Kultūra
Kultūrpolitika

Aivars Eipurs: Varbūt Jāņa māte un Jāņa tēvs šogad var rīkot Līgo karnevālu ar masku balli?0


Aivars Eipurs
Aivars Eipurs
Foto: Karīna Miezāja

Aivars Eipurs, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

Grupas apziņa, gars, kas tajā valda, varbūt pat grupas sirdsapziņa, raksturo visu, kur cilvēki sanāk kopā kādai darbībai, iecerei vai projektam, nevis nejauši vai stihiski kā bars.

Vienalga, vai tā ir grupa “The Beatles” vai “Pink Floyd”, anonīmo alkoholiķu grupa, vecāku, studentu vai Dzejas dienu padome, jebkura žūrija vai komiteja, Saeimas vai kāda cita komisija vai darba grupa, piemēram, Covid-19 apkarošanai, partija, tās valde, jebkura valde un jebkurš neliels darba kolektīvs.

Reiz kafejnīcā ar Juri Kronbergu un britu rakstnieku, kura vārdu esmu piemirsis, bet kurš bija uzrakstījis grāmatu par Džonu Lenonu, runājām par “Bītliem” un nonācām pie viena – nevis, kā varēja izjukt, bet – kā var neizjukt!

Kā var nesadalīties un neatdalīties un nepārdalīties, drīzāk tas ir normāli, turklāt gadījumā, ja grupā nav viens līderis, bet divi.

Tāpēc ilggadējās, sastāva ziņā gandrīz nemainīgās grupas arī šajā, ja ne citā ziņā ir apbrīnas vērtas.

Tas attiecas uz rokgrupām un nelieliem darba kolektīviem, piemēram, muzejos vai Starptautiskajā Ventspils Rakstnieku un tulkotāju mājā, bet nekādā ziņā apbrīnas vērtas nav nemainīgas, nerotējošas valdes un žūrijas.

Tām, gluži otrādi, vajadzētu rotēt pilnīgi vai daļēji ik pēc dažiem gadiem.

Grupas apziņai jābūt informētai. Ja tā būs žūrija kādā no mākslas veidiem, tās dalībnieki, pirmkārt, būs iepazinušies ar attiecīgo nolikumu un, otrkārt, būs izlasījuši to, kas jāizlasa, redzējuši to, kas jāredz, un noklausījušies to, kas jānoklausās, respektīvi, pretendentu darbus.

Jebkura žūrija, pateicoties šai savai grupas apziņai un garam, būs subjektīva. Tā vienkārši sanāk.

Ne velti Purvīša balvas laureātu izraugās viens cilvēks, kas ir šķietamā pretrunā ar mākslā visai nosacīto taisnīguma jēdzienu.

Taču loģika un spēks tajā ir. Proti, māksla ir individuāla un grūdienu atzinības virzienā tai piešķir vēl kāds individuāls spēks; kritiku taču arī raksta viens.

Liels izaicinājums grupā, tostarp iesīkstējušā valsts pārvaldē, ir jaunu personību ienākšana, uz kurām daudzi cer. Jauni deputāti, eksperti un tamlīdzīgi. Diemžēl sprunguļi riteņos aptur šos censoņus un izņēmumi ir ļoti reti.

Šobrīd ir radīta darba grupa, kas varētu radīt izrāvienu citu valstu starpā, atlabstot no vīrusa, bet kāpēc vecie, kādreiz tik progresīvie zēni un meitenes par izdošanos ir tik skeptiski?

Grupas apziņa maz attiecas uz nejaušām grupām, jo apstākļi pavisam citi un viss ir īslaicīgs, nav arī vadītāja.

Tādas ir rindas, pasažieri autobusā un tamlīdzīgi. Starppilsētu autobusā, piemēram, vērojama pēkšņa apziņas lēkāšana egoisma virzienā, steidzoties pēc iespējas ātrāk iekāpt vai izkāpt. Kaut vai šobrīd.

Sākumā pilsētā pasažieri, iekāpjot un ejot garām citiem, ir uzlikuši maskas.

Turpretī galapunktā viss šķiet beidzies, šoferis vai kāds cits kontrolēt nenāks, visi steidzas kā uz ugunsgrēku, spraucas viens otram tuvu garām, gluži tāpat kā pirms vīrusa, un pat nedomā likt maskas, lai gan drošība vai nedrošība ir tieši tāda pati kā iekāpjot.

Tas man atgādina situāciju ar kādu, kurš, pusaudža gados pie saimnieka strādājot un apsmidzinot kaitēkļus ar ķimikālijām, uzvilka saimnieka doto specapģērbu, taču nolēma nevilkt masku, jo tā aizsvīda acis.

Rezultātā invaliditāte uz mūžu; cilvēks jau daudzus gadus pārvietojas lielākoties ar citu palīdzību.

Kā būt Līgo vakarā un Jāņos? Padomju laikā Centrāltirgū traucēja tirgot jāņuzāles un vainagus, bet aicināja tirgot platmales, meksikāņu sombrero. Varbūt Jāņa māte un Jāņa tēvs šogad var rīkot Līgo karnevālu ar masku balli un nemaz nebūs slikti.

Atšķirība tikai tā, ka nebūsim svešai varai, bet savai drošībai paklausīgi. Taču, ja intuitīvi, – šajos svētkos mājās vajadzētu palikt tikai pašam vīrusam. Līgo vakars ir kā svētki tautas baznīcā, turklāt tā nav telpa, bet brīvs un atklāts gaiss.

Ja dzertu pavisam maz, tad varētu teikt, ka tas ir dievgalds, bet ar alu.

Saistītie raksti

Taču tas laikam nav iespējams. Jo jāceļ vismaz divi kausi – viens uz Covid-19 apkarošanas darba grupas, otrs – uz ceļu policistu veselību; tad vēl citi godājamie.

Līgo nakts paradokss – zemā dzimstība mūs šoreiz izglāba, bet uz papardēm jāskrien tā vai tā! Varam cerēt, ka citugad vīruss būs tā mutējis, ka tieši tuvība sargās, nevis attālums.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
SM
Signe Mengote
Kultūra
Labas lietas priekam un iedvesmai iesaka Signe Mengote
4 dienas
VK
Vita Krauja
Kultūra
Sešdesmit gadi uz skatuves – Ģirts Jakovļevs: “Teātri nevajag mīlēt, teātrī vajag strādāt!” 6
Intervija 5 dienas
LA
LA.LV
Kultūra
Puntulis: Koncertzāles vieta nemainīsies, valdība atvēlējusi izcilāko zemes gabalu Rīgā 6
5 dienas

Lasītākie

IK
Ilze Kalve
Pasaulē
Slēgta “latviešu pilsēta” Lestera. Tautieši Anglijā pastāsta, kāda ir situācija uz vietas slēgtajā pilsētā
10 stundas
AD
Artis Drēziņš
Latvijā
Par no zemes izraktu 1938.gada “Iž” bisi četri mēneši cietumā 1
11 stundas
EL
Egils Līcītis
Latvijā
Egils Līcītis: Valsts, mazākais, izturējusies netaktiski, lai neteiktu sadistiski, pret nabadzīgiem cilvēkiem 1
10 stundas
AD
Artis Drēziņš
Latvijā
Filmu cienīgas intrigas Latvijā – par bandītiem, kuri spridzināja cilvēkus, bēga uz Krieviju un meloja policijas labā
1 diena
LE
LETA
Veselam
Pēdējo divu nedēļu laikā Latvijā reģistrētas 11 ar Covid-19 inficētas personas, kas iebraukušas no Krievijas
9 stundas