Nodrošinās ar studentu rezervi 0
Ik gadu valsts piešķir budžeta vietas studiju programmai kopumā, taču pati augstskola izlemj, cik valsts apmaksātos studentus uzņemt pirmajā kursā. Tajā pašā laikā: ja piedāvātās budžeta vietas neaizpildās, tas tomēr var būt iemesls, lai nākamajā gadā valsts apmaksāto studiju vietu skaitu samazinātu. IZM raugās, vai budžeta vietas ir aizpildītas programmā kopumā, nevis vai tās ir aizpildītas 1. kursā. “Augstskolai ir tiesības pašai sadalīt studiju vietas pa gadiem. Studiju programmās, kur ir gana daudz maksas studentu, tās pa gadiem sadalās diezgan līdzīgi, bet tajās, kur maksas studentu nav, turklāt ir liels studentu atbirums, 1. kursā parasti uzņem vairāk studentu, nekā ir tālākajos kursos.” Pat ja programmā izsludināta papilduzņemšana, tas vēl nenozīmējot, ka studentu tiešām pietrūkst. Augstskola tikai gribot nodrošināties ar rezervi. To, ka rezerve tiešām tiek “uzkrāta”, apliecina dati par programmu piepildījumu pēc pirmās uzņemšanas kārtas. Redzams, ka piepildītākās programmas lielākoties ir eksaktās, no kurām arī visvairāk studentu atbirst. Piemēram, LU programmā “Matemātiķis – statistiķis” jau tagad uzņemts studentu vairāk, nekā vajag, taču arī papilduzņemšanā turpinājās uzņemšana uz budžeta vietām.
J. Paiders atklāj, ka nav veikti aprēķini, lai noskaidrotu, cik valsts velti iztērējusi par pastudēšanu jauniešiem, kuri tikuši pie valsts apmaksātas studiju vietas, bet nav spējuši vai gribējuši mācīties.
Jāpiebilst, ka strauji pārdalīt studiju vietu skaitu starp krasi atšķirīgām studiju nozarēm nemaz nav iespējams, jo ļoti atšķiras dažādu studiju programmu īstenošanas izmaksas. Piemēram, viena dabaszinātņu studenta izglītošana izmaksā tikpat, cik divu sociālo zinātņu studentu studijas. Ja valsts apmaksātās studiju vietas neaizpildās, citā gadā augstskola budžeta vietas pārbīda uz kādu citu studiju programmu, taču tās netiek “atdotas” citai augstskolai.
Mazāk, bet kvalitatīvāk nevarot
J. Paiders atzīst: daļā augstskolu tiešām ir nepieprasītas studiju programmas ar mazu studentu skaitu. Tāpēc IZM centīšoties panākt, lai bakalaura studiju programmā būtu vismaz 30 studenti, bet maģistra studiju programmā – vismaz 15 studenti visos studiju gados. Ja studentu mazāk, IZM ieskatā programma jāslēdz. Jo tad tā nav arī finansiāli ilgtspējīga: nav iespējams nodrošināt kaut vai konkurētspējīgu algu pasniedzējam, ja ir tik maz studentu. Nevienā normatīvajā aktā gan šāda prasība par studentu skaitu nav iekļauta, pagaidām šo prasību augstskolām IZM izvirza tikai sarunās. Iespējams, gan darba tirgum, gan vienlaikus potenciālo studentu vēlmēm atbilstošāks budžeta vietu sadalījums būs tad, kad būs mazāk studiju programmu. Pēdējos gados būtiski sarucis studentu skaits, taču studiju programmu skaits tikpat kā nav mainījies. “Dažu augstskolu piedāvājums pārsniedz reālās studentu uzņemšanas iespējas. Tas, iespējams, arī izraisa īpatnības uzņemšanā,” skaidro IZM pārstāvis. Būtiskāks studiju programmu skaita kritums gaidāms pēc 2019. gada, kad būs jauns programmu akreditācijas vilnis.
Kaut arī potenciālo studentu skaita krituma dēļ gadu no gada konkurence uz valsts apmaksātajām studiju vietām kļūst mazāka, nav tā kā, ka to skaits pēdējo gadu laikā nemaz nebūtu sarucis. 2009. gadā finanšu krīzes dēļ finansējums vienai valsts apmaksātai studiju vietai samazinājās uz pusi, līdz ar to budžeta vietu kļuva mazāk. Studiju vietas joprojām netiek finansētas pilnībā. IZM kopš 2016. gada gan piešķir par 15 procentiem mazāk valsts apmaksāto studiju vietu skaitu, it kā nodrošinot finansējumu visām studiju vietas izmaksām. Taču daļa augstskolu nebija ar mieru samazināt budžeta vietu skaitu, tās izveidojušas it kā augstskolas pašas finansētas studiju vietas.
Vēl jāņem vērā, ka valsts finansējums studiju vietai Latvijā ir viens no zemākajiem Eiropā. Kaut arī tas nedaudz aug, J. Paiders atzīst: ja tādā garā tiks turpināts, OECD vidējo līmeni Latvija varbūt sasniegs vien 40 gadu laikā. Samazināt studiju vietu skaitu, lai dāsnāk apmaksātu katru no šīm studiju vietām un lai, piemēram, pasniedzēju algas padarītu konkurētspējīgākas, nevarot, jo tad samazināšoties augstākās izglītības pieejamība.
Ja Latvijā augstskolas ir dažādu ministriju pakļautībā, vai kāds redz kopīgo ainu par budžeta vietu sadali starp augstskolām un studiju programmām? J. Paiders teic, ka lielākoties IZM “pārrauga lauku”. Par budžeta vietu piešķiršanu augstskolām, kas ir Kultūras, Zemkopības un Veselības ministriju pārraudzībā, tiek slēgts trīspusējs līgums, kurā viena no pusēm ir arī IZM.
