“Šodienas incidents mājas kāpņu telpā radīja vēl lielāku rūgtumu…” Latvieši izjūt vilšanos par dažiem Ukrainas kara bēgļiem 0
Kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā 2022.gadā Latvija ir atvērusi savas durvis un sirdis desmitiem tūkstošu Ukrainas iedzīvotāju. Pēc 2025. gada datiem – vairāk nekā 31 tūkstotis šeit raduši drošības sajūtu un daudzi no viņiem ir ļoti pateicīgi, ko Latvijas iedzīvotāji dara viņu labā. Viņi veiksmīgi iekļāvušies mūsu sabiedrībā, strādā, mācās. Tomēr netrūkst arī stāstu, kas liek uzdot neērtus jautājumus par savstarpējo cieņu, integrāciju un attieksmi pret mūsu valsts valodu.
Dažkārt pietiek ar vienu ikdienišķu situāciju kāpņu telpā, lai latviešu labā griba sastaptos ar neizpratni un pat klaju necieņu. Mūsu lasītāja Ieva (Red. piezīme – vārds mainīts) nolēma dalīties savā pieredzē, jo, kā pati saka – sirds ir pilna.
“Mūsu māja atrodas vienā no Rīgas mikrorajoniem. Tā ir kļuvusi par patvērumu tiem Ukrainas iedzīvotājiem, kas bēga no Krievijas izvērstā kara un agresijas. Kopš 2024. gada rudens otrajā stāvā dzīvo ģimene no Ukrainas – vīrs, kas braukājis uz darbu Latvijā jau kopš 2014.gada, un sieva ar divām meitām, kas ieradās pēc Krievijas pilna mēroga uzbrukuma Ukrainai 2022.gadā,” stāsta Ieva.
Sieviete uzsver, ka jau no pirmajām dienām ar savu ģimeni izrādījusi labestību un siltumu pret Ukrainas iedzīvotājiem, kuriem Krievijas dēļ jāpiedzīvo neiedomājamais.
“Latvija deva pajumti, siltumu un drošību – to, ko Krievija atņēma viņiem. Katru reizi es un mans vīrs sveicinām savus kaimiņus ar “Labdien”. Tas ir mūsu rituāls, cieņas zīme pret valodu, kas mūs visus tur kopā. Bet viņi nekad neatbild ar “Labdien”. Vienmēr – uzsvērti krievu valodā – “Zdrasķe”.
Komunikācijā tikai krievu valoda, uzstājīgi un bez kompromisa,” norāda Ieva, kurai tas ir neizprotami.
“Darba pienākumi mani aizveduši uz dažādām tuvām un tālām ārvalstīm. Es zinu, ka pirmā lieta – ir iemācīties sasveicināties vietējā valodā. Tas ir minimālais, ko dara viesis. Taču šodienas incidents mājas kāpņu telpā radīja vēl lielāku rūgtumu, kura dēļ nolēmu uzrakstīt.
Mēs ar vīru šodien sveicinājām kaimiņieni ar “Labdien”, kā ierasts, viņa atbildēja ar “Zdrasķe” un papildus tam parādīja mums vidējo pirkstu.
Šo redzēja viņas pamatskolas vecuma meita, kura mācās attālināti Ukrainas skolā, nevis mācās latviešu valodu un integrējas Latvijas sabiedrībā. Tas uzjundīja jautājumu – kādu attieksmi pret latviešu valodu un viesmīlību bērns mācās no šāda piemēra? Mēs kā ģimene esam aktīvi Ukrainas atbalstītāji – ziedojam palīdzībai un sekojam tās cīņai pret Krievijas agresiju. Zinām un saprotam, ka visi Ukrainas iedzīvotāji nav vienādi. Tomēr šādi momenti atstāj rūgtu pēcgaršu, apslāpējot prieku par sniegto patvērumu.”
Vērts pieminēt, ka valsts un nevalstiskās organizācijas ir ieguldījušas būtiskus resursus, lai palīdzētu Ukrainas iedzīvotājiem iekļauties Latvijas sabiedrībā.
Kā informē Sabiedrības integrācijas fonds (SIF), kopš kara sākuma ar SIF atbalstu latviešu valodu mācījušies 20 546 Ukrainas kara bēgļi, tostarp 1532 bērni. Sekmīgi kursus pabeiguši vairāk nekā 15 tūkstoši dalībnieku.
SIF sekretariāta direktore Inese Kalvāne uzsver, ka četru gadu laikā nodrošināts plaša mēroga atbalsts – gan valodas apguvē, gan praktisku ikdienas jautājumu risināšanā.
Šis stāsts izgaismo sarežģītu realitāti – līdzās veiksmīgiem integrācijas piemēriem pastāv arī situācijas, kurās savstarpējā cieņa un vēlme iekļauties nav pašsaprotama.
Tajā pašā laikā svarīgi uzsvērt, ka šis stāsts nav par visiem. Latvija ir devusi patvērumu, palīdzību un iespējas. Un lielākoties tas tiek novērtēts. Taču šādi gadījumi liek aizdomāties – integrācija viennozīmīgi sākas ar pavisam vienkāršām lietām – ar “Labdien”, ar cieņpilnu attieksmi, ar vēlmi būt šeit ne tikai fiziski, bet arī cilvēcīgi.
Ja arī tev ir kādi pieredzes stāsti, ar kuriem vēlies dalīties – raksti mums!
