VIDEO. Profesors Andrejs Ērglis stāsta Pēterim Apinim par pieredzi medicīnā, mākslu medicīnā un to – kāpēc nekad nereklamē medikamentus
0
Cik nozīmīga medicīnā ir pieredze, īpaši jau personiskā pieredze? Vienas atbildes, un vēl vairāk – vienkāršas atbildes nav. Krīzes apstākļos mēs varētu salīdzināt medicīnu ar biržu un parunāt par Volstrītas veterāniem. Šiem veterāniem, atšķirībā no jauniem talantīgiem cilvēkiem ar labu izglītību, ir arī pieredze un nobriedusi psiholoģija, kas noder krīzes brīžos. Tieši tāpat ir medicīnā.
Ir izveidojusies situācija, ka jaunam ārstam iespējami ātri būtu jāaizstāv filozofijas grāds, jo medicīnas doktora grāds patiesībā nozīmē filozofijas doktora grādu, bet jaunam ārstam vēl nav šīs filozofijas. Jaunie ārsti ir talantīgi, viņi ir apguvuši zināšanu kopumu, viņi ir strādātgriboši, bet pietrūkst pieredzes. Patiesībā jau ārsta apmācības laiks ir piecpadsmit gadi, un šajā laikā pieredzi iegūst.
Galīgi nepareizi bija tas, ka deviņdesmitajos gados un arī vēl šajā gadsimtā studenti tika izdzīti ārā no slimnīcām, viņiem neļāva veikt māsas vai ārsta palīga darbu. Amerikā rezidenti gandrīz visu darba nedēļu dzīvo slimnīcā. Vienkārši – ir tādi gadījumi, kas var būt vienīgie tavā ārsta mūžā. Ja tu to esi redzējis, tev atmiņā tie atausīs arī krīzes situācijā.
Ļoti būtiski medicīnas studentiem zināt māsas darbu, jo tad visu savu mūžu viņi daudz labāk varēs komunicēt ar savu komandu.
Mums tagad nodaļā ir jauni puiši – studenti, kas strādā par māsas palīgiem jeb sanitāriem. Viņi šajā darbā iegūst vajadzību būt medicīnas procesā un iegūt pieredzi.
Un te piebilde – ja pieredze netiek papildināta ar jaunām zināšanām, tā var kļūt nogalinoša. Ārsts nevar un nedrīkst dzīvot tikai uz savu pieredzi – viņam visu laiku ir jāmācās un jāapgūst kaut kas jauns. Ir vēl kāds diskusijas vērts jautājums – cik ilgi ķirurgs drīkst operēt. Profesionāļiem ir jādomā un jāsaprot – cik ilgi viņi var un drīkst vienu vai otru lietu darīt.
Pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados medicīnas studentiem lekcijās profesors Pauls Stradiņš (Andreja Ērgļa vecaistēvs) mēdza atgādināt, ka medicīna ir amats, zinātne un māksla. Pirmais vārds ir amats, un secība te ir ļoti svarīga. Amats ir jāiemācās. Tas ir tāpat kā mazam bērnam jāmācās ēst, tāpat kā sportā pamats amatam ir vieglatlētika – pareiza skriešana, pareiza elpošana. Amats ir jāiemācās. Zinātne ārstam ir vajadzīga, bez zinātnes nevar – lai saprastu kā lietas notiek. Nereti tā zinātne nozīmē iziet milzīgam informācijas apjomam, lai atrastu kvintesences, summu vai esenci.
Un tad nāk pēdējā – māksla. Dažreiz jau saka, ka kāds ķirurgs esot dots no Dieva. Tur parādās māksla. Bet nekad nedrīkst sākt ar mākslu bez amata, jo tad tas var kļūt par šarlatānismu. Tiklīdz kādam ārstam sāk likties, ka viņš ir ārsts – mākslinieks, viņam ļoti vajadzētu pārdomāt – vai viņam ir jāārstē pacienti.
Iespējams profesors Stradiņš tā nav domājis, bet šis teiciens viņam radies dabiski. Tā ir fenomenāla definīcija.
Mūsdienās parādījusies baisa tendence – portālos, sociālajos tīklos, īpaši YouTube parādas dažādi ar mākslīgā intelekta palīdzību ģenerēti stāstiņi ar Andreju Ērgli, Pēteri Apini un citiem pazīstamiem ārstiem, tur sākumā ir satraucošas ziņas, ka šie ārsti aplaupīti, viņiem nodegušas mājas, viņi nogalināti un kas vēl ne. Vēlāk izrādās, ka ar šādu pseidostāstu šajās reklāmās šie pazīstamie ārsti it kā reklamē kādu nejēdzīgu uzturbagātinātāju, zālēm līdzīgu tableti, kapsulu, ķīmisku produktu.
Ne Andrejs Ērglis, ne Pēteris Apinis nekad nereklamē un nereklamēs kādu medicīnisku produktu vai medikamentu, jo vienkārši – pat vajadzīga reklāma būtu pārāk bīstama. Ārsts nekad nedrīkst slavināt kādu vienu medikamentu.
Visas šīs reklāmas ir cilvēku maldināšana. Mēs jau nezinām, bet šīs reklāmas var būt arī bioterorisms. To nedrīkst saukt par mākslīgo intelektu – tā ir klaja krāpniecība.
Dīvaini, ka šīm reklāmām notic pat izglītoti cilvēki. Katram cilvēkam vajadzētu saņemties kaut kādu pašcieņu, neskatīties, neietekmēties un neticēt šādām reklāmām.
Iespējams, ka Latvijā zem demokrātijas zīmola ir triumfējis lumpenisms. Pārāk daudz cilvēki cenšas pelnīt uz sliktām ziņām. Sensacionālu ziņu ir vieglāk pārdot, bet publicējot nepatiesu, pārspīlētu, ļaunu ziņu, publicētājs uzņemas atbildību par citu cilvēku dzīvībām.
Ja mēs esam aizlieguši smēķēšanas reklāmu, nebūtu nekas slikts, ja mēs aizliegtu šādu nepatiesu ziņu publicēšanu.
Šobrīd šīs viltus ziņas, viltus informācija ar kāda nejēdzīga uzturbagātinātāja reklāmu, izmantojot kāda ārsta labo vārdu, dara lielu postu gan Latvijas iedzīvotājiem, gan – visai cilvēcei.
