VIDEO. Vēstures zinātņu doktors Juris Ciganovs stāsta Pēterim Apinim par Bulgakova “Suņa sirdi”, kas tapusi pirms 100 gadiem
0
Tieši pirms 100 gadiem – 1925. gadā ārsts, literāts Mihails Bulgakovs sarakstīja unikālu literāru darbu “Suņa sirds”. Mihails Bulgakovs medicīnu studēja Kijevā, viņu iesauca armijā 1916. gadā vēl bez diploma, diplomu viņš dabūja vēlāk. Viņš bija jau vairāk vai mazāk pazīstams rakstnieks, publicējies Padomju Krievijas pazīstamākajos avangarda literārajos žurnālos, īpaši – tādā ļoti populārā kā žurnālā “GUDOK”. Kādā literātu pulciņā 1925. gada pavasarī Bulgakovs nolasīja sava jaunākā darbā – lielmēroga romāna “Suņa sirds” fragmentus, un paziņoja, ka vēlās šo darbu publicēt šajā pašā žurnālā “GUDOK”.
Kā vienmēr šādās sapulcēs klāt bija arī GPU aģents, kurš uzrakstīja ziņojumu. Ziņojumā bija teikts, ka šis darbs ir tik talantīgs un tik pretpadomisks, ka to vajag aizliegt pat minēt, ka šis darbs ir daudz kaitīgāks par 101 nejēdzīgu rakstnieku un dzejnieku publikācijām kaut kādos avangardiskos žurnālos. Kaut kādā veidā Bulgakova romāns nonāca arī pie augsta partijas darbinieka Zinovija Kameņeva, kurš deva savu verdiktu – šo darbu nekad un nekur nedrīkst publicēt, bet to draņķi, kas šo darbu ir uzrakstījis, vajag arestēt un sodīt, jo darbs esot karikatūra par padomju iekārtu.
1926. gadā pie Bulgakova mājās notika kratīšana, kurā tika izņemti trīs (vienīgie) “Suņa sirds” eksemplāri. Bulgakova atraitne atguva vienu eksemplāru, un pirmo reizi “Suņa sirds” tika publicēta Rietumos pagājušā gadsimta sešdesmito gadu beigās no sliktas kserokopijas, kas bija izvesta no Padomju Savienības. Tādā veidā, kā romāns bija iecerēts, tas tika publicēts tikai 1988. gadā, “perestroikas” laikā, Padomju savienības beigu posmā. Tad arī romāns tika ekranizēts, to ļoti talantīgi veica režisors Vladimirs Bortko. Patiesībā šī filma bija ļoti populāra un atklāja romānu, kaut orģinālromāns ir lasāms daudz labāk nekā skatāma filma.
Atgriezīsimies 1925. gada Krievijā. Tas bija laiks, kad bija beidzies Pilsoņu karš Krievijā. Padomju Krievija atradās saimnieciskā un politiskā kolapsā, tā bija pilnībā saimnieciski izpostīta teritorija. Kopš 1922. gada Ļeņins pie skaidras saprašanas nebija, bet 1924. gadā nomira. Sākās varas dalīšana starp Staļinu un Trocki. Visi lielnieku vadoņi saprata, ka kaut kādā veidā jākārpās ārā no saimnieciskās krīzes. Krievijā bija absolūta kartīšu sistēma, pilnīgi normēta ikdienas dzīve. Un tad tika ieviesta jaunā ekonomiskā politika – NEP. Ierobežotā veidā tika pieļauta komercdarbība. Parādījās privātais sektors. Tas ļāva pacelt padomju ekonomiku līdz tādam līmenim, ka tā kaut kādā mērā sāka sevi atražot. Cilvēkiem šķita, ka boļševistiskie groži sāk atslābināties. Jau 1926. gadā NEPam sāka piegriezt skrūves un pēc tam jau nekāda NEPa vairs nebija. Bet zināmā ekonomiskā brīvība 1925. gadā ļāva ne tikai atelpot ekonomikai, bet arī nedaudz uzplaukt literatūrai. Zoščenko savus satīriskos romānus, Ilfs un Petrovs gan romānu “12 krēsli”, gan “Zelta teļš” – savus labākos darbus arī radīja NEPa laikā.
“Suņa sirds” tika uztverta kā absolūta satīra par tā laika padomju varu. Galvenā varoņa (tas, kurš kļuva par Šarikovu) vārds un uzvārds bija Kļims Čugunkins, kur parādījās skaidra atsauce uz Staļinu. Atcerēsimies: Kļimu Čugunkinu nogalināja traktierī “Stopsignāls”, Kļims bija notiesāts uz piecpadsmit spaidu gadiem nosacīti, alkoholiķis, lumpenis, kurš izrādījās pateicīgs materiāls komunistiskai aģitācijai. Bulgakovs parādīja, ka visi proletārieši Kļimi var kļūt par vadītājiem, kaut neko nejēdz.
Līdz ar to Padomju valdība pamatoti uzskatīja, ka Bulgakovs ir paņirgājies par partijas augstāko līmeni.
Patiesībā tieši šobrīd ir ļoti pateicīgs laiks – izlasīt Mihaila Bulgakova “Suņa sirdi” un vilkt paralēles.
