“Kādreiz teicu, ka Krievija uzvedas kā starptautisks huligāns, šobrīd saku – tas ir starptautisks politisks terorisms, jo visi Ukrainas iedzīvotāji tiek turēti kā Putina režīma ķīlnieki. Līdzīgi kā Baltkrievijas iedzīvotājus ķīlā tur Lukašenko režīms,” tik skarbi saspringto starptautisko situāciju un spriedzes kurinātājus raksturo politologs Andis Kudors.
“Kādreiz teicu, ka Krievija uzvedas kā starptautisks huligāns, šobrīd saku – tas ir starptautisks politisks terorisms, jo visi Ukrainas iedzīvotāji tiek turēti kā Putina režīma ķīlnieki. Līdzīgi kā Baltkrievijas iedzīvotājus ķīlā tur Lukašenko režīms,” tik skarbi saspringto starptautisko situāciju un spriedzes kurinātājus raksturo politologs Andis Kudors.
Foto no Anda Kudora privātā krājuma

“Ukrainas vēstījums Maskavai šobrīd ir: jums tas maksās ļoti dārgi. Mēs esam gatavi karot!” Saruna ar politologu Andi Kudoru 153

Ilze Pētersone, Dace Terzena, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”

Lukašenko dienas skaitītas? Izskan ziņas par Kremļa plāniem nogalināt viņu. Pēkšņā nāvē jau miris tuvs viņa līdzgaitnieks 37
Slimnīcu vadītāji nepatīkami pārsteigti par ministra apgalvoto, ka valsts apmaksā piederīgo uzturēšanos slimnīcā 93
Tas ir galvenais iemesls, kāpēc cilvēki mirst… Ārsts atklāj, kurus produktus jāēd mazāk
Lasīt citas ziņas

 

“Kādreiz teicu, ka Krievija uzvedas kā starptautisks huligāns, šobrīd saku – tas ir starptautisks politisks terorisms, jo visi Ukrainas iedzīvotāji tiek turēti kā Putina režīma ķīlnieki. Līdzīgi kā Baltkrievijas iedzīvotājus ķīlā tur Lukašenko režīms,” tik skarbi saspringto starptautisko situāciju un spriedzes kurinātājus raksturo politologs Andis Kudors.

CITI ŠOBRĪD LASA
Karu un spriedzi vajag Putinam

Skarbi ir arī tas, ka tieši ziemas olimpiādes laikā Pekinā, kad ieročiem būtu jāklusē, mūsu sarunas galvenais temats, protams, ir kara draudi, militārais saspīlējums uz Ukrainas un Krievijas robežas.

Anda Kudora vārds plašākai sabiedrībai asociējas ar Austrumeiropas politikas pētījumu centru, taču Kudors ievērību guvis arī kā konservatīvo uzskatu konsekvents atbalstītājs – ne velti pēc viņa iniciatīvas tapis Konservatīvisma studiju centrs.

Zināma sabiedrības daļa Andi Kudoru iepazinusi kā dedzīgu kristieti un kristīgā vārda sludinātāju. Bet ne tikai – viņš nav baidījies arī publiski runāt par savas dzīves tumšākajiem brīžiem – atkarību no azartspēlēm un tāpēc gandrīz zaudēto ģimeni. Taču 2019. gadā ir noticis pozitīvs lūzums, kā saka Kudors, “Dievs mani izglāba”.

Šobrīd intervijai ar politologu sazināmies ASV galvaspilsētā Vašingtonā, kur, pateicoties Baltijas–Amerikas Brīvības fonda stipendijai, viņš stažējas Džordža Vašingtona universitātē Eliota starptautisko attiecību skolā un raksta grāmatu par Krievijas ārpolitiku.

 

Cik tālu ir pavirzījies darbs pie grāmatas?

Es gribēju nokļūt tieši Vašingtonā un esmu priecīgs, ka tas izdevies, jo šeit varu satikt nopietnus ASV pētniekus, kuri specializējas Krievijas ārpolitikā, tāpat kā pētniekus no daudzām citām valstīm, arī Ukrainas, kas īpaši svarīgi šobrīd. Grāmatas rakstīšanā uz priekšu virzos diezgan strauji, rakstu par tēmām, kuras esmu pētījis kopš 2006. gada, kad mēs ar domubiedriem, bijušajiem kolēģiem no Ārlietu ministrijas nodibinājām Austrumeiropas politikas pētījumu centru.

Šīs tēmas tagad apkopoju un, protams, skatos no mūsdienu viedokļa – kas notiek pašlaik un kur process virzās. Es gribēju, lai grāmatā ir koncentrēta tēma gan par Krievijas t. s. tautiešu politiku, gan medijiem, gan Krievijas kultūras izmantošanu publiskajā diplomātijā. Es arī lasu lekcijas par Krievijas ārpolitiku Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē, tāpēc vēlos, lai tas viss būtu vienā izdevumā, ko ērtāk varētu izmantot studenti, jo redzu, ka pieejamās grāmatas iespaido to, ko viņi raksta referātos u. tml.

Cik vispār var būt izprotama Krievijas politika zem Putina varas?

Ir grūti šo tematu atklāt un izprast ar Rietumu pasaules pētniecības metodēm. Es pieķēru sevi, ka jau kādu gadu vai divus, gatavojot medijiem analītiskas publikācijas par Krievijas ārpolitiku, man vairs negribas runāt no politoloģijas perspektīvas viedokļa, man ir vēlme analizēt Putina režīmu morāli ētiskās kategorijās. Tas ir kleptokrātisks melu režīms.

Pēdējo divu trīs gadu laikā daudz informācijas, kas bijusi slēpta, ir nācis gaismā. Vēl burtiski vakar iepazinos ar materiālu, kā Krievijas prezidenta administrācijas darbiniekiem tiek dāļāti milzīgi un dārgi dzīvokļi… Viena no Krievijas politikas īpatnībām ir lēmumu pieņemšanas slēptais raksturs, kas saglabājies un turpinās no padomju laikiem – visi politbiroja lēmumi taču sākotnēji bijuši slepeni.

Vai jums Amerikā skats uz Krieviju un Ukrainu, NATO, Eiropu, kas, protams, ir karstākais pēdējo mēnešu jautājums, ir skaidrāks nekā no Latvijas?

Šeit precīzāk redzu ASV sabiedrības strāvojumus, kā rodas varas vēji, lēmumi ārpolitikā, viedokļi un pozīcijas. Amerikā daļa sabiedrības ir orientēta uz izolacionismu, un diemžēl televīzijas kanāls FOX pat tagad gan piepalīdz kritizēt Ukrainu, gan sēj šaubas, kāpēc lai amerikāņi karotu par Ukrainu, ja ASV vispār negatavojas tur uz vietas piedalīties kādā operācijā ar saviem spēkiem.

Tas ir skumji, jo citādi jau FOX aizstāv konservatīvās vērtības, kas man ir tuvas. Kanāls CNN, kas atbalsta demokrātus, tātad arī ASV prezidentu, gan vairāk runā par Ziemeļamerikas saitēm ar Eiropu, NATO dimensiju izceļot kā būtisku. Es nesen runāju ar kādu armijas mediķi, sievieti, kura gatavojas doties uz Centrāleiropu ASV bruņoto spēku sastāvā. Viņa atzinās, ka ir uztraukusies, vai būs karš. Jā, tās ir reālas personas šeit, Amerikā, kuras gatavas sevi veltīt un varbūt pat upurēt mūsu drošībai. ASV iesaiste NATO, Baltijas valstu sargāšana nav jāuztver kā pašsaprotama. Amerikai mēs esam tālas valstis, par kurām joprojām daudzi nezina.

Putins apgalvo, ka šobrīd Krieviju apdraud NATO spēki. Ko viņam dod šādi klaji meli?

Uz tā turas viņa režīms. Krievija ir izvēlējusies NATO par savu mākslīgo ienaidnieku – virtuālajā telpā, vismaz līdz šim. Skaidri zinot, ka NATO viņiem neuzbruks, ka NATO viņus neapdraud. Putina patiesais uztraukums ir par to, ka bijušās padomju republikas, ja tās būs demokrātiskas, apdraudēs viņa režīmu. Putina ārpolitika pa īstam izkristalizējās pēc Ukrainas un Gruzijas krāsainajām revolūcijām 2003. un 2004. gadā. Tad viņi sāka veidot stāstu par “ielenkto cietok­sni”.

Spriedze nepieciešama, lai leģitimētu savu varu, nostiprinātu status quo. Kara laikā neviens nemaina līderi, ap viņu grupējas. Šī ir vienkārši lietojama shēma, kamēr darbojas, to izmanto. Bet mērķis ir elites bagātināšanās. Lai arī ko tā runātu par nacionālām vērtībām un garīgumu, savu naudu šīs aprindas iegulda Rietumos. Ja būtu reāls karš ar NATO, Krievija zaudētu, bet savu interešu vārdā visu laiku vajadzīga spriedze, arī lai elitei nepieciešamais Putins atrastos pie varas.

ASV apgalvo, ka ar ļoti augstu ticamības pakāpi Krievija ir gatava iebrukumam Ukrainā, un aicina savus valstspiederīgos doties prom.

Ukrainā iebrukums ir iespējams, jo tā nav NATO dalībvalsts. Bet lielās uzmanības dēļ, kas tagad pievērsta Ukrainai, Putinam kļūst aizvien grūtāk izlemt, vai to darīt. Es nedomāju, ka tā varētu būt visas Ukrainas okupācija, drīzāk atsevišķu pilsētu, varbūt Odesas, Harkivas, Mariupoles, sagrābšana.

Putins savulaik runāja par vēsturisko Jaunkrieviju, ačgārni pieskaitot tai arī Harkivu, domāju, tā bija mērķtiecīga kļūdīšanās, iezīmējot sākotnējos mērķus uzreiz pēc Krimas okupācijas. Bet Rietumi kopumā reaģēja ļoti labi – atbildot Krievijas nostājai “mēs iebruksim Ukrainā”, nevis sāka Putinu kušināt, bet pacēla balsis vēl skaļāk: “Tūlīt viņi iebruks!” Un Putins bija spiests ieslēgt atpakaļgaitu – Krievija nekad neesot plānojusi iebrukt Ukrainā! Nu, tāda neliela uzvara vienā informatīvā kara epizodē.

Vai Eiropas mieram un Ukrainas situācijas stabilizācijai risinājums ir Ukrainas uzaicinājums NATO? Tam joprojām traucē situācija Donbasā?

Jā, noteikti. Jo NATO parasti neuzņem valstis, kurām ir robežkonflikti un strīdīgas vai, drīzāk, citu valstu kontrolētas teritorijas. Protams, starptautisko tiesību kontekstā Krima un Donbass ir Ukraina, tur diskusijas vispār nav iespējamas. Bet Krievija to apstrīd savā specifiskajā veidā. Donbasa situācijā Krievija reaģē uz Ukrainas aizvien konsekventāku rīcību, lai šī teritorija atkal būtu pilnvērtīga Ukrainas sastāvdaļa. Kaut vai iepērkot no Turcijas dronus, ar ko efektīvāk vērsties pret Donbasa kaujiniekiem.

Varbūt Putins atzīs Luhanskas un Doņeckas republikas kā neatkarīgas, šajās teritorijās jau vairākiem simtiem tūkstošu cilvēku ir Krievijas pilsoņu pases. Mēs nezinām, kuru no scenārijiem Putins īstenos. Arī lēmumu par Krimu pieņēma strauji un šaurā lokā. Krievijas režīms ir ļoti radošs – lemjot, gan kāpēc karot, gan kāpēc nekarot. Taču skaidrs, pat ja viņi nesāks militāru operāciju, nopietni Krievijas armijas spēki pie Ukrainas robežām paliks uz ilgu laiku.

Mēs esam iegājuši jauna aukstā kara spriedzē, kas nākotnē nemazināsies. Kāpēc Krievija uzsāka karu ar Gruziju 2008. gadā, bet ar Ukrainu – 2014. gadā? Lai nepieļautu šo valstu iestāšanos NATO. Un viņiem tas izdevās, pārņemot kontrolē un destabilizējot situāciju: Gruzijā – Dienvidosetijā un Abhāzijā, Ukrainā – Donbasā.

Kā vērtējat rietumvalstu pārstāvju sarunas ar Putinu un citiem Krievijas varas pārstāvjiem? Cik konsekventa, jūsuprāt, šajā konfliktā ir nopietnākās Eiropas Savienības spēlētājas – Vācijas – pozīcija?

Kāpēc 1998. gadā Baltijas valstis starptautiskajā drošības politikā izdarīja skaidru izvēli par labu stratēģiskai sadarbībai ar ASV? Tāpēc, ka mēs neuzticējāmies daļai eiropiešu. Tam bija nopietni iemesli, tostarp vēsturiski. Francija un Vācija pēc Otrā pasaules kara vienmēr apliecinājusi zināmu draudzīgumu Maskavas virzienā.

Vācijai to nosaka šī kara radītās sekas un kompleksi, Francijai – antiamerikāniskais noskaņojums un vēlme apliecināt, ka mēs šeit, Eiropā, darīsim pa savam. Tāpēc arī Francija NATO ietvaros uzvedas kā disidents – nepiedaloties militārās operācijās u. tml. Maskavā šo situāciju, protams, zina, un Putins ir priecīgs, ka līderi brauc pie viņa. Daļa no Putina mērķa ir parādīt pasaulei, ka viņš nav izolēts, ka ar viņu runā, un to ir ļoti ērti pārdot iekšpolitikā – ka viņš ir svarīgs un lemj pasaules tautu likteņus.

Tomēr patiesībā Rietumu, ASV un NATO reakcija izrādījās asāka, nekā Kremlī gaidīja. NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs aicināja Krieviju izvest savus spēkus no Gruzijas, Moldovas un Ukrainas. Tā ir pareiza nostāja. Jo Krievijas metode ir radīt aizvien lielākas problēmas, lai aizmirstu par iepriekšējām, un sarežģīt situāciju aizvien vairāk. Krievijas režīms uzvedas barbariski.

Kāda ir bilance – ko Rietumi līdz šim ir panākuši ar sankcijām pret Krieviju un ko ir panācis Putins?

Īstas un efektīvas sankcijas būtu tad, ja tiktu vērstas pret šīs valsts miljardieriem, ja no Krievijas vairs nepirktu naftu un gāzi. Taču uz kaut ko tādu Rietumu sabiedrotie varētu iet tikai nopietna iebrukuma gadījumā. Un tas nozīmētu Putina režīma galu.

Bet to Kremlī neviens negrib, tāpēc domā, kā iziet no situācijas ar iespējami taisnāku muguru. Starptautiskā politika nav fizikas laboratorija, kur varētu izveidot slēgtu sistēmu, kas dotu iespēju droši prognozēt iznākumu. Tā drīzāk ir atvērta un sarežģīta vide, kuru var ietekmēt jauni, pirms tam nezināmi faktori. Tāpēc, lai cik racionāli mēs spriestu par to, ko Kremļa saimnieks darīs vai nedarīs, tajos ir liela daļa minējumu.

Bet no mūsu skatpunkta pozitīvā bilance ir tā, ka Ukrainas armija ir tik stipra kā nekad. Un Ukraina ir tik vienota kā nekad. Un NATO ir atguvusi otro elpu pēc Aukstā kara beigām.

Cik apdraudēta šajā saspīlējumā ir Latvija?

Pašlaik es Baltijai būtisku apdraudējumu neredzu. Bet mēs jau operējam ar mūsu racionalitāti, simtprocentīgi kaut ko apgalvot nevar neviens. Es biju NATO štābā Briselē ap 2010. gadu, un tad man nepatika, ko dzirdēju NATO gaiteņos no baltiešu drošības perspektīvas viedokļa. Biju tur arī pēc 2014. gada, un tad man patika tas, ko dzirdēju. Baltieši ir nostiprinājušies, un mēs esam saklausīti. Ar Baltijas aiziešanu Krievija ir samierinājusies, tāpēc mums ir jāstrādā pie eiroatlantiskās saiknes stiprināšanas. Baltieši daudz vairāk nekā citi ir ieinteresēti, lai ASV, Kanādas un Eiropas saikne pastāvētu un darbotos.

Bet, protams, mums ir jābūt gataviem. Tas, kas notiek Ukrainā, ir ļoti tuvu. Katrā ziņā aizsardzības resors nenodarbojas ar minēšanu, viņi gatavojas, un tas ir pareizi.

Atsākušās runas par valsts iedzīvotāju plašāku iesaistīšanos valsts aizsardzībā? Kādu to redzat jūs?

Būtisks ir vēstījums. Te atkal jāpievēršas Ukrainai. Un Ukrainas vēstījums Maskavai šobrīd ir: jums tas maksās ļoti dārgi. Mēs esam gatavi karot. Un tas, ka daudzas valstis, ieskaitot Latviju, sūta Ukrainai palīdzību, arī ir daļa no šā vēstījuma. Ar Putinu ir jārunā no spēka pozīcijām.

Pēc 2014. gada, kad Krievija okupēja Krimu, daudzi ārzemju žurnālisti mums ir jautājuši – vai Baltija ir nākamā? Nē, atbildējām, jo Latvija ir NATO valsts un, kamēr šī organizācija ir vienota, mēs esam pasargāti. Tikai allaž jāatceras, ka Maskavā šobrīd nesēž ideoloģijas vadītie Aukstā kara komunisti, bet ciniski ideju izmantotāji. Krievijas elitē valda neticība jebkādām vērtībām. Viņu ideoloģija ir vara un nauda.

Taču šajos apstākļos arī Latvijas iekšpolitiskā situācija ir gana pretrunīga. Uznirst dažādi bankrotējuši politiķi – Šlesers, Gobzems – un vēl vairāk šķeļ sabiedrību…

Tur, kur ir koalīciju valdības, situācija vienmēr ir sarežģīta. Divpartiju sistēmā kā ASV abiem spēkiem ir tendence virzīties uz centru. Gaidīt tādu vienotību, kāda bija Latvijā uz barikādēm, ir nereāli. Bet uz dažādu politisko spēku darbībām raugos mierīgi – tas, ka Šlesers aizstāv ģimenes vērtības, manuprāt, ir labi, bet tas, ka viņa pulkā ir cilvēki, kuri aicina pārskatīt attiecības ar Krieviju, vērtēju ļoti kritiski.

Izpratne par konservatīvajām un liberālajām vērtībām, tostarp par ģimenes institūtu, mūsdienu Latvijā ir krasi atšķirīga. Uz kāda pamata jūs kā konservatīvo uzskatu pārstāvis tomēr redzat dialoga iespēju?

Dialoga iespēju redzu politisko ideju godīgā konkurencē. Pirms kāda laika ASV tika aktualizēts tāds politiskās domas virziens kā “tee party” – “tējas partija”, kurā pārstāvēta arī daļa no republikāņu konservatīvākā spārna. No vienas puses, varētu domāt, redz, kā tie konservatīvie atkal visu saasina. Bet, ja mēs ieskatāmies uzmanīgāk, kāpēc konservatīvie, īpaši tajā spektra daļā, kur pārstāvēti kristīgie konservatīvie, kam arī sevi pieskaitu, mēģina skaļāk izteikt savu viedokli, tad redzam, ka tā ir tikai reakcija uz liberāļu un kreiso virzītām dramatiskām, destruktīvām pārmaiņām.

Manuprāt, mūsdienu konservatīvie ir ļoti līdzīgi klasiskajiem liberāļiem. Diemžēl Krievijas “troļļi” darbojas sociālajos tīklos, pielej eļļu ugunij un tā neļauj mūsu diskusiju mierīgi un cieņpilni risināt. Atklātā sabiedrībā, kāda ir Latvija, dažādu spēku radīti strāvojumi nāk no visām pusēm. Starp citu, arī ASV rasu jautājumu 2016. gadā uzkurināja Putina “pavāra” Prigožina vadītās “troļļu fabrikas”. Tāpēc es arī vienmēr brīdinu konservatīvo uzskatu domubiedrus – Putins gan mums nav nekāds sabiedrotais! Viņam konservatīvo vērtību sludināšana ir tikai fasāde un aizsegs.

Jā, bet kur ir platforma? Es tomēr aicinātu kreisi liberālo pusi neapsaukāties konservatīvo virzienā un tiešām saprast, kas ir demokrātiskais plurālisms, neizmantojot t. s. kancelēšanas jeb izslēgšanas nostāju. Esmu arī publiski atbildējis Sandrai Veinbergai, kura savā, manuprāt, skandalozajā rakstā portālā TVNET aicināja, pirms persona nokļūst amatā, noskaidrot, vai un kāda ir tās reliģiskā pārliecība. Un runa bija par konkrētiem cilvēkiem – Raivi Dzintaru, Jāni Bordānu, Sandi Ģirģenu un viņu kristīgo pārliecību. Vai tas nav klaji antidemokrātisks solis?

Ticības brīvība taču man neliedz arī publiskā vidē paust savu kristīgo pārliecību. Man to atļauj demokrātijas normas. Jāpiebilst, ka portāls TVNET, kurā bija lasāms Sandras Veinbergas raksts, manu atbildi nepublicēja. Tā, protams, ir viņu kā privāta medija redakcionālā izvēle un politika, tomēr es gribētu redzēt vairāk konservatīvo, kuri tiktu pielaisti pie Latvijas sabiedriskā medija mikrofoniem. Viņu atstumšana un vienas ideoloģijas – liberālisma – paaugstināšana pār citām neatbilst demokrātiskā plurālisma principiem.

Bet vai tad baznīca nav šķirta no valsts un tas nebūtu jāievēro arī valsts varas pārstāvjiem?

Vēlamies Konservatīvisma studiju centrā sagatavot un publicēt rakstu krājumu par to, ko īsti nozīmē baznīcas un valsts šķirtība, jo daudziem Latvijā par to nav pietiekamas izpratnes. Baznīcas pārstāvjiem un vienkāršajiem ticīgajiem ir tiesības publiski paust savu ticības pārliecību. Reliģijas brīvība ir fundamentāla un neatņemama demokrātijas norma. Jo vairāk politiķu būs pārliecināti kristieši, jo labāk Latvijai.

Ar ko šobrīd nodarbojas Konservatīvisma studiju centrs?

Mēs meklējam naudu, lai īstenotu idejas, kuru mums ir daudz. Taču konservatīvo ideju attīstīšanai Latvijā līdzekļus dabūt nav viegli. Mums ir vairākas ieceres pētīt gan azartspēļu sociālās sekas, gan demogrāfijas problemātiku, gan konservatīvo pieeju ekonomikā. Ir daudz problēmu mūsu valstī, kurām tieši konservatīvā doma var parādīt ceļu uz labiem risinājumiem. Liberāļi parasti cīnās ar sekām, nevis cēloņiem.

Cik pats esat gatavs aci pret aci jeb, kā šajos laikos jāsaka, “zūmu pret zūmu” diskutēt ar liberālo uzskatu pārstāvjiem? Arī viņiem ir argumenti, kurus konservatīvie nedzird.

Protams, ka esmu gatavs. Un ceru, ka ar laiku šādu atklātu cieņpilnu diskusiju būs aizvien vairāk.

Jūs pats pie būtiskām atziņām esat nonācis pēc dramatiskas pieredzes un pārdzīvojumiem. Vai ASV ir iespēja un arī patvēruma vieta jums kā cilvēkam, kas tikai nesen atbrīvojies no azartspēļu atkarības, bet zināms taču, ka risks paliek līdz mūža galam?

Mans patvērums ir Jēzus Kristus un manas attiecības, mana komunikācija ar Dievu. Ģeogrāfija te neko nenozīmē. Es turpinu sludināt un apmeklēt dievkalpojumus Vašingtonas kristīgajās draudzēs. Sludinu arī ar “Zoom” starpniecību mājas grupai Latvijā.

Ar kuru kristīgo konfesiju šobrīd esat saistīts?

Es 1995. gadā Latvijā tiku kristīts evaņģēlisko kristiešu draudzē, nu, to varētu minēt kā konfesiju. Bet kristiešiem jau nav jābūt obligāti saistītiem ar kādu konfesiju. Mūsu ticībā galvenais ir personīgas attiecības ar Kristu, Bībele un iespēja nest kristīgo vēsti cilvēkiem. Pārējais ir otršķirīgi.

Esat atklāti stāstījis, ka savas dzīves dramatiskākajā posmā teju zaudējāt ģimeni.

Jā, Dievs ir brīnumaini atjaunojis manu laulību. Gandrīz izšķīrāmies, un galvenais iemesls, protams, bija mana atkarība no azartspēlēm. Tas bija dramatiski, savai sievai sagādāju daudz ciešanu. Bet 2019. gadā Dievs brīnumaini izglāba, un kopš tā laika mūsu laulība ir piedzīvojusi lielisku atjaunotni. Dievs atjauno to, ko sātans sagrauj.

Vai arī šobrīd ASV esat kopā?

Jā, esam, manas stipendijas piešķiršanas noteikumi sniedz šādas iespējas.

Latvijā ir dramatiski alkohola patēriņa cipari, esam “bagāti” arī ar azartspēļu vietām un atkarīgajiem, bet valsts politika šajā ziņā pagaidām ir bezzobaina. Kāpēc? Un kas jāmaina?

Lai tauta nekristu atkarībās, tai jābūt ticīgai un jādzīvo Kristus vadībā un ticības brīvībā. To es saku pats no savas pieredzes un perspektīvas. Runājot par valsts politiku un atkarīgajiem: problēma ir tā, ka atkarīgie nerunā. Es to saprotu un viņiem nepārmetu, jo cilvēki baidās sabojāt savu reputāciju un pazaudēt to mazumiņu, kas viņiem ir palicis, piemēram, darbu. Bet klusējot diemžēl nevar ietekmēt valsts politiku. Tāpēc jau es arī uzrakstīju grāmatu “Ir laiks!”, lai parādītu, kā šī problēma izskatās no iekšienes.

Efektīva valsts politika netiek īstenota, jo lobisti stāsta pasakas par azartspēlēm kā izklaidi. Manuprāt, šī nodarbe būtu jāpielīdzina narkomānijai. Es ceru, ka mans piemērs palīdzēs tiem retajiem politiķiem, kuri gatavi intensīvāk apkarot šīs nelaimes.

Manuprāt, vispirms būtu jānodrošina valsts finansēta terapija atkarīgajiem. Jo viņiem pašiem lielākoties nav līdzekļu, lai izrāptos no bedres. Otrkārt, radikāli jāierobežo vietas, kur drīkst atrasties spēļu zāles. Kā, piemēram, ASV, kur Lasvegasa ir tālu prom no cilvēku ikdienas gaitām. Šeit, Vašingtonā, nav nevienas spēļu zāles! Rīgas situācija ir ārkārtēja – esmu viesojies vairāk nekā trīsdesmit valstīs un nevienā galvaspilsētā neesmu redzējis tik daudz spēļu zāļu kā Rīgā. Arī Latvijas mazpilsētās – darba nav, bet spēļu zāles viena pēc otras! Vēl to mazumiņu no cilvēkiem izsūc.

Vai no Jaunās konservatīvās partijas izstājāties atkarību dēļ?

Nē, nekādā gadījumā! Ar to nav ne mazākā sakara. Es izstājos no partijas, jo katram ir savs aicinājums. Mans aicinājums ir kristīgā vārda sludināšana, un tas ir galvenais iemesls, kāpēc aizgāju no partijas un politikas. Iespējams, ka arī mana darbošanās politoloģijā ies mazumā, bet sludināšana – vairumā. Nevēlos būt aktīvajā politikā, jo tā baro manu godkāri. Kristīgajā izaugsmē godkāre ir liels ļaunums. Pazemība ir ceļš. Bet vēl ir otrs jautājums.

Es redzēju, ka mana pārliecība par dabisko ģimeni un vēl citiem jautājumiem tikai daļēji sakrita ar JKP pozīciju. Ja es cīnos publiskajā vidē par mūsu idejām, tad partijā man jāatgriežas kā vietā, kur varu atgūt spēku un stiprināties, jābūt lielākai vienprātībai. Bet partijā tā bija tikai daļēji, daļa sprieda liberālāk, nekā man būtu pieņemami. Bet tur nav ko pārmest, respektēju viņu pārliecību, visiem nav jādomā vienādi. Katrā ziņā JKP vadība un biedri pret mani izturējās ļoti labi.

Kas vēl līdztekus profesionālajam darbam šobrīd piepilda jūsu ikdienu?

Vašingtona ir pilsēta, kurā ir daudz ko redzēt. Gan dažādas centrālās institūcijas, fundamentāla arhitektūra un memoriāli. Mans favorīts ir ASV trešajam prezidentam Tomasam Džefersonam veltītais memoriāls, kur uz sienām ir sarakstīti viņa izteikumi, arī par tiesībām uz brīvību un laimi, ko Dievs dāvājis pilsoņiem. ASV dibināšanas pirmsākumi ir pamācoši, iespaidīgi un iedvesmojoši, ja vien vēlamies izprast, kas ir brīvība un pilsoniska sabiedrība. Man ir vesels saraksts ar muzejiem, uz kuriem vēl jāaiziet, to vidū arī Bībeles muzejs netālu no mūsu dzīvesvietas.

 

Vizītkarte

Andis Kudors

Dzimis 1970. gada 10. augustā

Pēc studijām Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā 1992. gadā ieguvis sporta skolotāja un trenera diplomu

1996. gadā absolvējis LU Starptautisko attiecību institūtu

1995.–1998. – strādājis Latvijas Republikas Ārlietu ministrijā

1999.–2001. – Rīgas Kristus draudzes vadītājs

2005.–2011. – LU studējis politikas zinātni, iegūstot bakalaura un maģistra grādu

2006. – ar domubiedriem izveido Austrumeiropas politikas pētījumu centru, izpilddirektors

Kopš 2011. g. lasa lekcijas LU Sociālo zinātņu fakultātē par Krievijas ārpolitiku. Turpina darbu pie disertācijas LU doktorantūrā, pētnieciskās intereses saistītas ar Krievijas ārpolitiku, īpašu uzmanību pievēršot propagandai, dezinformācijai, informācijas kara tematikai

2014.–2015. – Fulbraita stipendiāts Kenana institūtā Vašingtonā

Kopš 2021. gada Konservatīvisma studiju centra direktors

Bloga “Latvijasdrosiba.lv” autors

SAISTĪTIE RAKSTI

Apbalvots ar Atzinības krustu par nopelniem valsts labā

Precējies

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
Lukašenko dienas skaitītas? Izskan ziņas par Kremļa plāniem nogalināt viņu. Pēkšņā nāvē jau miris tuvs viņa līdzgaitnieks 37
Slimnīcu vadītāji nepatīkami pārsteigti par ministra apgalvoto, ka valsts apmaksā piederīgo uzturēšanos slimnīcā 93
Tas ir galvenais iemesls, kāpēc cilvēki mirst… Ārsts atklāj, kurus produktus jāēd mazāk
FOTO. “Kamilla nav viņu vecmāmiņa!”: princis Viljams saviem bērniem kategoriski aizliedzis tā saukt tēva sievu
FOTO. Pasakaini skati! Pakrojas muižā atklāts vērienīgs gaismas parks
Lasīt citas ziņas
“Vienlaikus samazināt ienākumus un palielināt izdevumus var īsu brīdi,” Dālderis par jaunā budžeta tapšanu
KNAB pagājušajā nedēļā aizturējis CVK priekšsēdētāju Bērziņu
Kapelāns: “Karš nav Dieva gribēts. Tas ir cilvēku izvēļu rezultāts”
FOTO. Ogrē elektrības cenas Ziemassvētkus neaizēno: iedegti skaisti rotājumi visā novadā
“Gribam žeņšeņu arī Latvijā!” Ar ko šobrīd nodarbojas Vides risinājumu institūta pētnieki?
18:10
“Mēs nekad nekļūsim par populistiem!” Burovs palikšot Rīgas partija
17:55
“Vienlaikus samazināt ienākumus un palielināt izdevumus var īsu brīdi,” Dālderis par jaunā budžeta tapšanu
17:48
FOTO. “Kamilla nav viņu vecmāmiņa!”: princis Viljams saviem bērniem kategoriski aizliedzis tā saukt tēva sievu
“Mēs nekad nekļūsim par populistiem!” Burovs palikšot Rīgas partija
VIDEO. Cīņa starp dzīvi un nāvi! Kā izskatās viena diena Ukrainas lauka hospitālī 9
FOTO. Torte ar 700 svecītēm! Viļņa iedegta krāšņa Ziemassvētku egle
FOTO. Pasakaini skati! Pakrojas muižā atklāts vērienīgs gaismas parks
Vai snigšana turpināsies? Laikapstākļu prognoze otrdienai
Policija rosinājusi sākt kriminālvajāšanu pret četrām personām Bunkus slepkavības lietā 18
Par vārda brīvību turpmāk lems Saeimas deputāte Glorija Grevcova, kura Krievijas un Baltkrievijas medijos nomelno Latviju 71
Baltkrievijas ārlietu ministrs, iespējams, ticis noindēts. Lukašenko panikā nomainījis pavāru un apsardzi 12
Slimnīcu vadītāji nepatīkami pārsteigti par ministra apgalvoto, ka valsts apmaksā piederīgo uzturēšanos slimnīcā 93
Vai cīņa pret piespiedu vakcināciju joprojām ir aktuāla? Jencītis uzskata, ka valdībai ir jāatvainojas sabiedrībai
Sirdi plosoši: Ukrainā zemes klēpī guldīts jaundzimušais, kuru nogalināja krievu raidītā raķete 65
Kārlis Streips: Populisms var būt uzjautrinošs, taču pārmēru lietots tas kļūst kaitinošs
VDD sācis kriminālprocesu par vēršanos pret Latvijas amatpersonām un citām sabiedrībā zināmām personām 4
Putniņš par finansējumu onkoloģijai: “Nauda ir iedota, bet tā ir iedota par maz”
Lukašenko dienas skaitītas? Izskan ziņas par Kremļa plāniem nogalināt viņu. Pēkšņā nāvē jau miris tuvs viņa līdzgaitnieks 37
“Redzams ēku novietojums, militārā tehnika,” skatītājs satraucas, ka Ādažu poligons ir labi redzams Google Maps
Uzņēmumi var zaudēt tūkstošus: banka aicina uzņēmējus un uzņēmumu grāmatvežus šobrīd būt īpaši modriem
VIDEO. Populāri Latvijas dziedātāji aktualizē tēmu par cilvēcību – kā atšķiras cilvēks no robota?
Mājsaimniecībām ar nelielu gāzes patēriņu izmaksas būtiski neaugšot
Tarifu kara ministre, cietums tuvojas, akmens “Spēlmaņu nakts” lauciņā? Nedēļas notikumu apskats
Politologs: Šaubos, ka jaunā valdība būs ilglaicīga 34
VIDEO. “Es toreiz nokreņķējos…” – Sanda Dejus atklāj – nožēlo to, ka savulaik piekrita erotiskai fotosesijai
Krievi zina, ka nespēs liegt Ukrainas bruņotajiem spēkiem šķērsot Dņepru