Aivars Eipurs
Aivars Eipurs
Foto: Karīna Miezāja

Aivars Eipurs: Varbūt Jāņa māte un Jāņa tēvs šogad var rīkot Līgo karnevālu ar masku balli? 0

Aivars Eipurs, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosaucis 10 politiķus, kuru pieļautās kļūdas būtiski ietekmējušas Latvijas politisko un ekonomisko situāciju 3
Veselam
Ārvalstīs strauji izplatās jaunais Covid-19 paveids “FLiRT”. Medicīnas eksperte skaidro, vai šis vīruss ir konstatēts arī Latvijā un cik tas bīstams? 4
Kokteilis
Elīna Didrihsone piedzīvojusi lielu vilšanos – negaiss izjaucis vairāk nekā 1000 eiro vērto dēla dzimšanas dienas ballīti
Lasīt citas ziņas

Grupas apziņa, gars, kas tajā valda, varbūt pat grupas sirdsapziņa, raksturo visu, kur cilvēki sanāk kopā kādai darbībai, iecerei vai projektam, nevis nejauši vai stihiski kā bars.

Vienalga, vai tā ir grupa “The Beatles” vai “Pink Floyd”, anonīmo alkoholiķu grupa, vecāku, studentu vai Dzejas dienu padome, jebkura žūrija vai komiteja, Saeimas vai kāda cita komisija vai darba grupa, piemēram, Covid-19 apkarošanai, partija, tās valde, jebkura valde un jebkurš neliels darba kolektīvs.

CITI ŠOBRĪD LASA

Reiz kafejnīcā ar Juri Kronbergu un britu rakstnieku, kura vārdu esmu piemirsis, bet kurš bija uzrakstījis grāmatu par Džonu Lenonu, runājām par “Bītliem” un nonācām pie viena – nevis, kā varēja izjukt, bet – kā var neizjukt!

Kā var nesadalīties un neatdalīties un nepārdalīties, drīzāk tas ir normāli, turklāt gadījumā, ja grupā nav viens līderis, bet divi.

Tāpēc ilggadējās, sastāva ziņā gandrīz nemainīgās grupas arī šajā, ja ne citā ziņā ir apbrīnas vērtas.

Tas attiecas uz rokgrupām un nelieliem darba kolektīviem, piemēram, muzejos vai Starptautiskajā Ventspils Rakstnieku un tulkotāju mājā, bet nekādā ziņā apbrīnas vērtas nav nemainīgas, nerotējošas valdes un žūrijas.

Tām, gluži otrādi, vajadzētu rotēt pilnīgi vai daļēji ik pēc dažiem gadiem.

Grupas apziņai jābūt informētai. Ja tā būs žūrija kādā no mākslas veidiem, tās dalībnieki, pirmkārt, būs iepazinušies ar attiecīgo nolikumu un, otrkārt, būs izlasījuši to, kas jāizlasa, redzējuši to, kas jāredz, un noklausījušies to, kas jānoklausās, respektīvi, pretendentu darbus.

Jebkura žūrija, pateicoties šai savai grupas apziņai un garam, būs subjektīva. Tā vienkārši sanāk.

Ne velti Purvīša balvas laureātu izraugās viens cilvēks, kas ir šķietamā pretrunā ar mākslā visai nosacīto taisnīguma jēdzienu.

Taču loģika un spēks tajā ir. Proti, māksla ir individuāla un grūdienu atzinības virzienā tai piešķir vēl kāds individuāls spēks; kritiku taču arī raksta viens.

Liels izaicinājums grupā, tostarp iesīkstējušā valsts pārvaldē, ir jaunu personību ienākšana, uz kurām daudzi cer. Jauni deputāti, eksperti un tamlīdzīgi. Diemžēl sprunguļi riteņos aptur šos censoņus un izņēmumi ir ļoti reti.

Reklāma
Reklāma

Šobrīd ir radīta darba grupa, kas varētu radīt izrāvienu citu valstu starpā, atlabstot no vīrusa, bet kāpēc vecie, kādreiz tik progresīvie zēni un meitenes par izdošanos ir tik skeptiski?

Grupas apziņa maz attiecas uz nejaušām grupām, jo apstākļi pavisam citi un viss ir īslaicīgs, nav arī vadītāja.

Tādas ir rindas, pasažieri autobusā un tamlīdzīgi. Starppilsētu autobusā, piemēram, vērojama pēkšņa apziņas lēkāšana egoisma virzienā, steidzoties pēc iespējas ātrāk iekāpt vai izkāpt. Kaut vai šobrīd.

Sākumā pilsētā pasažieri, iekāpjot un ejot garām citiem, ir uzlikuši maskas.

Turpretī galapunktā viss šķiet beidzies, šoferis vai kāds cits kontrolēt nenāks, visi steidzas kā uz ugunsgrēku, spraucas viens otram tuvu garām, gluži tāpat kā pirms vīrusa, un pat nedomā likt maskas, lai gan drošība vai nedrošība ir tieši tāda pati kā iekāpjot.

Tas man atgādina situāciju ar kādu, kurš, pusaudža gados pie saimnieka strādājot un apsmidzinot kaitēkļus ar ķimikālijām, uzvilka saimnieka doto specapģērbu, taču nolēma nevilkt masku, jo tā aizsvīda acis.

Rezultātā invaliditāte uz mūžu; cilvēks jau daudzus gadus pārvietojas lielākoties ar citu palīdzību.

Kā būt Līgo vakarā un Jāņos? Padomju laikā Centrāltirgū traucēja tirgot jāņuzāles un vainagus, bet aicināja tirgot platmales, meksikāņu sombrero. Varbūt Jāņa māte un Jāņa tēvs šogad var rīkot Līgo karnevālu ar masku balli un nemaz nebūs slikti.

Atšķirība tikai tā, ka nebūsim svešai varai, bet savai drošībai paklausīgi. Taču, ja intuitīvi, – šajos svētkos mājās vajadzētu palikt tikai pašam vīrusam. Līgo vakars ir kā svētki tautas baznīcā, turklāt tā nav telpa, bet brīvs un atklāts gaiss.

Ja dzertu pavisam maz, tad varētu teikt, ka tas ir dievgalds, bet ar alu.

Taču tas laikam nav iespējams. Jo jāceļ vismaz divi kausi – viens uz Covid-19 apkarošanas darba grupas, otrs – uz ceļu policistu veselību; tad vēl citi godājamie.

Līgo nakts paradokss – zemā dzimstība mūs šoreiz izglāba, bet uz papardēm jāskrien tā vai tā! Varam cerēt, ka citugad vīruss būs tā mutējis, ka tieši tuvība sargās, nevis attālums.

Šajā publikācijā paustais ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar LA.LV redakcijas redzējumu.
SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.