Latvijā
Sabiedrība

Tīrs, patiess prieks tuvina Dievam. Saruna ar arhibīskapu Jāni Vanagu3

Foto: Anda Krauze

Vija Beinerte, “Mājas Viesis, AS “Latvijas Mediji”

Mārtiņš Luters mācītāja amatu vērtēja augstāk par bīskapa amatu, jo mācītājam ir uzticēts pats galvenais uzdevums baznīcā – Dieva vārda pasludināšana. Prieks, ka Jānis Vanags, nesdams bīskapa amata nastu, mācītāja talantu ne tikai nav pazaudējis, bet arī ļāvis tam uzplaukt.

Viņa vārdi uzrunā sirdi. Tāpēc laikā, kad daudzi jūtas nedroši, apmulsuši, dusmīgi un izmisuši, esmu aicinājusi viņu uz sarunu par to, kas notiek pasaulē, valstī un mūsos.

Zemestrīces, vulkānu izvirdumi, katastrofas, politiskas un ekonomiskas krīzes, tagad vēl arī sērga. Kur rast cerību un iekšēju mieru? 

Tas nav vienkārši. Kur nu vēl katastrofu apstākļos. Arī baznīcai nav burvju vārdu, ko noskaitot, visiem dvēselē tūlīt ielīst miers. Iekšējs miers pastāvīgi ir jālīdzsvaro dramatiski mainīgā pasaulē.

Šķiet, ka šajā laikā es savu ticību, pieredzi, zinības un gaidas mēģinu sakārtot darbīgā līdzsvarā ar atskārsmi, ka mūs nevis vienkārši piemeklē pārbaudījumi, bet ka būt – nozīmē ciest. Ierobežojumi izraisa ciešanas, un runa nav par ierobežojumiem sērgas dēļ. Pati esme ir ierobežojums.

Tikai Dievs ir mūžīgs, visvarens, pilnīgs un zina visu. Cilvēks top, bezgalīgo ierobežojot. Cits ir vairāk ierobežots gudrībā, cits veselībā, cits skaistumā. Turklāt mēs dzīvojam kritušā pasaulē, kur dabas māte nemitīgi mēģina mūs nogalināt. Dzīve ir skaista, kamēr izdodas atvairīt katastrofu no sava sliekšņa. Pandēmijā tas vairs neizdodas. Tāda ir pasaule, kurā Dievs mums ir lēmis dzīvot. Tātad tā ir piemērota tam, kādēļ te esam, un mums ir labas izredzes pacīnīties.

Varam sūroties, apvainoties, kļūt ciniski un rūgti, taču – kāda jēga? Jau tāpat slikto tas samaitātu vēl vairāk. Galējā izpausmē kāds vēl nolemj, lai šādas esmes vispār nav, sarīko apšaudi kādā skolā un nošaujas.

Jēdzīgāk ir pieņemt īstenību, nostāties gatavības pozīcijā, iztaisnot plecus un teikt: lai kas tas būtu, dod tik šurp, es tikšu galā! Es visu spēju Dievā, kas mani dara stipru.

Tas palīdz pacelties pāri traģēdijai vismaz tik daudz, lai tā nekļūst par elli.

Džordans Pītersons šiem jautājumiem ir veltījis veselu grāmatu “12 dzīves likumi: pretinde haosam”. Viņš esot vedis savus bērnus uz filmām, kas varbūt bija baisākas, nekā vajadzētu. Un tad šausminošākajās vietās teicis nevis: nebaidies!, – bet gan: skaties uz labo varoni!

Gadu simtiem eiropiešiem šis labais varonis ir bijis Kristus. Viņā ir iekodēta labākā dzīves stratēģija. Ciešanu un pazemojumu dēļ viņš nekļuva par uzpūtīgu ciniķi tviterī, bet darīja to, kam patiešām ir nozīme. Viņš labprātīgi pieņēma īstenību – savu ierobežotību miesā un savu ievainojamību pie krusta.

Un lietoja to, lai izglābtu cilvēci. Ar to Viņš parādīja, kā pārbaudījumos atrast jēgu un pacelties tiem pāri. Tūkstošiem gadu uz Kristu raudzījās tie, kas dzīvoja daudz grūtākos apstākļos nekā mēs un guva viņā savu iepriecinājumu. Tātad tas ir iespējams.

Kristus ciešanu jēga ir nevis pašās ciešanās, bet mīlestībā. Jo ikvienas pazudušas dvēseles pestīšanu Viņš mīlēja vairāk par savu dzīvību.

Jā, tikai es teiktu nedaudz citādi. Mīlestība bija krusta nāves motivācija. Jēga bija paveikt to, kam ir nozīme.

Rietumu civilizācija ir veidojusies kā ceļš uz mūžīgo dzīvību. Taču tagad daudzi, uzķērušies uz postmodernistu saukļa, ka Dievs ir miris un cilvēks ir visu lietu mērs, pat neapjauš, ka nevis Dievs, bet mēs paši esam miruši savā patērēšanas neprātā un paštaisnībā. Cik lielu redzat baznīcas atbildību par to, kas notiek ar Rietumu sabiedrību?

Baznīcas galvenā atbildība ir sludināt un dzīvē rādīt Kristus vēstījumu, lai tas cilvēkus vestu gan pie Dieva, gan uz unikālo kultūru un dzīves modeli, ko pazīstam kā kristīgu. Par Dieva nāvi vispirms teica Nīče, taču nevis triumfējot, bet ar drūmām nojausmām, ka, zaudējusi kristietības vēstījumu, sabiedrība virzās uz nihilismu un diktatūru.

Viņš paredzēja kreiso totalitārismu – 40 gadus pirms boļševiku revolūcijas!

Nīčes pārcilvēka motīvs bija saistīts nevis ar rasu pārākumu, bet ar domu, ka cilvēkiem pašiem jārada jauna morāle. Taču morāli nevis rada, bet atklāj. Mozum Sīnāja kalnā Dievs to atklāja tieši un bez starpniekiem, dodot bauslību. Caur Jēzu Dievs atklājās cilvēkiem tieši. Līdztekus tam apustulis Pāvils runā par Dieva likumu, kas ierakstīts visu cilvēku, arī pagānu, sirdsapziņā.

Tas sasaucas ar Junga un Pītersona atziņu, ka morāli nevis izdomā, bet atklāj, vērojot uzvedības modeļus, ko cilvēki izdzīvo, pirms tos racionāli saprot.

Jau mazs bērns jūt, kas ir taisnīgi un kas nav. Igauņu biopsihologs Jāks Pankseps ir atklājis, ka pat žurku rotaļām piemīt godīgas spēles elementi. Kristietībā to sauc par dabisko likumu. Tā vai citādi, bet morāle veidojas nevis no prāta secinājumiem, bet dabiskas un dievišķīgas atklāsmes ceļā.

Kas notiek, ja mēģina izveidot vērtību sistēmu ārpus Dieva?

Tieši ar to nodarbojas neomarksisti. Pavisam nopietni viņi mēģina plūkt augļus, likt tos sakņu vietā un paziņot, ka nekāds koks vispār nav vajadzīgs. Viņi grib ņemt cilvēktiesības, kas ir judeokristīgās atklāsmes auglis, likt tās par pamatu jaunai morālei, bet kristietību izspiest no Eiropas dokumentiem un skolām. Tiek veidota ideoloģija, lai aizpildītu tukšumu, kas rodas, kad paņemta prom reliģija.

Ideoloģija būtībā ir reliģijas parazīts.

Taču bez Dieva autoritātes un dabiskā likuma neviens īsti nevar pateikt, kas pieder vai nepieder pamattiesībām. Ir tikai atšķirīgi viedokļi. Tad nu kreiso spiediengrupas dzenas tiesību sarakstu papildināt ar visu radikālā feminisma un LGBT atzaru vēlmēm. Taču katras jaunas tiesības rada jaunus pienākumus man un jums. Tos pildīt piespiedīs ar drakoniskiem paņēmieniem.

Piemēram, Džeimsa Demora gadījums. Uzņēmums “Google” viņu atlaida no darba par memorandu, kur viņš izteica viedokli, ka starp vīriešiem un sievietēm varētu būt bioloģiski pamatotas personību atšķirības.

Marksisms pēc dabas ir totalitārs un tiecas pēc kontroles un cenzūras. Baidos, ka Nīčes pareģojums joprojām darbojas un mums tuvojas kreisā totalitārisma otrais vilnis.

Savulaik marksisti proletariātu saveda ienaidā ar buržuāziju, apsolot paradīzi zemes virsū, kolīdz pēdējā tiks iznīcināta. Postmodernisti darbojas smalkāk: nabaga migranti un bagātā Eiropa, apspiestās sievietes un varmākas vīrieši, nelaimīgās transpersonas un neiejutīgie heteroseksuāļi. Taču princips ir tieši tas pats – sašķelt, savest ienaidā un pasludināt kādu par vainīgu. Un arī mērķis tas pats – vara. 

Tāpēc es šos ideologus saucu nevis par liberāļiem, bet par postmodernajiem neomarksistiem. Tas skaidrāk apraksta viņu domāšanas veidu un mērķus. No postmodernisma nāk noraidošā attieksme pret lielajiem vēstījumiem, īpaši pret kristietību. Dziesmu svētkus, “Dvēseļu puteni”, mīlestību starp vīrieti un sievieti, ģimeni un arī šo interviju tas dekonstruēs līdz tīrām varas attiecībām. Kurš kuru apspiež?

No marksisma nāk ideja par šķiru cīņu, kas ir pārveidota identitātes politikā jeb cīņā par varu starp identitātes grupām. Neesmu ne sociologs, ne filozofs, bet lielās līnijās man šķiet, ka Rietumu civilizācijā notiek ideju pretstāve starp libertāriešiem un neomarksistiem. Es kā kristietis domubiedrus drīzāk atrodu starp pirmajiem.

Kad Irānā žurnāliste par atteikšanos valkāt hidžabu tiek publiski sista ar pletnēm un pēc tam iemesta cietumā, kad Somālijā un ne tikai Somālijā musulmaņi kropļo meitenītes, tās apgraizot, bet izvarotās sievietes nogalina, radikālās feministes pārāk bieži izvēlas klusēt. Toties dedzīgi vēršas pret Plasido Domingo, kas savulaik esot uzmācies dāmām. Kāpēc?

Liekulība un dubultstandarti. Varbūt arī bailes no džihādistiem. Nezinu, cik patiesas ir apsūdzības pret Domingo, taču viņš ir viegls mērķis. Turklāt feminisma ortodoksija neaizstāv sievietes kopumā, bet tikai tās, kas seko “pareizajai līnijai”. Tradicionāli vai konservatīvi domājošas sievietes tas izstumj, uzskata par dzimuma nodevējām un nicina pat vairāk nekā vīriešus.

Smalkāks izskaidrojums jāmeklē intersekcionālisma idejā. Identitātes politikai ir problēma: viens cilvēks var piederēt dažādām grupām. Piemēram, feminisms apgalvo, ka visas sievietes ir apspiestas. Taču viņas var piederēt dažādām rasēm. Tad vēl nāk klāt seksuālā orientācija.

Kura feministe ir vairāk apspiesta – lezbiete, taču baltā, vai tā, kas heteroseksuāla, bet melnā?

Identitātes politikā tas ir galvenais jautājums, jo tur, lai hierarhijā kāptu uz augšu, ir jātiecas uz leju. Kura savā grupu piederībā savāks vairāk diskriminācijas punktu, tai pienāksies lielāka autoritāte un pēdējais vārds.

Lai to sašķirotu, ir izveidota tāda kā uzvarošās upurības reitingu skala. Kaut kāda iemesla dēļ musulmaņu migrantus intersekcionālisti tajā nostāda augstāk par sievietēm. Varbūt cer viņus iegūt par sabiedrotajiem cīņā pret galveno apkarojamo ļaunumu – balto heteroseksuālo vīriešu kundzību? Varbūt domā, ka sabiedrība ir  jānocērt no kristīgajām saknēm, un tad baltais patriarhāts iznīks?

Migrācijas plūsmā ir arī tādi cilvēki, kas patiešām bēg no kara šausmām un nāves briesmām un kam patiešām ir nepieciešama palīdzība. Starp tiem visievainojamākie ir kristieši. Taču, piemēram, Vācijā varas iestādes apzināti deportē tos migrantus, kas pāriet kristietībā un vēlas iekļauties kristīgajā kultūrā. Kaut arī dzimtenē viņus par to gaida cietums un pat nāve.

Nozīme ir arī tam, ka identitātes politikā grupa ir svarīgāka par indivīdu. Lai nediskriminētu migrantus kā grupu, tiek pieļauta indivīdu diskriminācija viņu anklāvos. Tā esot viņu kultūra. To kritizēt esot rasisms. Barbariskā meiteņu apgraizīšana un tā sauktās goda slepkavības notiek arī Eiropā.

Gadiem ilgi pakistāniešu bandas Londonā varēja izvarot un pārdot tūkstošiem mazgadīgu britu meiteņu, bet politkorektās varas iestādes pievēra acis un vainoja meitenes un viņu vecākus, kas slikti esot pieskatījuši meitas.

Vistrāpīgāk to raksturo Duglass Marijs savas jaunās grāmatas nosaukumā “Pūļa trakums”.

Arī Latvijā neatlaidīgi cenšas atbrīvoties no “reliģiskiem aizspriedumiem”, lai varētu netraucēti piekopt morālisku “brīvību”. Daudz jau to aizspriedumu nav – tik vien kā desmit Mozus baušļi un tie divi, ko deva mums Jēzus: mīli Dievu pāri pār visu un savu tuvāko kā sevi pašu. Sarunas sākumā jūs pieminējāt ierobežojumus. Ja tēvs bērnam piekodina nelikt pirkstu ugunī, vai šādi viņš grib ierobežot bērna brīvību vai pasargāt viņu no nelaimes? Un baušļi – vai tie ir doti, lai mūsu brīvību ierobežotu vai, gluži otrādi, lai mūs atbrīvotu no grēka varas?

Ir labs sakāmvārds: nenojauc žogu, kamēr nezini, kādēļ tas uzcelts.

Žogs gan ierobežo, taču vienlaikus arī pasargā.

Vecajā Derībā Dievs savu tautu salīdzina ar dārzu un žoga nojaukšanu ar sodu. Jo tad dārzu nograuž kazas un izbradā svešinieki.

Nez kādēļ dažiem šķiet, ka, atmetuši senos vēstījumus, visi tūlīt kļūs par apgaismotiem, racionāli domājošiem prātiem kā Stīvens Hokings?

Īstenībā notiek pretējais. Sazeļ surogātgarīgums bez tradīcijas un ciltsrakstiem. Paskaitiet zīlnieku un šamaņu kantorus Rīgā! Salīdzinot ar to, pats nesaprotamākais baznīcas rituāls šķiet izcili racionāls.

Kā žogu nojaukšana ir ietekmējusi izglītību un kultūru?

Žogs ir palīglīdzeklis. Vairāk būtu jāraizējas par svētuma jēdziena saglabāšanu. Par to izcili raksta Klaivs Steiplss Lūiss darbā “Cilvēka atmešana”: vēl nesen skolotāji un visi cilvēki ticēja tādai pasaulei, kur lietas un parādības nevis vienkārši saņem godbijību vai nicinājumu, apstiprinājumu vai noraidījumu, bet to pelna ar savu vērtību vai nevērtību, kas tām dabiski piemīt.

Manuprāt, Lūiss runā par simbolisku, reliģisku, morālisku, vēsturisku un estētisku vērtību kopumu, ko cilvēku apziņā lietām piešķir arhetipiskie vēstījumi.

Tēlaini sakot, lietām vai nu ir svētuma zīmogs, vai tāda nav – gan metafiziskā, gan morāliskā nozīmē. Mūsu kultūrā, redzot krucifiksu, būtu atbilstoši just cieņu. Redzot karogu, atcerēties patriotismu. Sastopot varmācību, izjust riebumu.

Taču, kopš izglītība ir novirzījusies pa subjektīva relatīvisma ceļu, postmodernajā skepsē pret metanaratīviem jeb vēstījumiem, kas veido cilvēka uzskatus un vērtību sistēmu, izjūtas katram var būt savas. Un visas ar vienādām tiesībām.

Piemēram, valsts karogs vienam ir svētums, citam – tik vien kā auduma gabals.

Jā. Un tad, lai nodrošinātu patriotismu, ir jāķeras pie propagandas.

Izglītībai vispirms būtu jāizkopj spēja atbilstoši emocionāli atsaukties uz lietām un  parādībām piemītošo vērtību, ko no paaudzes paaudzē nodod lielie naratīvi. Tā es saprotu vērtību tradicionalitāti. Tas ir pamats, uz kura izvietot mūsdienīgas zinības, lai tās būtu auglīgas.

Mācīties šķirt labo un patieso no ļaunā un nepatiesā?

Tieši tā! Aizstājot skolās Kristus vēstījumu ar stāstiem par reliģiju, mēs tādu pamatu nākamai paaudzei nenodosim.

Mūsu izglītībā un kultūrā vajag vairāk svētuma izjūtas. Tad arī žogi nebūs tik svarīgi. Svētuma izjūtas zaudēšana rada to, ko Lūiss sauc par cilvēkiem bez krūtīm: “Nejēdzīgi, ka viņus dēvē par intelektuāļiem. Tie neatšķiras no citiem cilvēkiem ar neparastu spēju atrast patiesību vai ar svaigu degsmi tai sekot. Viņi ir iezīmīgi nevis ar domu pārbagātību, bet gan ar auglīgu un cildenu emociju trūkumu. Viņu galvas nav lielākas par normālām. Tās tikai izskatās lielas tādēļ, ka krūtis ir atrofējušās.”

Mācītājs Nikolajs Plāte 50. gados runāja par to, ka lielākais drauds baznīcai ir nevis ateisms, bet liberālā teoloģija.

Par liberālo es sauktu tādu teoloģiju, kas ir tīri intelektuāla, uz prāta secinājumiem būvēta. Dažās jomās tā ir devusi nozīmīgu labumu. Piemēram, Bībeles teksta zinātniskā pētniecība atspēko sazvērestības teorijas, ka Bībele esot sagrozīta un īstā Kristus mācība esot noslēpta Vatikāna arhīvos.

Taču lai cik svarīgs būtu prāts, cilvēks dzīvo ar lielāku informācijas apjomu, nekā spēj formulēt, sistematizēt un racionāli saprast. Nav tā, ka es kaut ko redzu, tad apdomāju, pieņemu lēmumu un rīkojos. Tas būtu daudz par lēnu, lai izdzīvotu.

Cilvēks, kas kļuvis akls smadzeņu redzes centra bojājuma dēļ, reizēm spēj noteikt, vai blakus stāvošajam sejas izteiksme ir laipna vai draudīga. Tīklene, kas ir vesela, noraida informāciju uz muguras smadzenēm, uz ķermeni. Lai domātu, ir vajadzīgs viss ķermenis, ne tikai smadzenes.

Dievs cilvēkiem galveno atklāja iemiesojoties.

Vārds tapa miesa, Logoss apvilka ķermeni. Ķermenis, kurā Kristus mūsdienās mājo cilvēku vidū, ir Viņa baznīca. Tajā ir vieta gan racionālajam, gan mistiskajam, gan sistemātikai, gan liturģikai, gan bibliotēkai, gan altārim.

Mārtiņš Luters raksta, ka īstais ceļš, kā kļūt par teologu, ir lūgšana, meditācija un uzbrukumu pārvarēšana. Kad prāta teoloģija paceļas pāri Dieva atklāsmei un pielūgsmei, tā atņem kristietībai svētuma izjūtu un ražo teologus bez krūtīm. Tertuliāns teica, ka baznīcas sēkla ir martīru  asinis. Prāta teoloģijai ilgstamas sēklas nav.

Reliģija izvirst, kad tā nevar veikt funkcijas, kas tai uzticētas un kāpēc tā vispār pastāv, nespēj atbildēt uz jautājumu, kas cilvēks ir un kāpēc te atrodas.

Evaņģēlijs ir nevis par uzskatiem, bet par to, kā dzīvot.

Gan, gan. Taču, kad Džordanam Pītersonam jautāja, vai viņš tic Dievam, viņš tiešām teica: es cenšos dzīvot tā, it kā Dievs būtu, tā ir mana ticības definīcija.

Nesen populārs latviešu psihoterapeits pauda bažas, ka sērgas iespaidā “sociālās struktūras sabruks vēl vairāk un baznīca kā organizējoša vienība, visticamāk, neatjaunosies. Vai šādām bažām ir pamats?

Ja Nerons un Padomju Savienība to neiespēja, gan jau arī sērga nespēs. Turklāt tagad ir dažnedažādas attālinātas piedalīšanās iespējas. Latvieši, kas dzīvo ārzemēs, ir pat priecīgi, ka beidzot var piedalīties dzimtenes baznīcas dzīvē, un cer, ka šī iespēja saglabāsies.

Protams, nekas neatsver klātienes dievkalpojumu. Tīmeklī varam klausīties sprediķi un piedalīties lūgšanā, bet sakramenti jāsaņem klātienē, baznīcā. Cilvēkiem patīk tur satikties.

Jautāts, kur Dievs būtu pielūdzams – kalnā vai templī, Jēzus samarietei atbild: ne kalnā, ne templī, bet garā un patiesībā. Varbūt šī ir viena no sērgas mācībām, kas mums jāapgūst?

Ideāli būtu garā, patiesībā un baznīcā.

Reiz kādā žurnālā atradu Ļeņingradas blokādes laika receptes, kā pagatavot ēdienu no zīlēm un ķērpjiem. Nopriecājos, ka esmu atradis ko noderīgu, bet tad apdomājos, ka es taču nedzīvoju blokādē.

Piedalīties dievkalpojumos tikai attālināti būtu kā pārtikt no zīlēm un ķērpjiem. Tas ļauj pārdzīvot piespiedu prombūtni vai gultas režīmu. Taču kādēļ lai kāds to turpinātu normālos apstākļos? Jā, trešajā gadsimtā bija tuksneša vientuļnieki, taču tas ir īpašs aicinājums.

Došanās uz baznīcu ir svētceļojums. Seno dievnamu arhitektūrā un sakrālajā mākslā ir kristalizēta gadsimtu ticība. Tie runā pat klusumā. Turklāt dievkalpojumā mēs ar pasludināto Dieva vārdu un sakramentiem saņemam kārtējo Svētā Gara devu, kas motivē darīt labu un palīdz kļūt par tiem, kas varam būt.

Tas ir kā asinsrite. Plaušās asinis bagātinās ar skābekli, un tad sirds sūta asinis iznēsāt skābekli pa visu ķermeni. Senebreju valodā gars ir “ruah” – dvaša. Dievnams ir kā gara plaušas, un altāris ir kā sirds, kas ticīgos sūta nest Gara elpu pasaulē. Kalpot cilvēkiem. Asinīm ir jāriņķo.

Tāpat draudze atgriežas savā dievnamā, nesot līdzi pasaules vajadzības, par kurām aizlūgt un ko censties atvieglināt. Tas ir bezgalīgs Kristus ķermeņa dzīvības cikls.

Sakrālais mantojums tam ļoti palīdz. Bieži uz tā balstāmies, pat neievērodami. Ja kādu dienu tā nebūs, tad jutīsim, cik daudz tukšāka ir kļuvusi pasaule. Dārgumi ir jāapzinās un jāsargā.

Vai tāds brīdis var pienākt? 

Ceru, ka tā nebūs. Taču – kas zina? Cik baznīcu netika nopostīts padomju laikā! Arī mūsdienās ik gadu kaut kur dedzina baznīcas un apšauj draudzes. Pat tuksnešu tēvu zemēs, kur bija kristietības šūpulis.

Mana lūgsna ir pavisam vienkārša. Tā sākas ar pateicību, kam seko lūgums: lai viss, ko es daru, ir sākts tavam vārdam par godu un veikts tuvākajam par kalpojumu tavā mīlestībā.

Jā, tas parāda īsto secību. Varētu arī sākt ar pielūgsmi jeb Dieva pagodināšanu. Atbilstoši atsaukties tam, kas Dievs ir, nozīmē viņu pagodināt. Pēc tam nāk grēknožēla – atbilstoša atsaukšanās uz to, kas Dieva priekšā esmu es. Pēc tam pateicība par mūsu attiecībām. Visbeidzot varam izteikt konkrētus lūgumus. Ja pirmos trīs soļus izlaiž, tad sanāk Ķenča lūgšana.

Daudziem gribētos, lai Kristus savu miera valstību uzceltu Latvijas Republikā, nevis mūsu iekšienē. Ko atbildat tiem, kas jautā, vai Dievs nav no mums novērsies?

Mums vajadzētu sevi salīdzināt ar to, kas bijām vakar, nevis ar to, kas šodien ir kāds cits.

Skaidrs, ka mēs nedzīvojam tik pārticīgi kā Vācijas vai Zviedrijas pilsoņi. Taču mēs noteikti dzīvojam labāk nekā padomju Latvijā. Mums pat ir iespēja doties dzīvot uz Rietumiem.

Britu filozofs Rodžers Skrutons radīja terminus oikofobija jeb savas kultūras nicināšana un alofīlija jeb citu apjūsmošana. Alofīliju droši vien jūtam pret igauņiem, taču īpaši raksturīga mums ir oikofobija.

Jo mums ir OIK! Politbiznesa afēra, kas krietni iedragājusi Latvijas ekonomiku.

(Smejas.) Nebiju iedomājies šādu joku! Par vidi ir jārūpējas, taču nevajadzētu iekasēt no iedzīvotājiem nodevas par zaļo enerģiju, lai ieguldītu saules paneļos un vēja parkos, kas ir izrādījušies neefektīvi, turklāt apsit putnus un sikspārņus.

Ieguldīt vajadzētu zinātnē, kas zaļo enerģiju padarītu lētāku un izdevīgāku par fosilo. Citādi nekas neiznāks. Pret ekonomikas likumiem ir grūti spārdīt.

Taču, atgriežoties pie oikofobijas, var jau saukāt dzimteni par Latvāniju un muļķu zemi, bet tas netieši liecina, ka Dievs no mums nav novērsies. Oikofobija ir raksturīga sabiedrībām, kas ir sasniegušas zināmu labklājības līmeni. Latvijas vidusšķira mūsdienās dzīvo labāk nekā Rokfellers pagājušo gadsimtu mijā.

Pasaulē visa ir gana, lai pietiktu visiem. Bet, ja Latvijā mazākā pensija ir 70 eiro, bet lielākā – 19 tūkstoši eiro, jāsāk domāt, kur kas ir nogājis greizi. Kāpēc valstī ar 1,3 miljoniem kristiešu ir tik daudz nekrietnību?

Oficiālie skaitļi atspoguļo proporcijas starp konfesijām, taču praktizējošu kristiešu noteikti nav tik daudz. Par daļu var teikt, ka viņi sevi saista ar dzimtas kristīgajām saknēm, ne vairāk.

Runājot par pensijām, būtu jāzina, kādēļ tās ir tik ļoti atšķirīgas. Ja lielās ir iegūtas blēdījoties, tas būtu nosodāms un pārskatāms. Bet par greizumu visnepārprotamāk liecina tas, ka cilvēks, kas visu mūžu ir cītīgi un apzinīgi strādājis, no pensijas nevar cienīgi dzīvot.

Diemžēl shēmošanā un valsts izzagšanā ir piedalījušies arī tādi, kas sevi identificē kā kristiešus.

Lutera līdzgaitnieks Filips Melanhtons aprakstīja liekuļus, kas sēž baznīcā, ieņem draudzē amatus, bet pēc darbiem nepieder vis Kristum, bet velnam.

Taču arī neviltotam kristietim ir jāatmet pašpaļāvība. Nav tāda grēka, ko mēs katrs zināmos apstākļos nespētu izdarīt. Es zinu, ka dzīva ticība attur no ļauna un Dieva gars spēj attīrīt iekšējo cilvēku no sajauktām tieksmēm.

Tomēr nav arī tik vienkārši, ka visi ticīgie rīkojas ētiski un visi neticīgie ir morāli pagrimuši.

Pat cilvēks, kas vēlas iet no laba uz labāku, pa solītim vien var nonākt apmātības stāvoklī. Pēc tam atjēdzies, viņš ar nodrebēšanu atskatās uz sadarīto un pats nesaprot: kā es varēju tā domāt? Kā es varēju tā rīkoties? Kā es varēju sevi tajā visā attaisnot? Labi vēl, ka nebiju iespējās neierobežots!

Kas var atjēdzināt?

Parasti kādi lieli satricinājumi. Taču drošāk ir censties savu iekšējo dzīvi vadīt pietiekami apzināti un, galvenais, regulāri, lai apmātībā nenonāktu.

Vai sērga var būt tāds satricinājums?

Savā ziņā jā. Satricinājums bija redzēt zārku rindas Itālijā. Satricinājums bija zaudēt Latvijā cilvēkus, ko pazinu. Ieraudzīt nāves realitāti tik tuvu.

Taču visspēcīgāk iedarbojas tas, kas trāpa personiski. Tas liek raudzīties uz varoni. Uz Kristu. Nekas tā neizrauj no apmātības kā Viņa dzīvais tuvums. Tajā ir labi pat tad, kad nav manos spēkos mainīt apstākļus, kas uzliek pārbaudījumus.

Jo sēts tiek iznīcībā, uzmodināts neiznīcībā. Un nu – sezonāls jautājums: ko jums nozīmē Jāņi? Kā tos svinat?

Es neesmu liels svinētājs. Piedalos, ja viss ir sagatavots, taču pats reti ko rīkoju.

Bija laiks, kad man katru gadu ap Jāņiem jautāja, vai kristieši drīkst svinēt pagānu svētkus. Pagānu svētkus ne. Bet Jāņi nav ne pagānu, ne kristiešu svētki.

Tā ir tautas tradīcija, ko nevienai reliģijai nevajadzētu censties pievākt sev. Lai ir baznīcai Jāņa Kristītāja diena un dievturiem savi saulgriežu rituāli, bet Jāņus var svinēt vienkārši tāpat, visi kopā.

Mums ir daudz sēru dienu. Lai ir viena kārtīga prieka diena!
Saistītie raksti

Bez piedzeršanās un izlaidības, bet ar dziesmām, dančiem un skaistu vasaru! Skaistums un tīrs, patiess prieks tuvina cilvēku Dievam. Prieks ir kā logs uz pārpasaulīgo.

Vizītkarte:
Jānis Vanags
Dzimis 1958. gada 25. maijā Liepājā.
1982. gadā absolvējis LVU Ķīmijas fakultāti, 1989. gadā – Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Teoloģijas semināru.
1985. gadā ordinēts par mācītāju.
1993. gadā Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Sinodē ievēlēts par arhibīskapu.

Lasi vēl:

Vija Beinerte: Patiesība ir apslēpta mūsos

Kā atgūt valsti un nepazaudēt sevi. Saruna ar Hariju Tumanu

Par atļauto viedokļu sarakstu, Pokaiņiem un eliti. Saruna ar juristu Juri Rudevski

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.