VIDEO: Juris Ciganovs stāsta Pēterim Apinim par “brīnumu pie Vislas” – poļu uzvaru pār Padomju karaspēku 1920. gada augustā, kas ļāva Baltijai saglabāt neatkarību 20 gadus
0
Tas ir stāsts par nedaudz piemirstu notikumu, kas ļāva Latvijai pagājušajā gadsimtā divdesmit gadus saglabāt neatkarību kā brīvai valstij. 1920. gadā no 13. līdz 25. augustam notika kaujas pie Vislas, un šīs kaujas ir vēsturē iegājušas ar nosaukumu “brīnums pie Vislas”. Divas padomju Krievijas armijas jau atradās pie pašas Varšavas, bija gatavas iekarot Varšavu un visu Poliju, bet poļu karspēkš maršala Juzefa Pilsudska vadībā šīs divas armijas atgrieza atpakaļ – varonīgie padomju zaldāti muka cik spēja, daži desmiti tūkstoši krita, bet vismaz 80 tūkstoši tika saņemti gūstā.
Stāsts ir par Krievijas un Polijas gadsimtiem ilgu konfrontāciju turpinājumu. Kopš Eiropu apdzīvo poļi un krievi kā nācijas, šīs nācijas ir bijušas savstarpējā konfliktā – no Austrumiem Polijai vienmēr draudējusi agresija.
Polija kā valsts nepastāvēja no 18. gadsimta beigām līdz 20. gadsimta sākumam – 1917. gadam. Tiklīdz atjaunojās Polijas valstiskums, atjaunojās mūžīgais konflikts ar lielo Austrumu kaimiņu – Krieviju. Bija izveidojusies arī Ukrainas tautas republika, un šī zeme arī tika ierauta šajos konfliktos. 1919. gada beigās – 1920. gada sākumā Polijas karaspēks īstenoja itin sekmīgu kaujas operāciju. Īstenojot Polijas Augstākā vadoņa Juzefa Pilsudska plānu, apvienojot spēkus ar Ukrainas Tautas republikas spēkiem, Polija centās izveidot konfederatīvu valstu savienību ar Ukrainu – lai pēc iespējas tālāk no sevis atvirzītu Padomju Krieviju.
Jāteic, ka Poliju apdraudēja ne tikai komunisti, bet arī krievu baltgvardi, kas tāpat uzskatīja Poliju par Krievijas sastāvdaļu. 1920. gada martā poļu un ukraiņu karspēks ieņēma Kijevu. Poļi tā paša 1920. gada sākumā bija palīdzējuši arī Latvijas armijai atbrīvot Latgali.
Tad sākās Padomju Krievijas pretuzbrukums, un mēneša laikā Polijas un Ukrainas armijas bija sakautas mūsdienu Ukrainas un mūsdienu Baltkrievijas teritorijā. Poļi bija spiesti stratēģiski atkāpties uz savām etniskajām zemēm (poļi arī no Latvijas izveda divas divīzijas). Polijai uzbruka divas Padomju armijas – maršala Tuhačevska un maršala Jegorova vadībā. Viņi uzbruka tik sekmīgi, ka Padomju valsts vadītāji – Ļeņins un Trockis atsāka vilkt savu veco meldiņu par vispasaules revolūciju, par proletariāta diktatūras nodibināšanu visā Eiropā. Ļeņins sapņoja – ieņemsim Varšavu, un tad iesim tālāk uz Berlīni, Parīzi, un visur mūs kā atbrīvotājus gaidīs strādnieku šķira, visi strādnieki mūs uzņems atplestām rokām. Maršals Mihails Tuhačevskis izdeva pavēli, kurā bija teikts, ka pāri Polijas buržuju līķiem mēs iesim uz revolūcijas uzvaru citās Eiropas valstīs. Zaldātiem viņš stāstīja, ka poļi ar atplestām rokām sagaidīs savus atbrīvotājus no buržuāzijas.
Poļi bija spiesti atkāpties no visām savām teritorijām, izņemot Ļvivas, pie kuras iestrēga maršala Jegorova komandētā armija. Tas arī bija viens no iemesliem, kādēļ Padomju uzbrukums vēlāk apstājās arī pie Varšavas un cieta sakāvi. Dienvidu armiju komandēja vēlākais maršals Aleksandrs Jegorovs, viņam bija padots vēlākais maršals Semjons Budjonijs, bet par politisko klimatu atbildēja Josifs Staļins (vēlāk – 1938. gadā Staļins gan Tuhačevski, gan Jegorovu “pielika pie sienas”).
Tuhačevskis pa to laiku bija jau nonācis līdz Varšavas piepilsētām un frontes līnija gāja pa Vislu, aiz kuras poļu vadonis Juzefs Pilsudskis bija pavēlējis poļu karaspēkam atkāpties.
Poļu tauta cēlās pretī uzbrucējiem ar nepieredzētu degsmi. Tā bija masveidīga stāšanās poļu armijas rindās – gan vīri, gan sievas, gan bērni – piemēram, skauti. Sievietes un bērni raka ierakumus, vāca līdzekļus, nodrošināja uzturu un materiāli tehniskos resursus armijai. Kaut Rietumu palīdzība bija no angļiem un frančiem, tā bija vāja, jo nule bija beidzies pirmais pasaules karš un abas šīs valstis bija noasiņojušas un ekonomiski novārdzinātas. Pie kam – ne angļi, ne franči neticēja, ka Polijas valsts izdzīvos. Čehija neizlaida cauri Ungārijas karspēku, kas devās poļiem palīgā. Polijai ar Čehoslovākiju sadarbības nebija.
Un tomēr – Polijas armija straujā pretuzbrukumā sakāva Tuhačevska armiju, kas tobrīd bija ļoti izstiepta, kam nebija pienākušas rezerves un munīcija, slikti bija ar ēdmaņu un apgādi. No Ļvivā iestrēgušās Dienvidu frontes palīgā steidzās Semjons Budjonovs un arī tika sakauts. Poļi no flanga vienkārši sakāva šo slaveno 1. jātnieku armiju. Šī armija bija bruņota ar tačankām – uz parastiem droseļratiem uzlikts ložmetējs. Šī tačanka labi kalpoja stepē, bet pilsētā, kur uz krieviem šāva no katra loga, tačanka izrādījās praktiski nelietojama. Visi Polijas iedzīvotāji (kas atradās karadarbības zonā) uz iebrucējiem šāva no pagrabiem un logiem.
Jāteic, ka kaujām bija zināma daļa misticisma – 14. augustā kādi poļu karavīri bija savām acīm redzējuši Jaunavu Mariju tās debesbraukšanas dienā. Marija bija parādījusies virs poļu zaldātu ierakumiem, iedvesmojot viņus pretuzbrukumam. 15. augusts joprojām Polijai ir nacionālie svētki – “brīnums pie Vislas”.
Līdz ar to izgāzās Ļeņina, Staļina un Trocka ideja par vispasaules revolūciju. Tajā laikā Bjalostokā jau bija nodibināta poļu komunistu valdība Fēliksa Dzeržinska vadībā, šajā valdībā kā komisārs darbojās idejisks latviešu komunists Ivars Smilga. Poļi ar šo valdību kategoriski nesadarbojās, šī valdība nesastapās ne ar kādu pretimnākšanu. Vēl vairāk – poļi šo valdību pasludināja par antikristiem, jo katoliskajiem poļiem nebija pieņemams komunistiskais ateisms.
Ja poļi būtu 1920. gada augustā sakauti, Baltijas valstīm nekāda brīvība ilgi nebūtu bijusi. Tas – neraugoties uz to, ka Latvijas valdība pirms šīm kaujām – 11. augustā bija parakstījusi ar Krieviju miera līgumu, bija atteikusies no latgaļu apdzīvotām zemēm pie Drisas un Osvejas ezera. Latvijai bija ļoti svarīgi noslēgt šo miera līgumu, lai kaut kādā veidā nodrošinātos pret nākamo Padomju Krievijas agresiju, ja vien Polija tiktu sakauta. Liktenis bija lēmis poļiem uzvarēt, izveidot savu valsti un tajā pašā rudenī saķildoties ar lietuviešiem dēļ Viļņas.
“Brīnums pie Vislas” nodrošināja Latvijai divdesmit miera gadus līdz 1939. gada rudenim, kad Staļins un Hitlers atkal pārdalīja Eiropu.
Bet 1920. gadā Josifs Staļins uz poļiem apvainojās ne pa jokam, jo poļi pazemoja Staļinu Ļeņina un Trocka acīs. Savu ļaunumu Staļins izgāza uz poļiem 1939. un 1940. gadā, tajā laikā pat nemēģinot saglabāt kaut kādu Polijas valstiskumu, pat ne aiz sociālistiskās izkārtnes. Ledus cirtnis Trocka galvā bija cirsts ar Staļina svētību un lielā mērā pateicoties Polijas uzvarai pie Vislas.
