Trīs mēneši izolācijā nepārmainīs cilvēka dabu. Saruna ar zemkopi Valteru Brusu 0
Tērvetes lauksaimnieks Valters Bruss saka – būt pesimistam dzīvē ir kaitīgi. Graudaudzētājs pagājušoruden apsējis laukus ar ziemas kviešiem un ziemas rapsi, sējumi labi pārziemojuši un sazaļojuši.
Toties cietusi otra Valtera saimniekošanas nozare – viesmīlība. Ārkārtas stāvokļa dēļ nācies slēgt restorānu “Zoltners”.
“LA” žurnālists sekoja senam, svētīgam padomam – lai gūtu mieru, nosvērtību un stabilitātes sajūtu, aizbrauc pie gudra zemkopja, parunājies ar viņu.
Kā klājas lauksaimniekam ārkārtas apstākļos?
V. Bruss: No pirmā acu uzmetiena lauksaimniecība šķiet viena no mazāk ietekmētajām nozarēm. Ir biznesi, kas krīzes situācijā piedzīvo reālu uzplaukumu, piemēram, pārtikas piegāde mājās, tikmēr lauku saimniekošana ir ar zināmu stabilitāti.
Bet ir divi riska faktori no ieņēmumu, no darba darīšanas viedokļa. Viens saistās ar darbaspēku. Riskanti, ka darbinieks var saslimt vai nonākt karantīnā – īpaši brīžos, kad kaut kas jādara uz lauka.
Man ir četri vīri, kas brauc ar traktoriem. Ja kāds no viņiem sasirgst, visiem jāsēž mājās divas nedēļas. Cenšamies mazināt riskus, dalīt strādājošos uz pusēm.
Otrs nezināmais faktors ir tirgus. Kā tirgus reaģēs uz krīzi. Pirmajā krīzes periodā – līdzīgi kā biržu indeksi, akciju cenas – nokrita arī lauksaimniecības produkcijas cenas.
Skatos – tās atsāk mazliet kāpt. Kā kviešu audzētājam man par pārtikas graudiem lielu bažu nav. Tā ir pirmās nepieciešamības prece, cilvēkiem vienmēr vajadzīga. Ar rapsi nav tik optimistisks skatījums.
Rapsi Eiropā izmanto biodegvielas ražošanā. Zinot, kāda cena šobrīd ir naftai, kādu laiku nāksies samierināties ar zemām cenām. Taču degviela lēta nebūs mūžīgi. Vai līdz augustam, kad kulsim jauno ražu, degvielas cena būs atgriezusies kaut kādā līmenī vai joprojām būs lejā – to redzēsim.
Ekonomikas globalizācija, centralizācija – tas ir norakstāms? Vai nav jādomā par nacionālās ražošanas atjaunošanu, nepaļaujoties uz “Made in China” precēm?
Vai “Made in China” produkcija tūliņ nepārplūdinās Eiropu, jo tā ir vienīgā ekonomiskā zona, kas atsākusi ražot? Man liekas, ka tas ir īslaicīgs laikposms, kad saskaramies ar problēmām.
Tiesa, īslaicīgums var ievilkties gada garumā, bet tas nav globāls. Cilvēka prāts tā uzbūvēts, ka paiet laiks, un problēmas dziest no atmiņas. Būtu vērtīgi ne visu aizmirst un paturēt prātā, ar ko šajās nedēļās esam saskārušies, ko – ieguvuši.
Gan par nevajadzīgi līdz šim darītām lietām, gan par labo pieredzi.
Domāju, atgriezīsimies pie globālā brīvā tirgus. Jo Latvijai nav iespēju strādāt tikai vietējā tirgū. Vajag iet uz āru, pārdot un eksportēt, un ir veiksmīgi latviešu uzņēmēji, kas šādi darbojas.
Atgriezīsimies meža produktu pasaules tirgū, IT kompānijas sekmīgi piedāvās savus pakalpojumus ārzemēs – Latvija labi izskatās uz kopējā fona.
Ko domājat, teikdams par atteikšanos no nevajadzīgām lietām? Ko cilvēkam būs mācījusi vīrusa krīze?
Izolācijas sliktā puse – sūdzības, ka, mājās sēžot, sanāk daudz ēst, tāpēc pieņemoties svarā. Tai pašā laikā cilvēki mēģina pēc iespējas uzturēties svaigā gaisā, kur tas ļauts.
Lielākais biznesa ieguvums ir katra uzņēmuma pārdomas par laika patēriņu nevajadzīgās sapulcēs un sēdēšanās, stundām runājot par tēmām, kuras attālinātā videoformātā var nokārtot desmit minūtēs, un katrs turpina darbu tālāk! Man liekas, tā tas saglabāsies, kad ķibele būs garām.
Šobrīd kā katrā krīzē uzņēmumi pārskata izdevumu posteņus un atrod daudz kā lieka. Kad naudas bij’ daudz, šiem izdevumiem nepievērsa sevišķu uzmanību. Turpretī taupības apstākļos esam krietni pārskatījuši, kas ir reāli vajadzīgs un bez kā var iztikt.
Paies laiks, un atkal uzaugs “tauciņu” slānis, bet sākotnējā periodā šāda tīrīšana ir vērtīga.
Globālā skatījumā pasaule tiek mazāk piesārņota, kari pārtraukti un noziedzība ejot mazumā?
Kaut Dievs dotu. Kari tiešām apturēti, un planētu ne tik ļoti sārņo, bet attiecībā uz noziedzību jāskatās, kā tiekam galā ar krīzes sekām. Ik cilvēkam nepieciešams jumts virs galvas un ko ēst – sev un lai pabarotu bērnus.
Ja tā sāk trūkt, tad ar noziedzības mazumā iešanu es nebūtu tik optimistisks. Vienu, divus, trīs mēnešus izturēt neradīs problēmas, bet, krīzei ieilgstot, var sākties marodierisms, viss kas.
Tomēr mēs visi ceram, ka vasarā varēsim brīvi tikt laukā, satikties radu lokā, svinēt kāzas, atgriezties ierastā ritmā un iedarbināt ekonomiku.
Mana otrā nozare, kas papildu zemkopībai dod pamatu un stabilitāti – viesmīlības sfēra šobrīd ir totāli apstājusies.
Vēl brīvdienās četri numuri viesnīcā bija aizņemti, jo pilsētnieki grib laukos, prom no ielas putekļiem, bet esam palikuši ar šefpavāru un restorāna vadītāju, kamēr pārējie darbinieki izmanto dīkstāves pabalstus.
Ārkārtas stāvoklim ieilgstot, četrās sienās ieslodzītiem var sanākt nojūgties. Tad nereti uznāk panikas lēkmes, nervozie grūsta večiņas lielveikalos, skandalē sabiedriskajā transportā, lamājas, rindā stāvēdami…
Sākumā bija personas, kas uzstāja, lai uztaisa pilnu karantīnas režīmu un nevienu nelaiž ārā. Sociālajos tīklos var just, ka cilvēki, kas to uztvēruši burtiski, ir uzvilkti kā atsperes.
Loģiski, ja kāds divi nedēļas nosēž ierakumos ar domu, ka laukā nevar iziet, jo gaiss ir saindēts un, ievelkot plaušās svaiga gaisa malku, viņš mirs, rodas fobijas un līdz reālai panikai ir vien mazs solis.
Distancēšanās jāsabalansē. Tā ir prātīga lieta, bet reizē cilvēkam ir jātiek ārā no mājas, jābrauc dabā, jākustas, izvēdinot galvu. Nevajag visu laiku lasīt ziņas.
Ja no rīta piesēstas pie datora un vakarā “nokāp” nost, tad esi pārbarots ar 99% ziņām par saslimstību.
Pat sporta vēstīs – pirmo daļu stāsta, kuras sacensības vīrusa dēļ atceltas, bet otro – kuri sportisti saslimuši, izveseļojušies vai ziedojuši cīņai ar Covid-19. Vēl jābažījas par pārējo medicīnas pakalpojumu pieejamību.
Šobrīd nevajadzētu saslimt itin ne ar ko. Sevišķi domājot par vecāka gadagājuma senioriem – kā viņiem ar piekļuvi dakteriem, lai ārstētos.
Bet tas pasākumu komplekss, ko esam Latvijā nodrošinājuši, ļoti palīdz noteikumu ievērošanā. Palīdz arī 64 tūkstošu kvadrātkilometru teritorija ar 1,9 miljoniem iedzīvotāju, no kuriem puse Rīgā, – Eiropā blīvuma ziņā nav mazāk apdzīvotas valsts par mūsējo.
Kā vērtējat valdības reakcijas spējas, cīnoties ar krīzi?
Attiecībā uz medicīnisko sadaļu – man nav it nekādu iebildumu. Tas, kas izdarīts, ir savlaicīgs, pietiekams, nepārspīlēts ar kategoriskiem ierobežojumiem.
Par tautsaimniecību runājot, lēmumi jāpieņem ļoti strauji, tāpēc prasās daži labojumi. Ceru, tie tiks pieņemti. Par “exit” stratēģiju vai izeju no krīzes domājot – ir dažādākie speciālistu un nespeciālistu ieteikumi.
Ko izvēlēsies valdība, var vien minēt. Nepārprotami, būs nepieciešama ļoti liela nauda, lai atrisinātu kopējās problēmas.
Taču neesmu dzirdējis ne no viena valdības pārstāvja, ka ar naudu būtu ķibeles. Nezinu, kā Eiropa, pasaule finansiāli izskatīsies pēc krīzes…
…cik, teiksim, maksās maize pēc trim mēnešiem?
Tas man nav skaidrs. Nav saprotams, cik lieli būs valstu parādi, no kā tās aizņemsies un kā aizņēmumus atdos. Varu būt priecīgs, ka man šai sarežģītībai nav jāmeklē risinājums.
Un šajā situācijā – ja kāds lemj, pārējiem ir jāizpilda. Pēc tam varēs izgudrēm spriest, vai nevajadzēja rīkoties citādi, bet šajā laikā katru lēmumu zelēt un mēģināt apstrīdēt – nē, tā nav pareizi! – ir aplam.
Krīzi risinot, svarīgs ir laiks. Pieņemt lēmumu un īstenot.
Tāpēc iekšēji cenšos turēties pie stingra noteikuma – ir pieņemti likumi, mēs tos neapspriežam, izpildām, gaidām nākamos. Kad krīze atkāpsies, varēs vērtēt iznākumu. Jebkurā krīzē uzkrājas pieredze.
Latvijas Bankas prezidents Kazāks izteicās, ka šai krīzei mēs esot daudz sagatavotāki nekā pagājušajai.
Ceru, tā ir. Valdība spēj atbalstīt iedzīvotājus, bet jāsaprot, ka tā ir palīdzība minimālo vajadzību nodrošināšanai. Tā nesedz to, ko daudzi zaudē šajā laikposmā.
Paliek pilnīgi nerisināts jautājums, kā iedzīvotājiem pildīt savas saistības, jo valsts piešķirtais atbalsts ir iztikšanai, ne saistību nomaksai.
Kad tas viss beigsies, mainīšoties pasaule un mainīsies Latvija. Jautājums – vai tas notiks uz labu?
Cilvēka prāts ātri pārorientējas. No šā laika saglabājamās lietas aizvien bālēs un bālēs, līdz aizies nebūtībā. Pēc gadiem trim vien atcerēsimies – togad, kad bija vīruss.
Paredzu ļoti ātru atgriešanos pie iepriekšējās sadzīves un paradumiem, diemžēl ar vecajiem stiķiem, niķiem, atkal sāksim piegružot planētu tajā pašā tempā kā iepriekš.
Tā būtu valstu vadītāju kompetence un iespējas – pēc megasatricinājuma, kāda bija šī krīze, par kaut ko vienoties.
Ja to neizdarīs, viss aizies ierastajā gaitā. Sacensība par ekonomikas izrāvienu pēckrīzes periodā būs diezgan gigantiska.
Man bail, ka saimnieciskās augšupejas dēļ tiks upurētas daudzas lietas, kas varēja planētas nākotni darīt labāku.
Kļūsim mazāk solidāri. Daudzos uzvarēs alkatība.
Tas viss ir cilvēka dabā. Trīs mēneši izolācijā neizmainīs cilvēci. Pat globālās kataklizmas kā kari, kam ir liela ietekme, nespēj ievērojami mainīt notiekošo, un pēc desmit gadiem uz drupām mostas jauna dzīve.
Re, kā Krievijā skan balsis – mēs varam atkārtot! Stulbi, ja tā.
Pirmos 20–30 pēckara gadus populārākais sauklis bija “ļiš bi ņe bila voini” (“kaut tik nebūtu kara”), bet tā paaudze ir aizgājusi, nākamā neatceras un vēl nākamā draud – mēs to varam atkārtot!
Eirosavienības jaunā vadība, kā šķiet, nevar lepoties ar sevišķu efektivitāti krīzes vadībā?
Svarīgākie lēmumi nodoti pašu dalībvalstu ziņā, nacionālās valdības atbild par notiekošo. No publiskās telpas, varu piekrist, Brisele ir vāri dzirdama.
Izslavētā Eiropas solidaritāte beidzās tai brīdī, kad sākās problēmas pa īstam. Tad aiztaisa robežu ciet, un citvalstu pilsoņi ir pie vienas vietas. Paldies Dievam, ka juku laikā nenonācām līdz tam, lai sāktu uzmest tuvākos draugus, kaimiņus lietuviešus un igauņus.
Par pārējām savienības nācijām ilūziju kļuvis bišķi mazāk. Vai – vienkārši tāda ir realitāte, ka tad, kad ir reāls apdraudējums, pamatā vari paļauties tikai uz sevi.
Jautājums par citu tēmu, par pašvaldību reformu. Kā būs tad, kad slēgs mazo Tērvetes novadiņu?
Kas no tā mainīsies? It nekas. Ne tik bieži sanāks satikt novada vadību. Mūs kopā ar Auci pievienos Dobelei – vecā rajona robežās. Man tas liekas loģiski, esmu par reformu. Ko mēs gaidām? Ilgi un gari diskutēts, pēdējos mēnešos runāts.
Bet kā ar to – būsim paši saimnieki savā zemē!
Zemi prom neviens nenesīs. Tērvetes pagasts paliks, kur bijis. Zinu, cik grūti mazā pašvaldībā piesaistīt speciālistus, kas risinātu novada iedzīvotājiem svarīgus jautājumus.
Projektu izstrādē un citās sfērās – uz vietām nav lielas izvēles iespējas, jo atalgojums ir tāds, kādu maza vietējā vara var atļauties maksāt.
Sakiet, ko gribat, algas lielums regulē speciālistu kvalitāti. Tāpēc galīgi nesaskatu problēmu, ka Tērvetes novads nepastāvēs atsevišķi.
