VIDEO. Ukrainiete stāsta par piedzīvoto pazemošanu un sitieniem Krievijas filtrācijas nometnē 15
Olena Strukaļova stāsta, ka bija spiesta novilkt drēbes. Redzēja, kā kādu vīrieti nežēlīgi piekauj Krievijas filtrācijas nometnē, kurai nācās iziet civiliedzīvotājiem no okupētajiem Ukrainas apgabaliem, pirms viņi tika nogādāti Krievijā.
Ukraina lēš, ka caur šīm nometnēm ir izgājuši 1,6 miljoni Ukrainas pilsoņu, taču Krievija šo skaitu norāda vēl lielāku. Sarunā ar “Radio Free Europe/Radio Liberty” Olena no Mariupoles stāsta, ka pirms iebraukšanas Krievijā tikusi vairākas reizes pārbaudīta — pēc tam viņa nekavējoties devusies uz Gruziju.
“Mariupolē visur ir krusti. Cilvēki ir apglabāti visur. Viņi teica: “Jūs runājat krieviski, tātad jūs esat krievi. Labāk dodieties uz Krieviju.”,” stāstu iesāk Olena.
Kopš Krievijas iebrukuma 24. februārī, Ukraina lēš, ka vairāk nekā 1,6 miljoni tās pilsoņu bijuši spiesti pārcelties uz dzīvi Krievijā.
Daudzi ir izgājuši cauri, tā sauktajām, filtrācijas nometnēm.
Šis ir stāsts par Olenu Strukaļovu no Mariupoles, kura tagad atrodas Gruzijā. Ilustrācijas ir mākslinieces interpretācija, kuras pamatā ir viņas stāstījums.
“Mūsu pilsēta bija mierīga un ļoti skaista. Bērni satikās uz ielām, viņi smējās, cilvēki bija laimīgi. Tad sākās okupācija. Mariupolē visur ir krusti. Cilvēki ir apglabāti visur, starp deviņstāvu dzīvojamiem kvartāliem, starp ielām. Apšaudes laikā gāja bojā daudzi cilvēki.
Mēs izveidojām patvērumu manas mājas centrā, kur bija sienas bez logiem. Mēs tur slēpāmies ar manu 10 gadus veco mazdēlu. Bez manis bija mana māsa un viņas vīrs. Kopā bijām septiņi. Mēs atradām radio pie mūsu kaimiņa. Ielikām baterijas un klausījāmies: Kijiva ir ieņemta vai nav? Mēs sapratām, ka krieviem nav izdevies sagrābt nevienu lielu pilsētu. Viņi neieņēma ne Kijivu, ne Harkivu,” atminas Olena.
Taču Krievijas spēki pārņēma Mariupoli. “Mēs padzirdējām, ka uz Ukrainas valdības kontrolētajām teritorijām brauc evakuācijas autobusi. Mēs pierakstījāmies, iekāpām autobusā un ieradāmies Nikoļskā,” stāsta Olena. Kad viņi ieradās, arī Nikoļsku bija pārņēmuši krievi.
“Tur bija daudz cilvēku. Naktsmītņu nebija, bet cilvēki turpināja braukt. Vairākas dienas dzīvojām kāpņu telpā. Tur bija flīžu grīda. Mēs atradām kartonu un drēbes, uz kurām sēdēt, jo bija auksts. Bet bijām priecīgi, ka vismaz gaismas darbojās.
Vienreiz dienā mums deva ēdienu. Mums teica, ka mēs to varam ēst kā brokastis vai pusdienas. Tā bija putra un gaļas konservi. Informācijas nebija. Nav interneta. Viņi sāka remontēt kabeļtelevīziju, ieslēdza to, un tā bija Krievijas TV.
Kad pienāca mana kārta, mēs devāmies uz policijas iecirkni, lai veiktu filtrēšanu.
Mēs tur pavadījām piecas stundas. Visur bija cilvēki ar ieročiem. Daudz militāristu. Bija divi jaunieši. Viens pratināja meiteni, otrs mani. Viņi lika man novilkt blūzi. Viņi pārmeklēja. Tas bija ļoti nepieklājīgi,” piedzīvoto Krievijas filtrācijas nometnē atceras Olena.
Sieviete turpina stāstīt, kas notika nometnē: “”Jūs nenēsājat brilles, tāpēc jūs varētu būt snaiperis,” viņš teica. Tas vīrietis bija daudz jaunāks par mani. Viņš varēja būt mans bērns. Tas bija ārkārtīgi nepatīkami. Redzēju, kā vardarbīgi piekauj kādu vīrieti. Viņš gulēja uz grīdas klāts asinīm. Viņi viņu spārdīja un sita ar nūjām.”
“Viss, kas saistīts ar Ukrainu, varēja radīt problēmas, tāpēc cilvēki izmisīgi tīrīja savus tālruņus: dzēsa ukraiņu kontus un lietotnes, pat draugus, kuri varēja nosūtīt nevēlamas ziņas. Viņi gatavojās filtrēšanai. Kad ienācāt iekšā, viņi paņēma tālruni, pievienoja to internetam un rūpīgi pārmeklēja.
Dažreiz ieradās krievu brīvprātīgie. Viņi visi bija ģērbušies vienādās drēbēs. Tos varēja skaidri redzēt, jo tiem bija Kremļa kontrolētās partijas “Vienotā Krievija” logotips. Zilas un sarkanas jakas. Viņi visiem teica, ka jābrauc uz Krieviju, ka Krievija par viņiem parūpēsies: “Mēs pieskatām savējos. Tur varēsiet nomazgāties un paēst, dabūt skaidru naudu, atrast darbu, viss būs kārtībā. Ukraina tevi ir pametusi, Ukraina tevi negrib. Tur ir fašisti. Bet Krievija jūs gaida, Krievija rūpējas par savējiem. Jūs runājat krieviski, tātad esat krievi. Labāk brauciet uz Krieviju.”
Cilvēki gāja, jo nebija citas iespējas. Mēs devāmies uz Krieviju.
Iekāpām autobusā un braucām cauri Mariupolei, pa Metalurgu prospektu, tad pāri uz kreiso krastu. Tajā autobusā bija 50 cilvēki, un mēs visi raudājām par to, ko redzējām,” nosaka Olena.
Olenu Strukaļovu pirms iebraukšanas Krievijā pārbaudīja vēl vairākas reizes. Pēc tam viņa nekavējoties devās tālāk uz Gruziju.
“Mēs negribējām palikt Krievijā. Ja es kādreiz gribētu tur dzīvot, es to būtu jau sen izdarījusi. Es negribu dzīvot Krievijā. Man tā nepatīk. Es mīlu Ukrainu un vēlos dzīvot Ukrainā. Es negribu Krieviju un neviens ukrainis negrib Krieviju. Mēs negatavojāmies iebrukt Krievijā. Mūsu valstī nekad nav bijuši fašisti. Krievija atnesa iznīcību un slepkavības. Viņi šobrīd izsniedz humāno palīdzību… Tas ir pretīgi. Viņi nogalināja pilsētu un tās iedzīvotājus,” sarunu noslēdz Olena.
