VIDEO. Pirms astoņdesmit gadiem Potsdamas konferencē tika sadalīta Eiropa. Vēstures zinātņu doktors Juris Ciganovs stāsta Pēterim Apinim
0
Tālais 1945. gads. Josifs Staļins kāpj vilcienā un brauc uz Vāciju, Berlīni, Potsdamu. Viņš veic vairāk nekā 1500 kilometrus speciālā vilcienā. Vilcienā bija gan ēdnīcas, gan restorānu vagoni, visi vagoni bija bruņoti. Vilcienā bija vismaz 100 cilvēku apsardze, visu ceļu bija izvietoti zaldāti, zaldāts ar šauteni stāvēja gar dzelzceļu ik pa 15 vai 20 metriem visu ceļa garumu. Bez tam vilcienu sargāja arī bruņuvilcieni. Staļinam brauciens uz Potsdamu bija dilemma – Staļinam nepatika kaut kur braukt un ļoti bija bail no lidošanas.
1945. gadā no 17. jūlija līdz 2. augustam Potsdamas “miera” konferencē piedalījās arī ASV prezidents Harijs Trumens (Rūzvelts bija miris 1945. gada aprīlī) un Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čerčils, kuram bija pēdējās dienas amatā. Tā kā konferencei pa vidu notika vēlēšanas Lielbritānijā, bija ieradies arī potenciāli jaunais Lielbritānijas premjerministrs Klements Etlijs, kurš Čerčilu konferencē nomainīja. Šie četri cilvēki Potsdamā izlēma – ko darīt ar sakauto Vāciju un kā sadalīt Eiropu pēc 2. pasaules kara. Francūži konferencē nepiedalījās, bet viņiem tika pielemts piedalīties Vācijas sadalīšanā. Protams, netieši konferences mērķis bija Vācijas reparācijas.
Padomju savienības, ASV un Lielbritānijas vadītāji Potsdamā dzīvoja 15–16 dienas. Pie Potsdamas atradās Cecilienhofas pils, kara laikā pilnīgi neskarta, šī pils tika izremontēta un visiem kara uzvarētājvalstu vadītājiem bija izveidoti apartamenti.
Galvenais jautājums bija – ko darīt ar Vāciju? Kā izturēties pret Vāciju? Kas tad īsti ir sakautā Vācija?
Čerčils aicināja Vāciju likvidēt, noņemt vārdu “Vācija” no dienaskārtības, sadalīt Vāciju sešās vai astoņās valstīs. Tomēr sarunu rezultātā Vācija tika sadalīta četrās okupācijas zonās – Padomju, ASV, Lielbritānijas un Francijas. Tas vēlāk rezultējās Vācijas sadalīšanos divās valstīs – Vācijas Federatīvajā republikā un Vācijas Demokrātiskajā republikā. Pats traģiskākais nebija tas, ka Vāciju šajā “miera” konferencē sadalīja. Vācijai izmainīja robežas, pie kam ļoti nopietni.
Austrumprūsiju atdeva Padomju savienībai, tas tagad ir Kaļiņingradas apgabals. Otra puse Austrumprūsijas tika Polijai. Vāciešu jautājumu Austrumprūsijā likvidēja ļoti ātri – trīs gadu laikā tur vairs nebija neviena vācieša. Vāciešus sāka deportēt arī no citām valstīm un reģioniem. Pēc 2. pasaules kara deportēja 17 miljonus vāciešu (vismaz pusmiljons vāciešu šajā deportācijā gāja bojā) – no Rietumukrainas, no Rietumbaltkrievijas, no Dienvidslāvijas, Ungārijas, Rumānijas, Čehijas, Slovākijas, Bulgārijas. Čehijā no Sudetu apgabala trīs miljonus vāciešu tiešā nozīmē vienkārši izmeta no mājām. Šos vāciešus deportēja kailus vārda tiešā nozīmē. Čehi briesmīgi atriebās par to, ka Sudetu apgabals tiks savulaik atsavināts Čehijai. Deportēti vācieši tika pilnībā bez mantas. Amerikāņi bija pārsteigti, ka no Čehijas robežas pāri demarkācijas līnijai uz viņu okupācijas zonu nāca pūļi pliku cilvēku. Vācieši Vācijā ne vienmēr atplestām rokām sagaidīja tautiešus no Austrumeiropas. Vāciešu deportācija no Austrumeiropas bija lielākā tautu staigāšana divdesmitajā gadsimtā. Vāciešu deportāciju uzvarētājvalstis pēc Otrā pasaules kara nepiemin.
Vācijas Federatīvajā republikā un vēl šobaltdien Vācijā to piemin. Vācieši veidoja savas kopienas, piemēram Latvijas un Igaunijas vācieši veidoja vācbaltu organizācijas. Tas nebija nekas revanšistisks – šie cilvēki mēģināja atcerēties – no kurienes viņi ir cēlušies.
Šī vāciešu deportācija ir viens no smagākajiem Potsdamas “miera” konferences lēmumiem un sekām.
Otrs nozīmīgākais Potsdamas lēmums ir Polijas pārbīdīšana no Austrumiem uz Rietumiem. 1939. gadā Polijai Padomju savienība atņēma visus Austrumu apgabalus (mūsu šodienas izpratnē – Rietumukraina, Rietumbaltkrievija, daļa no Ziemeļbukovinas).
Potsdamas konference realitātē Polijai uzspieda komunistisko valdību, pilnībā ignorējot Polijas valdību trimdā. Polijai tika izdalīta Vācijas teritorija līdz līnijai – Odera – Neisa, kas arī tagad ir Polijas un Vācijas robeža. Tie bija pilnībā vāciešu apdzīvoti rajoni, no kuriem tūlīt tika deportēti vācieši. No Austrumu apgabaliem deportēja poļus un pārcēla tos tieši uz šīm jauniegūtajām zemēm. Tā nu poļi, kas bija dzīvojuši Rietumukrainā un Rietumbaltkrievijā, un tādu bija daudz – vismaz 5 miljoni, tika pārvietoti uz Silēziju un Pomerāniju. Tagadējās pilsētās Poznaņā (agrāk Pozene) un Vroclavā (agrāk Breslava) dzīvo ļoti daudz cilvēku ar ukrainiskiem uzvārdiem.
Otrais pasaules karš vēl nebija beidzies. Vēl viens Potsdamas konferences lēmums bija Padomju savienības uzbrukums Japānai. Tomēr Padomju savienības trieciens Kvantunas armijai nebija izšķirošs. Amerikāņi gaidīja atombumbas sekmīgu izmēģinājumu Nevadas tuksnesī, tādēļ amerikāņi bija atlikuši šo Potsdamas konferenci.
Jau dažas dienas pēc konferences noslēguma – 6. un 9. augustā amerikāņi uzmeta atombumbas uz divām Japānas pilsētām – Hirosimu un Nagasaki. Japāņi kapitulēja, jo pret tādu spēku kā atombumbas viņi cīnīties nebija spējīgi.
Baltijas jautājums Potsdamas konferencē tika skarts netieši. Neviens neiebilda, ka Padomju savienība ir okupējusi Baltijas valstis. Bet pateicoties amerikāņu un britu spiedienam, visi Baltijas valstu bēgļi, kas bija nokļuvuši Rietumu okupācijas zonās, netika atzīti par Padomju pilsoņiem. Viņiem ļāva izvēlēties – brīvprātīgi atgriezties Baltijā vai palikt Vācijā un vēlāk izbraukt uz Ameriku, Austrāliju un citām valstīm. Viņiem nedraudēja Donas kazaku liktenis, kurus piespiedu kārtā atdeva Padomju savienībai. Tādēļ arī latviešu un igauņu leģionāriem nebija obligātā kārtā jātiek izdotiem Padomju savienībai. Tā veidojās trimdas latviešu sabiedrība, kurai bija lemts izvairīties no represijām.
