Pasaulē
Eiropa

Māris Antonevičs: Krievijai izdevīgi paturēt pie varas vāju Lukašenko, kurš ir zaudējis manevru iespējas Rietumu virzienā5


Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko
Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko
Foto: AFP/LETA

Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Nez vai ir kāds, kas patiešām tic, ka Baltkrievijas prezidenta vēlēšanas bijušas godīgas un Aleksandrs Lukašenko tiešām uzskatāms par likumīgu Baltkrievijas prezidentu.

Ir gan versija, ka viņš pats tam varētu ticēt, jo nav neviena, kas uzdrošinātos ilggadējam līderim pateikt patiesību – ka viņš ir zaudējis. Jautājums, protams, kāpēc tieši oficiāli nosauktie 80,3%. Nevis piemēram 70,3% vai 90,3%. Viena no versijām – tā ir nedeklarētā sacensība ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu par to, kuru tauta vairāk mīl.

Putinam 2018. gada prezidenta vēlēšanās bija (it kā) 76,69%, tātad Lukašenko nedrīkst atpalikt, viņam jābūt nedaudz labākam. Tāds viņš šogad jutās arī 9. maijā, kad varēja Minskā pieņemt “uzvaras” parādi, kamēr Putinam visi pasākumi Covid-19 dēļ bija jāpārceļ.

Lai nu kas būtu ziņots Baltkrievijas vadonim par negaistošo un mūžīgo tautas mīlestību, pilsētu ielu ainas rāda pretējo. Iedzīvotāju atbalsts, pat ja kādreiz bijis, ir zudis, un nu to nomainījis strauji pieaugošs naids. Īpaši zīmīgi, ka protesti pārņēmuši ne vien galvaspilsētu Minsku, jo galvaspilsētas ierasti ir opozīcijas citadeles šāda veida režīmos un pēc tām nevar izdarīt secinājumus par visu valsti.

Izskatās, ka Lukašenko apnicis pat tai vēlētāju daļai, ko krieviski dažreiz tēlaini dēvē par “kodol­elektorātu”.

Šajā gadījumā, piemēram, lielu rūpnīcu strādniekiem. Un tas jau ir nopietni. Lukašenko atbalstītājus neredz un nedzird, lai gan, pēc vēlēšanu statistikas, tie taču ir iespaidīgie 80%.

Skaidrs, ka atslēga tālākajai notikumu attīstībai atrodas Minskā, taču te rodas jautājums – kā uz tur notiekošo reaģēt starptautiskajai sabiedrībai un vai tur vispār var ko darīt, izņemot simtu pirmo reizi paust bažas par “situācijas eskalāciju”, draudēt ar sankcijām, pie kurām Lukašenko jau pieradis.

Baltkrievu aktīvisti izsaka nožēlu, ka pasaules lielie mediji Baltkrievijas notikumiem velta ļoti niecīgu uzmanību. Tie, protams, nav nekādi “Black lives matter” grautiņi, kas ideoloģiski uzrunā lielāko daļu Rietumu mediju.

Un savā ziņā baltkrieviem nav paveicies, ka viņu valstī izšķirošie notikumi norisinās brīdī, kad ASV pa īstam sākas izšķirošā cīņa par prezidenta amatu.

Līdz ar to tur daudz lielāka interese ir par Demokrātu partijas kandidāta Džo Baidena šajās dienās izvēlēto iespējamo viceprezidentu, nevis nemieri tālā postpadomju valstī, kas tā arī nav tikusi galā ar šo mantojumu un daudzus gadus pat nav izrādījusi centienus kaut ko mainīt atšķirībā kaut vai no turpat blakus esošās Ukrainas, kas sarīkojusi vairākus maidanus.

Citādi, protams, ir ar Baltkrievijas kaimiņvalstīm, kas visu redz un saprot labāk. Un ne jau velti arī Latvijā šonedēļ šis jautājums par valsts pozīciju skan bieži, turklāt iezīmējas aina, ka uz citu reģiona valstu (Lietuva, Polija) fona Latvija sāk izskatīties gandrīz vai pēc Lukašenko lobētājiem, jo mūsu ministri vairāk uztraucas nevis par vēlēšanu rezultātu viltošanu un režīma demonstrēto vardarbību, bet par to, ka situāciju savā labā kārtējo reizi izmantos Krievija, pārņemot Baltkrieviju vēl lielākā ietekmē.

Bažas, protams, ir pamatotas, cita lieta, šaubas, vai baltkrievi to pieņemtu un neizrādītu pretestību. Krievija tomēr dod priekšroku hibrīdkara metodēm, un tad vajadzētu tā skaisti pasniegt, ka paši baltkrievi lūdz Putinu viņus glābt.

Bet kurš nu tam noticētu? Krievijai izdevīgākais scenārijs ir paturēt pie varas vāju Lukašenko, kurš ir zaudējis jebkādas manevru iespējas Rietumu virzienā, un vienīgais ceļš, kur viņš pazemīgi var doties, paliek Maskava.

Latvija ar savu pašreizējo pozīciju tātad atstāj viņam vēl vismaz atkāpšanās ceļu. Protams, ir vēl šādas tādas ekonomiskās intereses, kopējs hokeja čempionāts nākamgad un tamlīdzīgi.

Tikai nevajag iedomāties, ka Lukašenko mūsu intereses “nepārdotu” Krievijai pie pirmās iespējas.

Lai par to lieku reizi pārliecinātos, vērts noklausīties Lukašenko interviju ukraiņu žurnālistam Dmitrijam Gordonam, kas sniegta pavisam neilgi pirms prezidenta vēlēšanām. Tajā atgādināts, ka Lukašenko tieši tāpat kā Putins uzskata PSRS sabrukumu par ģeopolitisku traģēdiju.

Starp citu, abi to apliecinājuši ne tikai vārdos, bet darbos, saglabājot vecos padomju simbolus: Putins – himnu, Lukašenko – karogu.

Tomēr intervijā ir viens stāsts par to, kāpēc Lukašenko pagaidām neesot atzinis Gruzijai atņemto teritoriju – Abhāzijas un Dienvidosetijas – neatkarību, kā to ļoti vēlējusies Krievija.

Saistītie raksti

Kā stāsta Lukašenko, viņam tolaik bijusi saruna ar kādreizējo NATO ģenerālsekretāru Havjeru Solanu, kurš piedraudējis, ka šādu darbību dēļ Baltkrieviju gaida ļoti bargas sankcijas, ieskaitot starptautisko maksājumu sistēmas SWIFT atslēgšanu.

Lukašenko vispirms paprasījis Krievijai, vai tā varēs kompensēt šos sankciju radītos zaudējumus, bet, tā kā neesot saņēmis apstiprinošu atbildi, tad arī Krievijas vēlme palikusi neizpildīta. Bet ja Krievija būtu gatava maksāt… Tātad viss atkarīgs no cenas.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.