Jānis Felsbergs: Vai pirmsvēlēšanu solījumi pensionāriem piepildīsies? 4
Pēc 13. Saeimas vēlēšanu rezultātu publicēšanas radās cerība, ka beidzot arī pensionāriem notiks labklājības līmeņa būtisks pieaugums, ka vairākums pensionāru, kuru pensijas kopā ar piemaksām ir zem nabadzības riska sliekšņa, beidzot saņems taisnīgu sava darba mūža novērtējumu.
Tomēr jaunās valdības izveidošanas pirmie soļi parādīja, ka partijām, kas solīja mazināt pensionāru vairākuma nabadzību, nav Saeimas vairākuma atbalsta.
Saeimā ievēlēto latvisko partiju vairākums noraidīja strauju vecuma pensionāru un citu trūcīgo iedzīvotāju dzīves līmeņa paaugstināšanu, kā vienmēr aizbildinoties ar naudas trūkumu, vienlaikus kā prioritāti atbalstot iepriekšējās valdības plānus dārgu un ekonomiski apšaubāmu projektu īstenošanai.
Partijas arī uzskatīja, ka prioritāte ir apsolītā algu celšana atsevišķām speciālistu kategorijām, un tāpēc turpināt politiku, kas vērsta uz pensionāru dzīves līmeņa pasliktināšanos cenu pieauguma dēļ, ir attaisnojama.
Jau 2018. gada nodokļu reforma parādīja, kas premjera Māra Kučinska valdībai ir prioritāte. Tie ir uzņēmēji, kas gadā var izņemt miljonus eiro dividendēs, nemaksājot ne centa nodokļos.
Zviedrijā nodoklis dividendēm ir 30%. Toties Latvijā ar nodokli 20% tika aplikti pensionāra ienākumi virs 250 eiro mēnesī.
Un tas – neskatoties uz ilgstošiem Eiropas Komisijas aizrādījumiem kopš 2012. gada (krīzes beigām Latvijā), ka Latvija rupji pārkāpj Eiropas Savienības sociālās politikas pamatus – ar ļoti augstu ienākuma nodokli apliek ļoti zemus ienākumus.
Nesen EK publicēja datus, ka Latvija kopā ar vēl trim valstīm ietilpst ES valstu grupā ar vislielāko iedzīvotāju ienākumu nevienlīdzību.
Neskatoties uz to, septembrī 12. Saeimas valdošā koalīcija steidzamības kārtībā nolēma noteikt no 2021. gada pensionāra neapliekamo minimumu 330 eiro mēnesī, kas ir vienāds ar nabadzības riska slieksni 2016. gadā.
Latvija ir vienīgā valsts visā ES, kas ar nesamērīgi augstiem nodokļiem apliek savus iedzīvotājus ar ienākumiem krietni zem nabadzības riska līmeņa – īsāk sakot, aplaupa savus trūcīgos iedzīvotājus.
Pēc 2018. gada 1. oktobra indeksācijas 267 000 vai 59% pensionāru pensijas kopā ar piemaksām ir zem 2016. gada nabadzības riska sliekšņa 330 eiro.
2019. gadā nabadzības riska slieksni var prognozēt ap 400 eiro, tad zem tā nonāks ap 358 000 vai 80% vecuma pensionāru, no kuriem daļa ar ienākumiem virs 270 eiro mēnesī tiks aplikti ar iedzīvotāju ienākuma nodokli.
Lai izprastu, kā un vai 13. Saeimā ievēlētās partijas pildīs savus priekšvēlēšanu solījumus, LPF izsūtīja visām Saeimā pārstāvētajām partijām pensionāriem aktuālo jautājumu sarakstu un noorganizēja iespēju sarunai ar pensionāru pārstāvjiem 25. novembrī pensionāru sanāksmē Rīgā.
Attieksme bija acīm redzama – uz sarunu atnāca tikai trīs partiju pārstāvji no Saeimā ievēlētajām septiņām.
Sanāksmē netika minētas konkrētas problēmas, par kuru risināšanu iestāsies partija, bet tikai solījumi, ka jautājumi ir aktuāli un tiks risināti. Man bija pārsteigums, ka sanāksmē piedalījās tikai trīs deputāti, kas darbosies Saeimas Sociālo lietu komisijas jaunajā sastāvā un kam būs jārisina pensionāriem aktuālās problēmas.
Varu tikai apbrīnot pašreizējo Lietuvas Republikas Seimu, kas, neskatoties uz valdības pretestību, pieņēma likumu par Lietuvas pensiju sistēmas reformu no 2018. gada 1. janvāra, kuras izpildei bija nepieciešams budžetā atrast papildus 170 miljonus eiro.
Reformu izstrādāja sociālo zinātņu speciālisti. Tās būtība – samazināt algas ietekmi pensijas aprēķinā, paaugstināt darba stāža gadu ietekmi pensijas aprēķināšanā, bet mērķis – mazināt trūcīgo pensionāru skaita pieaugumu valstī. Tā darbojas arī pensiju sistēma Igaunijā.
Šādas izmaiņas būtu nepieciešamas arī Latvijas pensiju sistēmai. Nav taisnīgi, ka, ilgus gadus strādājot sabiedrībai ļoti vajadzīgu, bet zemu atalgotu darbu, piemēram, par sanitāru slimnīcā, un aizejot pensijā ar lielu darba stāžu, seniors saņem ļoti mazu pensiju.
Latvijā pirms pensiju sistēmas reformas uzsākšanas vajadzēja sakārtot algu sistēmu. Kā var labi darboties pensiju sistēma, kuras pamatā ir iemaksu algas lielums, ja pastāv liela nelegālā nodarbinātība, aplokšņu algas, zema minimālā alga un pat uzņēmējdarbības veids, kura darbinieki ir atbrīvoti no individuālas sociālo iemaksu veikšanas (mikrouzņēmumi)?
Nav normāla pensiju sistēma, kurā tās dalībnieki ar vienu un to pašu darba stāžu, izpildot vienu un to pašu darbu, bet pensionējoties dažādos gados, var saņemt būtiski atšķirīgas pensijas.
2018. gadā vidējā piešķirtā pensija ir ap 360 eiro, 1996. gadā pensijā aizgājušo ap 10 000 pensionāru vidējā saņemtā pensija 2017. gadā bija tikai ap 212 eiro mēnesī.
Aizejošā valdība ļoti slavē ieviesto pensiju indeksāciju ar paaugstinātu indeksācijas koeficientu par lielu darba stāžu. Taču tur ir iestrādāta liela netaisnība pret pensionāriem ar lielāku darba stāžu, jo faktiski indeksē ne pēc faktiski nostrādātiem darba gadiem, bet ar zemāko stāža gadu skaitu stāža gadu grupā.
Ar 60% koeficienta lietošanu indeksē visas pensijas, kas atrodas grupā no 30 līdz 39 gadiem. Jājautā, kāpēc 12. Saeimas Sociālo lietu komisijas deputāti nepieņēma lēmumu noteikt stāža gadam indeksācijas vērtību un to reizināt ar stāža gadu skaitu, bet nolēma, ja stāžs ir 39 gadi, to indeksē, it kā stāžs būtu tikai 30 gadi?
Ceru, ka jaunā Sociālo lietu komisija savus lēmumus pieņems taisnīgāk. Pensionāru prasība ir nodibināt pie Sociālo lietu komisijas Pensiju lietu apakškomisiju, kas daudz rūpīgāk izvērtētu pieņemtos lēmumus.
