Zelenskis: Reiz mūs gribēja iznīcināt ar badu, tagad – ar tumsu un aukstumu
FOTO. 20+ radošas idejas adventes vainagiem: no tradicionāliem līdz ļoti oriģināliem
Vai antisanitārie apstākļi krievu karavīru vidū var veicināt dažādas slimības?
07:39
Itālijā zemes nogruvumā viens cilvēks zaudējis dzīvību, aptuveni desmit pazuduši
22:50
Eiropas izglītības telpas būvēšana – viens no svarīgākajiem būvniecības procesiem 6
22:10
Adventes ieskaņas pasākumi Rīgā – afiša svētku laikam
Uz Tallinas šosejas vairākas avārijas, pie Ainažiem cietis autobuss, ir bojāgājušais 18
Vai Rīgas dome ir gatava ziemai un vai ir rezerves stipras snigšanas gadījumiem? 36
Ar mobilizētajiem jakutiem neauklējas – jāguļ gandrīz ārā un zemē, viņi pie aukstuma pieraduši
Kāda izgāšanās! Krievu propaganda ziņo, ka Polija vāc militāro tehniku, bet rāda Latvijas parādi 103
Lukašenko brīdina: Ja kāds mums uzbruks, ne tikai Eiropa sāks trīcēt – atbilde būs momentāla 19
Londona: Krievija pret Ukrainu izmanto vecas raķetes, kam nomontētas kodolgalviņas
FOTO: 4 krāsas, kurām jābūt katrā Adventes vainagā 16
VIDEO. Uz līnijas atkal Moskvičs – Krievija atjauno šā auto ražošanu 97
VIDEO. Armands Simsons atklājis, ka ziemas peldēm ir viena ļoti patīkama blakusparādība
GKR plāno startēt nākamajās Rīgas domes vēlēšanās 15
Šolcs: Skandināvus mūsu piens vienkārši neinteresē un viss. Tikai Latvija ir kā “iebraucamā sēta” 35
Jānis Grasis: Vai Latvijā nevajadzētu Satversmes dienu?
Monika Zīle: Frankenšteins demogrāfijas rumpī – dzimstības kritums ir ieilgusi nelaime 52
Īne Morenga: Nav tādu normālo cilvēku
“Pēc amatiem nealkstu. Arī pēc prezidenta vietas ne!” Atklāta saruna ar Uldi Pīlēnu 97
“Iesaldēts ceļojums” – tas ir variants. Zaudēt rezervāciju naudu ir sāpīgāk
PLANĒTAS NOSLĒPUMI. 536. gads – jebkad smagākais cilvēces vēsturē
PLANĒTAS NOSLĒPUMI. Atkal pilnībā jauns skatījums uz Visumu
Kāda bija aizvadītā ķiršu sezona, kāpēc raža bija mazāka nekā citus gadu? 3
RTU tapis inovatīvs gaismeklis, kas noderēs paliatīvajā aprūpē
Pavēro krācēju! Miega apnoja var izraisīt dzīvībai bīstamas veselības problēmas
Itālijā zemes nogruvumā viens cilvēks zaudējis dzīvību, aptuveni desmit pazuduši
Krievijā mobilizētajam par “lekšanu acīs” komandieriem draud 15 gadi kolonijā