Latvijā
Sabiedrība

“Notiekošais ļauj labāk iztēloties īstu karastāvokli.” Saruna ar Latvijas Psihologu apvienības vadītāju Reini Lazdu2

Foto: Karīna Miezāja

Pašizolācija, vieniem zaudēts darbs, citiem darbs no mājām, slēgtas skolas, satraucošas ziņas medijos – tas viss vairo spriedzi cilvēku attiecībās. Kā ar to tikt galā? Saruna ar Latvijas Psihologu apvienības vadītāju Reini Lazdu. Viņa interešu lokā – sociālā psiholoģija.

 

Latvijā jau nedēļu ir ārkārtas stāvoklis. Noteikti dažādi ierobežojumi, apstājusies sabiedriskā dzīve. Aizvērtas arī valsts robežas. Vai taisnība tiem, kuri apgalvo – situācija līdzinās karastāvoklim?

R. Lazda: Es drīzāk teiktu, ka notiekošais ļauj labāk iztēloties īstu karastāvokli. Kad tiek slēgtas ne tikai robežas un atcelti pasākumi, bet ir noteikta komandanta stunda, jebkurā brīdī uz galvas var uzkrist bumba un pārtikas cenas uzlēkušas debesīs. Jā, pašreizējā situācija ir nepatīkama. Taču nav ļaunuma bez labuma.

Epidēmija palīdz saprast, ka mūsu ikdienišķais komforts var pazust vienā mirklī.

Ka ierastā, mierīgā dzīve nav nekas pašsaprotams, bet gan veiksme un iepriekšējo paaudžu pacietīga darba, dažkārt pat bruņotas cīņas rezultāts.

 

Psihologi cilvēka reakciju uz personīgo nelaimi parasti dala vairākos posmos. Vispirms – šoks un noliegums, tad nāk notikušā atzīšana un sāpes, kam seko pieņemšana, samierināšanās un atlabšana. Vai līdzīgi notiks arī patlaban?

Visdrīzāk jā. Tomēr process nenotiks vienlaikus, jo informācija sabiedrībā izplatās nevienmērīgi. Ir cilvēki, kuri regulāri seko līdzi jaunumiem un spēj adekvāti izvērtēt notiekošo. Ir tādi, kuri dzīvo noslēgtā informācijas burbulī, savā pasaulē un interesējas tikai par sev tuvām lietām: sportu, izklaidi, mūziku. Daļā sabiedrības patlaban valda pamatīgs satraukums, bet daži cilvēki tā īsti vēl pat nav aptvēruši apkārt notiekošo. Vai arī neapzinās riskus.

Sociālie psihologi saka, ka šādos brīžos nepieciešams ievērot trīs galvenos darbības principus: informēt, informēt un vēlreiz informēt.

Pat tad, kad jau sāk likties, ka ir muļķīgi vēlreiz un vēlreiz atkārtot it kā visiem zināmas patiesības, to vajag darīt.

 

Cik ilgi cilvēks var izturēt šādu spriedzi? Un vai mēnesis nav pārāk liels laiks šādiem ierobežojumiem?

Karantīnas pasākumi, to stingrība un ilgums lai paliek mediķu kompetencē. Paies divas nedēļas, un cilvēki pamazām pieradīs pie jaunajiem apstākļiem. Dažs labs pat sāks aizmirst, kāda bija agrākā dzīve. Visgrūtāk klāsies tiem, kuriem apstāsies uzņēmējdarbība, kuri zaudēs darbu un paliks bez iztikas līdzekļiem. Valdībai steidzami jādomā, kā viņiem palīdzēt.

 

Uz noteiktajiem ierobežojumiem, iespējamās slimības draudiem un gaidāmo ekonomisko lejupslīdi cilvēki reaģē dažādi. Daži izturas racionāli, klausa ārstus un amatpersonas, citus pārņem histērija. Ir arī tādi, kuri visu ignorē un turpina dzīvot relaksēti. Vai iespējams kaut aptuveni pateikt, cik liela daļa Latvijas sabiedrības spēj domāt racionāli? Ministru prezidents Krišjānis Kariņš vienā no preses konferencēm izteica paļāvību uz latviešu vairākuma veselo saprātu: “Deviņdesmit procentos gadījumu cilvēku saprāts labi darbojas, bet diemžēl ir tādi indivīdi, kuri neizjūt atbildību par saviem līdzcilvēkiem.”

Manuprāt, tas atkarīgs no apdraudējuma nopietnības. No tā, cik mēs daudz par to zinām. Lielākajai cilvēku daļai nav vienaldzīga ne sava, ne līdzcilvēku veselība. Tomēr ir arī tādi, kuri principā neuzticas valsts varai un amatpersonu teiktajam. Tāpat nav noslēpums, ka internetā klīst visdažādākās sazvērestības teorijas par vīrusa mākslīgo izcelsmi, ka tas esot radīts ar kādu īpašu mērķi. Vai – ka tas neesot bīstamāks par parasto gripu.

Turklāt pastāv sociopātija, psihiska saslimšana, kuras galvenā pazīme – jebkādas empātijas, līdzjūtības trūkums pret līdzcilvēkiem. Par laimi, šādu cilvēku nav daudz – labi ja 1%.

Eiropas ekonomikas komisārs Paolo Džentiloni tviterī bija ierakstījis, ka “sliktāka par koronavīrusu ir histērija par to”. Tam laikam var piekrist?

Grūti teikt, vai histērija ir sliktāka. Protams, saprāta zudums nepalīdz cīnīties ar pro­blēmām. Dažkārt ugunsgrēkā lielāks cilvēku skaits iet bojā, nevis sadegot vai nosmokot, bet gan tiek sabradāti vai bez vajadzības lec ārā pa logiem. Panikas cēlonis slēpjas apstāklī, ka mums trūkst zināšanu un pieredzes, kā šādās situācijās rīkoties. Ceru, ka šī būs mācība un sabiedrība sāks nopietnāk izturēties pret iespējamiem riskiem.

Pēc lielveikala “Maxima” sagrūšanas daļa cilvēku kādu laiku sāka nevilšus uzmanīties, uzmest skatienu ēku griestiem, sienām – vai tik nav redzamas plaisas? Arī šī epidēmija sabiedrībā atstās lielu un paliekošu iespaidu. Tagad mums ir iespēja izveidot garīgo imunitāti pret līdzīgām nelaimēm. Tiesa, šāda imunitāte parasti darbojas tikai vienas paaudzes ietvaros.

Tie, kuri to nebūs piedzīvojuši, nākotnē atkal būs pakļauti panikai.

Tāpēc jāsaprot, ka nepietiek ar zināšanām vien, tās jāpārvērš sistēmā, nepārtrauktā gatavībā pretoties iespējamai katastrofai. ASV prezidents Tramps pirms pāris gadiem izformēja pandēmiju apkarošanas vienību kā lieku un nevajadzīgu – sak, ko viņi lieki maizi ēd, nekādu pandēmiju taču sen nav bijis un nebūs. Bet tad, kad tā pienāk, ir jau par vēlu.

 

Manuprāt, šī situācija arī parāda, ka cilvēkā slēpjas instinkti, kurus esam mantojuši no alās dzīvojošiem senčiem, – ka civilizācijas slānis patiesībā ir visai plāns. Ukrainā no Ķīnas evakuētie cilvēki tika apmētāti ar akmeņiem. Londonas ielās tiek piekauts aziātiska izskata cilvēks no Singapūras, kurš pat nav ķīnietis. Austrālijas lielveikalā cilvēki sakaujas tualetes papīra dēļ, darbā tiek laisti naži…

Pasaules mērogā tie ir tikai atsevišķi notikumi, par kuriem visas detaļas mēs nezinām. Daļa cilvēku uz riskiem tiešām reaģē neprognozējami. Varbūt viņiem jau iepriekš bijuši nospriegoti nervi vai pat psihiski traucējumi.

Protams, nevar noliegt, ka kritiskas situācijas parāda cilvēkus jaunā gaismā. Psiholoģijā tā ir labi zināma patiesība – nav iespējams iepriekš paredzēt, kā viens vai otrs cilvēks rīkosies krīzes situācijā. Un nav pat nozīmes tam, ko viņš pats par sevi domā, kā varētu rīkoties. Realitāte var izrādīties pavisam citāda.

 

Cilvēkus biedē arī tas, ka viņi nezina, kā no vīrusa izvairīties. Nezināmais mūs biedē visvairāk?

Pavisam nezināmais mūs nebiedē. Kamēr briesmas atrodas kaut kur tālu planētas otrā pusē, grūti iedomāties, ka tās varētu skart tieši mūs. Un cilvēki dzīvo bezrūpībā. Patiesībā nezināmi riski mums uzglūn nepārtraukti, bet mēs par tiem nedomājam. Piemēram, autokatastrofas.

Tas, kas biedē un uztrauc, ir spēja identificēties ar nelaimi, iztēloties, ka visa ierastā pasaule pēkšņi var sabrukt.

Kamēr tiek runāts par mistiskiem mirušo tūkstošiem Ķīnā, tas cilvēkiem daudz neko neizsaka. Kad saslimst kāds sabiedrībā populārs vai personīgi pazīstams cilvēks, tā pārņem šausmas. Te, lūk, iestājas plašsaziņas līdzekļu atbildība – ko un kā ziņot. Vienlaikus jāapzinās – ja mediji klusētu, cilvēki turpinātu dzīvot laimīgā neziņā līdz brīdim, kad jau ir par vēlu.

 

Igaunijā jau pirmajās epidēmijas dienās tika nosauktas vietas, pat konkrētas skolas, kur reģistrēti saslimšanas gadījumi. Latvijā – nē. Kas ir pareizāk?

Uz šo jautājumu drīzāk būtu jāatbild nevis psihologiem, bet gan epidemiologiem. Paradoksāli, bet neliela neziņa var mūs pasargāt. Ja dažu atklāto slimnieku atrašanās vietas būs publiski zināmas, tad pārējiem varētu rasties maldīgs priekšstats, ka viņi ir drošībā. Dzirdēts viedoklis, ka plaša epidēmija arī Latvijā ir tikpat kā neizbēgama, ka agrāk vai vēlāk saslims daudzi.

Ja tā, tad lielais jautājums ir – kā rīkoties, lai tas notiktu pēc iespējas vēlāk? Pavasarī cilvēki slimo ar dažādām hroniskām slimībām, apkārt klīst arī citi vīrusi, ne tikai šis. Ārsti jau tā ir noslogoti. Ja slimosim lēnām un prātīgi, tad izspruksim cauri salīdzinoši sveikā. Tāpat jāatceras, ka ne jau visi gadījumi tiek diagnosticēti, varbūt tikai puse, varbūt piektā daļa, pat vēl mazāk.

 

Kāda ir mediju loma un atbildība šajā laikā?

Sniegt precīzu un profesionālu informāciju. Aicināt izteikties zinošus ekspertus, nevis tos, kuri vieglāk pieejami, paši raujas intervēties, izplata puspatiesības un fantāzijas. Pārpublicēt precīzu, pārbaudītu informāciju, nevis sagrābstītu baumu drumslas.

 

Lasīts, ka krievi, ukraiņi, vispār bijušās PSRS tautas esot mazāk norūpējušās. Kari, represijas, izsūtījumi – tas viss esot norūdījis cilvēkus. Vai tam var piekrist?

Tikai daļēji. Putina autoritārā sistēma nav ieinteresēta sniegt godīgu informāciju par patiesajiem slimības apmēriem un noklusē tos. Bet tas ir milzīgs risks, slimnīcas drīz būs pārpildītas, cilvēki mirs. Diemžēl Krievijā tikpat kā nav neatkarīgu plašsaziņas līdzekļu. Sarežģīta situācija ir arī Ukrainā. No turienes esmu dzirdējis ziņas, ka slimnīcas, baidoties no iespējamās karantīnas, izvairās testēt saslimušos.

Patiesībā vissagatavotākās šajos apstākļos ir Ķīna, Honkonga, Taivāna un vēl dažas valstis, kas savulaik piedzīvoja SARS vīrusa epidēmiju. Viņu veselības aizsardzības sistēma un sabiedrība zina, kā rīkoties šādās situācijās. Slimnīcas ir sagatavotas, nav jātērē laiks, lai tautai skaidrotu notiekošo.

Cilvēki neklīst pa sociālajiem tīkliem un nelasa maģiskas ķēdes vēstules, kas aicina paļauties vien uz ķiplokiem un vai vēl sazin kādiem brīnumiem.

Ko dzird par latviešiem – ka mūsu mediķi atšķirībā, piemēram, no dažiem Itālijas kolēģiem nenolaiž rokas, nemet galdā atlūgumus, bet ir gatavi cīnīties ar dubultu jaudu.

 

Dzirdēts ieteikums ierobežot ziņu lasīšanu un uzturēšanos sociālajos tīklos, ievērot savdabīgu informatīvo karantīnu. Bet dzīvoklī iesprostotais cilvēks jūtas vientuļš, pamests, izolēts. Kā rīkoties?

Nepārtraukta ziņu lasīšana tiešām nav tā pati vēlamākā nodarbe. Par spīti telpiskajai izolācijai, psihologi iesaka saglabāt sociālos kontaktus, pat ja tie ir attālināti. Sazināties ar radiem, draugiem, paziņām. Lai cik dīvaini tas liktos – censties plānot ikdienas aktivitātes. Nodoties sen aizmirstiem vaļaspriekiem, atliktu, bet vajadzīgu darbu veikšanai.

Saistītie raksti
Starp citu, Šekspīram un Ņūtonam visradošākie periodi bija līdzīgu karantīnu laikā.

 

Ko jūs ieteiktu cilvēkiem – kā tikt galā ar šo brīdi?

Sekot līdzi jaunākajai informācijai, uzklausīt un ievērot speciālistu norādes. Censties pasargāt gados vecākus cilvēkus un hroniskus slimniekus. Nolikt malā savstarpējos kašķus un mūžīgo neapmierinātību ar valdību. Palīdzēt sev un citiem.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
AG
Andris Grīnbergs
Latvijā
“LA” aptauja: Vai piekritāt saviem pacientiem veikt Covid-19 testu? 3
7 stundas
JU
Juris Ulmanis
Latvijā
“Izolācijas laiks man pierādīja, ka pasaule patiešām “kļuvusi mazāka”!” Ulmaņa atziņas par vīrusu, kas dzīvi sagrieza kājām gaisā
7 stundas
ĢK
Ģirts Kasparāns
Latvijā
“Es no darba nebaidos.” Saruna ar Guntaru Raču par krīzi, mūziku un dārzkopību 3
Intervija 20 stundas

Lasītākie

LE
LETA
Latvijā
Deg atkritumi un traktori! Liesmas aprij kādu plastmasas pārstrādes uzņēmumu Salaspilī
55 minūtes
LE
LETA
Veselam
Vīrusa izplatība neaprobežojas tikai Pierīgā. Covid-19 “ielauzies” jaunā novadā
23 minūtes
LE
LETA
Dabā
Jauni karstuma rekordi, bet vietām gaidām arī lietus! Laika prognoze svētdienai
1 stunda
LA
LA.LV
Latvijā
Kā rīdzinieki bauda sestdienu “Pastaigu tirgū” Vērmanes dārzā
1 minūte
VK
Vita Krauja
Kultūra
“Arī pasaulei ielikts liels komats vai varbūt daudzpunkte!” Saruna ar vienu no nozīmīgākajiem latviešu grafiķiem Pauli Liepu
Intervija 3 stundas