Latvijā
Sabiedrība

“Vienmēr esmu bijusi politiska”. Saruna ar Alīdi Ausmu Forstmani no Kanādas0


Alīde Forstmane: “Kad iesaistījos projektā, domāju, būšu tajā kādus trīs gadus, bet esmu jau divpadsmito. No pirmās dienas biju kasiere. Par kasieri nekad neviens negrib būt. Varbūt manī ir tāda spīts?”
Alīde Forstmane: “Kad iesaistījos projektā, domāju, būšu tajā kādus trīs gadus, bet esmu jau divpadsmito. No pirmās dienas biju kasiere. Par kasieri nekad neviens negrib būt. Varbūt manī ir tāda spīts?”
Foto: Valdis Semjonovs

Starp personībām, kas šajā novembrī saņēma Triju Zvaigžņu ordeni, bija arī latviešu sabiedriskā darbiniece Kanādā, ilggadējā nevalstiskās organizācijas “Tribute to Liberty” valdes locekle ALĪDE AUSMA FORSTMANE.

Novembra vidū Forstmanes kundze uzturējās Rīgā, kamēr Kanādas galvaspilsētā Otavā 7. novembrī sākās “Memoriāla komunistisko režīmu upuriem – Kanāda, patvērumvalsts” būvniecība. Alīdei Forstmanei ir ciešs sakars ar šo projektu. “Tiešām esmu laimīga, ka ordeni dabūju tad, kad pieminekļa būvniecība jau uzsākta. Citādi justos neērti,” viņa teic.

Pieminekļa ideju 12 gadus virzīja nodibinājums “Tribute to Liberty”, un Forstmanes kundze tajā pie memoriāla ieceres īstenošanas strādājusi kopš ieceres sākuma 2008. gadā.

“Mums gāja lēni, bet domāju, ka visu esam darījuši pareizi. Mans darbs vairāk ir bijis vākt naudu un ņemties ar birokrātiem, pārliecināt, ka tas ir nacionāla mēroga projekts,” pasmaida Forstmane.

 

Kā radās doma, ka kaut kas tāds vajadzīgs arī Kanādā?

A. Forstmane: Līdz 1989.–1991. gadam Kanādā dzīvojošo Austrumeiropas tautu pārstāvji, tiekoties savā starpā un runājot ar kanādiešu politiķiem, jau vienmēr sprieda, ka jādabū viņu valstis brīvas. Bet dzirkstele radās 2006. gadā, kad Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas viceprezidenta Jērāna Lind­blāda vadībā tika izdota rezolūcija, kas nosodīja totalitāro komunistisko režīmu noziegumus Eiropā.

Es toreiz sazinājos ar Lindblādu, un viņš 2007. gadā atbrauca uz Kanādu, lai piedalītos vienā konferencē, kurā toreiz simtprocentīgi visu kārtoju pati. Tad jau zināja, ka būs piemineklis komunisma upuru piemiņai Vašingtonā. Sākām Kanādā runāt, ka arī mums tādu vajag. Kanādieši neko daudz no šīm lietām nesaprot. Izpētījām statistiku.

Pēc 2006. gada Kanādas tautas skaitīšanas datiem iznāca, ka no nepilniem 32 miljoniem Kanādas iedzīvotāju apmēram astoņi miljoni bija bēguši vai cietuši no komunistiskajiem režīmiem.

 

No ķīnieša līdz baltie­­­­­­­tim?

Jā. Visas tās tautas. Pirmais “Tribute to Liberty” vadītājs trīs mēnešus bija ķīnietis. Viņam šķita, ka ātri, ātri jābūt visam gatavam, taču tas neiet tik ātri. Mēs valdē esam divi poļi, vjetnamietis, korejietis, horvāts, čehs, ukrainis. Austrumeiropieši bija projekta galvenie virzītāji, bet tas arī saprotams. Vjetnamieši ir ļoti aktīvi.

 

Cik saprotu, ar pieminekli nemaz tik gludi negāja.

Vispirms bija cīņa par to, kā pieminekli nosaukt. Mēs gribējām, lai tas būtu piemineklis komunisma varas upuriem, bet Kanādas birokrāti sākumā neko tādu nemaz negribēja pieļaut. Viņi negribēja vārdu “komunisms”! Lindblāds man ieteica ielikt vārdu “totalitāro”, tad šie piekritīšot.

Kad Kanādā pie varas nāca konservatīvā Stīvena Hārpera valdība, viņi atkal lika vārdu “totalitāro” izmest, jo konservatīvajiem patika tikai “komunisma upuriem”, un vēl lai būtu minēts, ka Kanāda ir “Land of refuge” – “patvērumzeme”. Tam mēs varējām piekrist. Bija jau izsludināts konkurss, kurā uzvarēja viens poļu arhitekts, bet 2015. gads Kanādā bija vēlēšanu laiks, un pieminekli izmantoja mūsu pretinieki, kreiso atbalstītāji. Piemineklis nokļuva Kanādas lielāko avīžu – “Globe and Mail”, “National Post” – pirmajās lappusēs.

Lieta tā, ka monumentu Otavā sākotnēji iecerēja pie Augstākās tiesas. Pret mums tika iesaistīti ainavu arhitekti un Otavas universitātes arhitektūras studenti, vēl visādi marksisti un komunisti, kuru parasti ir mili­procents, bet kas ir ļoti skaļi – arī neliels skaits indivīdu var ļoti sliktas lietas izdarīt. Tas jautājums iekļuva sociālajos tīklos un avīzēs.

Kā saka, elle gāja vaļā. Piemineklis esot pārāk dominējošs un “brutāls”.

Atklāti sakot, arī man toreiz konkursā uzvarējušais variants īsti nepatika – pārāk liels un pelēks. Vēl viena lieta, ka mēs 2010. gadā dabūjām bezpeļņas organizācijas statusu, un žurnālisti to izmantoja, lai visu laiku rakņātos mūsu finansēs. Viņi jau nebija pret mums, bet pret konservatīvajiem, kas mūs atbalstīja. Mēs no tā cietām. Kad Hārpers 2015. gada vēlēšanās zaudēja, viņi to izbeidza, taču pieminekļa būve tika aizkavēta uz gadu. Bija jāsludina jauns dizaina konkurss, kas noslēdzās 2017. gadā.

 

Kā izdevās savākt finansējumu?

Naudas sadabūšana prasīja lielu laiku. Latvija un latvieši ir bijuši ļoti labvēlīgi. Varbūt, pateicoties man… (iesmejas). Latvijas vēstnieks Kanādā Juris Audariņš bija pirmais ārvalsts vēstnieks, kas dabūja naudu šim piemineklim. Kopumā Latvijas valdība ir iedevusi ap 38 tūkstošiem dolāru. No ārvalstu devumiem tas ir otrs lielākais. Pirmā ir Ungārija ar 121 tūkstoti. Atbalstu sniedza arī citas valstis un Kanāda. Ja runā par latviešu ziedojumiem vispār, tad sanāk tuvu pie 200 tūkstošiem. Tostarp Kanādas “Daugavas vanagi” iedeva 50 tūkstošus.

 

Cīnoties par pieminekli, bija arī kāda personīga motivācija?

Es piedzimu “dīpīšu” nometnē Rietumvācijā, bet uzaugu Zviedrijā, kur mums nekad neviens neko par pagātnes lietām nemācīja. Bet es vienmēr esmu bijusi politiska. Pie mums mājās bieži bija Vilnis Zaļkalns, sastrādājos ar Andreju Eglīti. Mana mamma vienmēr atbalstīja Latviešu Nacionālo fondu. Tēvs tāds nebija, viņš vairāk orientējās uz sportu un mūziku. Tēvs bija bijis vācu armijā. Viņš par to nekad negribēja runāt, un man kā bērnam tas arī neinteresēja.

Mamma kara laikā bija žēlsirdīgā māsa kara hos­pitālī.

Viņa ar pēdējo kuģi kopā ar ievainotajiem no Liepājas kara beigās izbrauca uz Dancigu (Gdaņ­sku).

Vecāki satikās lazaretē Lībekā. Kad iesaistījos šajā projektā, domāju, būšu tajā kādus trīs gadus, bet nu esmu jau divpadsmito. No pirmās dienas biju kasiere. Par kasieri nekad neviens negrib būt. Varbūt manī ir tāda spīts? Vienu gadu, 2008. gadā, biju arī šī projekta priekšsēdētāja, kad vajadzēja darīt “papīru darbu”, lai visu kārtīgi uzsāktu. Birokrātijas tiešām bija ļoti daudz, turklāt tie birokrāti jau mainās.

 

Iepriekš minējāt, ka kanādieši ne pārāk orientējas komunistisko režīmu vēstures jautājumos, taču, ja astoņiem miljoniem kanādiešu ir bijusi saskarsme ar totalitārismu…

Viņiem vēsturē to nemāca. Un cilvēki, kas ieceļoja Kanādā… Viņi negribēja par to runāt. Viņi uzskatīja: esam jaunā vietā, mums te jāiedzīvojas un jākļūst par kanādiešiem. Amerikā jau tas pats. Mans tēvs tā arī ne reizi neaizbrauca atpakaļ uz Latviju, kaut varēja to izdarīt. Viņš nomira 1996. gadā. Žurnālists un dzejnieks Fricis Forstmanis (Dziesma) (1906–2004) jeb Ālant Vilis arī negribēja atbraukt no Zviedrijas uz Latviju, kaut viņu nez cik reižu aicināja uz Ventspili.

 

Kāpēc?

Nezinu. Frici Forstmani tik labi nepazinu, bet mans tēvs… Domāju, viņu bija iespaidojis karā piedzīvotais. Viņš bija dabūjis tuberkulozi, un viņam izoperēja vienu nieri. Es to tikai tagad, pieaugusi, saprotu. Šodien runā par tādām lietām kā karalaukā piedzīvoto traumu iespaids. Filmā “Dvēseļu putenis”, ko Rīgā noskatījos, jau arī ir aina, kur visi guļ un miegā kliedz. Manai mammai kara laikā bija tādi jāārstē.

 

Piemineklis komunisma upuriem Kanādā kaut kādā veidā būs ieguldījums arī kanādiešu izglītošanā.

Mums ir tāda iecere. Otavā ir ļoti daudz tūristu. Esam iekļuvuši tūrisma maršrutā. Kad gatavojām pieminekļa būvniecību, valdība mums piedāvāja arī zemes gabalus ārpus pilsētas. Bet tur jau neviens nebrauktu! Mēs aicināsim, lai visas Kanādas etniskās grupas, kuras piemineklis skar, savās atzīmējamajās dienās dodas turp.

Man šķiet, Rietumos cilvēki vispār aizmirsuši, ko nozīmē brīvība. Viņi tikai grib ērtības.

Es nesaprotu, kā Amerikā tik daudzi var gribēt sociālismu! Man šķiet, tur vainīgi arī akadēmiķi. Viņi sapņo un nedzīvo īstā pasaulē, jo katru mēnesi tāpat dabū savu labo algu. Un tad jau var sacīt, ka labi būt sociālistam, jo tad “es domāju par citiem”. Vai viņi to tiešām dara? Nezinu. “Es gribu dot, bet lai maksā valdība.” Bet kur naudu ņem valdība? No mums, nodokļu maksātājiem! Latvijā es arī to dzirdu: “Lai valdība maksā!”

 

Par pieminekli komunisma upuriem

“Piemiņas arkas” daļa un pieminekļa koncepcijas autors Pols Rafs.
Publicitātes foto


“Memoriāls komunistisko režīmu upuriem – Kanāda, patvērumvalsts” (“Memorial to the Victims of Communism – Canada, a Land of Refuge”) atradīsies Otavā, Provinču un Teritoriju dārzā, kas ir neliels parks netālu no Latvijas vēstniecības, dažu minūšu gājienā no parlamenta ēkas.

Piemineklis atrodas uz Kanādas valdībai piederošas zemes un pēc uzbūvēšanas tiks dāvāts valstij. Konkursā uzvarējušā kanādiešu arhitekta un mākslinieka Pola Rafa ideja ir izveidot “Piemiņas arku” (“Arc of Memory”), kas būtu kā “trīsdimensionāls kalendārs”. Tā konstrukciju veido divas savērptas metāliskas sienas ar pārrāvumu vidū.

Piemineklis būs 21 metru garš un 4 m augsts.

Sienas konstruētas no vairāk nekā 4000 bronzas caurulītēm, kas sadalītas 12 horizontālās sekcijās un savienotas ar 365 nerūsējošā tērauda plāksnēm. Kā teikts “Piemiņas arkas” aprakstā, katra caurulīte “veido unikāli orientētu leņķi attiecībā pret sauli, tādējādi ir izgaismota katras gada dienas katra stunda”. Pols Rafs skaidro, ka piemineklis ir “piemiņas instruments, lai godinātu tos astoņus miljonus kanādiešu, kuru pagātne viņu izcelsmes valstīs saistās ar ciešanām, ko radījuši komunistiskie režīmi”.

Piemineklis komunistisko režīmu upuriem Kanādas galvaspilsētā Otavā tiks izvietots nelielā skvērā, aptuveni septiņu minūšu gājumā no valsts parlamenta ēkas.
Pieminekļa vizualizācija

Saistītie raksti

Pieminekļa priekšā paredzēta platforma – “Piemiņas siena” ar upuru vārdiem. “Daļēji šo elementu ieviesa tādēļ, lai savāktu pieminekļa uzbūvēšanai nepieciešamos līdzekļus, – ja noziedoja 1000 Kanādas dolāru, saņēma tiesības ierakstīt šajā sienā vārdu. Jā, upuru ir daudz, bet kaut kā mums tie gali bija jāsavelk. Latvijas gadījumā tur arī būs vairāku dzimtu vārdi,” paskaidro Alīde Forstmane.

Pieminekļa kopējās izmaksas, ieskaitot uzturēšanu, ir ap trim miljoniem Kanādas dolāru. Šī gada novembrī iesāktie zemes darbi, ziemas sezonai iestājoties, tika pārtraukti un atjaunosies pavasarī. Memoriālam vajadzētu būt gatavam 2020. gada vasarā.

 

Vairāk informācijas “facebook”:

“Memorial To The Victims of Communism: Tribute To Liberty”

LA.lv