VIDEO. RSU profesore, medicīnas vēsturniece Ieva Lībiete stāsta Pēterim Apinim par psihiatrijas vēsturi pagājušā gadsimta starpkaru periodā 0
Lielā mēra sarunas temats ir grāmata “Sašķelto dvēseļu patvērums”, ko sarakstījuši 7 autori. Šī grāmata veltīta Latvijas psihiatrijas vēsturei, jo Nacionālajam psihiskās veselības centram nule apritējuši 200 gadi. Viena no autorēm ir arī RSU Anatomijas muzeja direktore, profesore Ieva Lībiete.
Ieva Lībiete ir pētījusi psihiatriju starpkaru periodā Latvijā. Tā bija pilnīgi cita psihiatrija kā tā, kas ir psihiatrija mūsdienās ar ļoti plašu farmakoloģijas klāstu. Tā bija psihiaatrija pirms psihofarmakoloģijas, pirms pirmā antipsihotiskā medikamenta ienākšanas klīniskajā praksē.
Ieva Lībiete sāka savu pētījumu apskatot psihiatrijas klīniku un ārstu pārklājumu Latvijas brīvvalstī, kā arī pētot risinājumus, kādus ārsti toreiz meklēja pacientu ārstēšanai. Otrs skatpunkts bija psihiatrija kā zinātne – kādā virzienā pagājušā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados psihiatrija attīstījās, kā Latvijas ārsti sekoja līdzi tam, kas notika pasaulē. Divdesmitie un trīsdesmitie gadi bija ļoti dinamiski psihiatrijā.
Medicīnā ienāca pirmās psihosomātiskās ārstniecības metodes, kas psihiatriem it kā deva solījumu, ka psihiatriskās slimības kādreiz varētu tikt izārstētas. Līdz tam jau psihiatrija bija tikai uzvedību koriģējoša un uzraugoša nozare.
Pirmās metodes, kuras palīdzēja psihiatrisku slimību ārstēšanai bija malārijas drudža terapija, kuru ieviesa progresīvās paralīzes ārstēšanai, insulīna un citas medicīniskā šsoka terapijas.
Tā laika publikācijas, kas veiktas pagājušā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados nav analizējamas pēc principiem, uz kādiem balstāmies mēs – uz pierādījumiem balstītas medicīnas principiem.
Tajā laikā Latvijā strādāja divas psihiatriskās slimnīcas Rīgā (Aleksandra augstumu un Sarkankalna), kā arī pa vienai Strenčos, Daugavpilī, Jelgavā – Gintermuižā, kā arī psihiatrisko slimību nodaļa Liepājā. Aleksandra augstumu slimnīca piederēja valstij , bet Sarkankalna slimnīca piederēja Rīgas pilsētai. Latvijas Universitātes psihiatrijas katedra atradās Sarkankalna slimnīcas teritorijā, tur strādāja profesūra, asistenti, notika pētījumi un zinātne. Tā ir slimnīca, kas atradās pašreizējās Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas teritorijā, un šajā slimnīcā bija 800 gultu vietas.
Aleksandra augstumu slimnīcā vairāk atradās hroniskie pacienti. Bez tam Aleksandra augstumu slimnīca vēsturiski bija saistīta arī ar venērisko (seksuāli transmisīvo) slimību ārstēšanu. Šajā slimnīcā notika pētījumi, kas saistīti ar sifilisa ārstēšanu, ar veneroloģiju. Otra slimnīca, kas izcēlās ar savu klīnisko praksi, pētījumiem, bija Gintermuižas slimnīca. Gintermuižas slimnīcā tika aizstāvētas vairākas disertācijas.
Tolaik slimnīcā bija grūti tikt iekšā, grūti tikt ārā. Arvien vairāk pacientu vēlējās nokļūt slimnīcā vai nodot savus radiniekus slimnīcā. Visas slimnīcas kļuva arvien lielākas, veidoja papildus korpusus, bet nespēja tikt līdzi augošajam pieprasījumam. Problēma bija tā, ka hroniski slimnieki, kuriem vairs nevajadzēja atrasties klīnikā, kuriem nevajadzēja ārstēšanu, palika slimnīcā, viņus nebija, kur izrakstīt, nebija sakārtota sociālā sistēma. Ārsti aicināja izveidot kolonijas vai aprūpes iestādes, kur pacientus izrakstīt, lai varētu uzņemt jaunus, akūtus pacientus.
Kāpēc pieauga pacientu skaits? Politiķi teica – alkoholisms, grūti sadzīves apstākļi, pārciestās kara šausmas. Psihiatri teica – vienkārši mainījusies sabiedrības attieksme – ja agrāk šādus pacientus atstāja mājas aprūpē, tad pagājušā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados (rietumniecisks dzīves stils) tika uzskatīts par labu vest šo pacientu uz slimnīcu.
Savukārt slimnīcā apstākļi bija visai necilvēcīgi – pat padsmit pacientu vienā telpā aiz aizrestotiem logiem, nereti vienā palātā dažāda smaguma un patoloģiju pacienti, kas viens otram traucēja. Ārsti rakstīja, ka pārpildītajās slimnīcās apstākļi nevis uzlabo pacienta veselību, bet nāk viņa veselībai par sliktu.
Tajā laikā slimnīcās ir arī “bezgultnieki”, jo reāli slimnīcā bija vairāk pacientu par gultu skaitu, bija jāguļ diviem vienā gultā; vai gultu vispār nebija un guļvietas tika improvizēti naktī saliktas uz grīdas un galdiem. Tas viss lielā mērā veicināja psihiatrijas stigmatizāciju, kas nonākusi līdz mūsdienām. Vieta “Tvaika iela” tika stigmatizēta. Rīdziniekiem tā asociējas ar vietu, kur neviens nokļūt negrib. Un tas saglabājies līdz mūsdienām, kur slimnīcai nojaukts žogs, iekārtoti dārzi, slimnīca ir ļoti cilvēcīga.
