Tā ir fundamentāla Latvijas problēma! Paičs norāda, ka sistemātiski darām nepareizi 0
Latvijā jau ilgstoši redzama problēma – valsts labprāt iegulda ēkās, infrastruktūrā un lielos objektos, bet daudz mazāk domā par cilvēkiem, kuri šajās sistēmās strādā. Tā, komentējot nesen pieņemtos grozījumus un to saistību ar priekšvēlēšanu laiku, TV24 raidījumā “Preses Klubs” norāda teologs, noētiskās veselības kopienas “Elizeja” līdzdibinātājs Indulis Paičs.
Viņaprāt, novērojums, ka šādas iniciatīvas parādās tieši priekšvēlēšanu laikā, ir pamatots. Paičs norāda, ka politiķi, kuri tagad uzrāda konkrētus lēmumus kā panākumu, attiecīgajās nozarēs ir darbojušies arī iepriekš. Tāpēc loģisks esot jautājums – kāpēc par šo problēmu netika domāts agrāk?
Paičs uzskata, ka šī nav tikai viena konkrēta gadījuma problēma. Viņa ieskatā tā ir plašāka Latvijas valsts pārvaldības domāšanas vaina – prioritāte bieži tiek dota ārējai infrastruktūrai, nevis cilvēkiem, kuri nodrošina nozares darbu.
Viņš uzsver, ka Latvijā tiek būvēti jauni objekti, attīstīti kompleksi, ieguldīts telpās un materiālajā infrastruktūrā. Tas pats par sevi neesot slikti, jo arī šādas investīcijas ir vajadzīgas. Tomēr problēma sākas brīdī, kad šie ieguldījumi notiek uz cilvēku rēķina.
Paičs asi norāda, ka, piešķirot naudu algām, piemēram, medmāsām, skolotājiem, pasniedzējiem vai citiem speciālistiem, šo naudu vairs nevar “apgūt” lielu projektu veidā. Tā nonāk cilvēku rokās. Savukārt, būvējot lielus objektus, nauda aiziet konkrētiem uzņēmumiem, kas no šiem projektiem nopelna.
Viņš uzsver, ka ar to negrib automātiski runāt par negodīgumu. Runa esot par pašu sistēmas loģiku – lieli infrastruktūras projekti izskatās redzami, iespaidīgi un politiski izdevīgi, kamēr algu palielināšana skolotājiem, mediķiem vai augstskolu pasniedzējiem nedod tik ātri parādāmu rezultātu.
Paičs uzskata, ka šāda domāšana ir dziļi iesakņojusies ne tikai kultūras nozarē, bet arī izglītībā, veselībā un citās jomās. Viņš īpaši izceļ augstskolu pasniedzēju atalgojumu, norādot, ka piedāvātās stundas likmes daudzviet ir apkaunojoši zemas.
Viņa vērtējumā rodas absurda situācija – valstij ir jauni, vērienīgi kompleksi un moderni objekti, taču cilvēki, kuriem tajos jāstrādā, netiek pietiekami novērtēti. Šāds disbalanss, pēc Paiča domām, Latvijai ir raksturīgs jau ilgstoši.
Viņš arī norāda, ka reakcija uz problēmām bieži sākas tikai tad, kad tuvojas vēlēšanas vai parādās risks, ka kādā nozarē var sākties neapmierinātība, protests vai publisks konflikts. Tad politiskā vara pēkšņi kļūst aktīva un sāk meklēt risinājumus.
Paičs ir skeptisks par to, vai šādas pēkšņas iniciatīvas tiešām nozīmē dziļu domāšanas maiņu. Viņaprāt, ja politiķi ilgstoši bijuši pie varas, viņiem jau sen bija iespēja rūpēties par cilvēkiem, nevis reaģēt tikai tad, kad tuvojas vēlēšanas vai sabiedrības spiediens.
Viņš secina, ka Latvijai nepieciešams daudz līdzsvarotāks skatījums uz attīstību. Infrastruktūra ir vajadzīga, taču bez cilvēkiem tā kļūst par tukšu čaulu. Ja valsts neinvestē skolotājos, mediķos, pasniedzējos un citos profesionāļos, tad pat skaistākās ēkas nespēj atrisināt nozares pamatproblēmas.
