Foto: Polina Viljuna, Andris Eglītis un publicitātes; Dinas Antumas-Jansones kolāža

Vija Beinerte: Dzīvības vārdi, “Nāves deja”, “Skumju trīsstūris” un vēl dažas ierosmes priekam un iedvesmai 0

“Kalpo uzticīgi savam laikmetam – bet ne ļaunajam laika garam!” Lavaters

Reklāma
Reklāma

Dzīvības vārdi. Otrais sējums

VIDEO. Laupītāji uz motocikliem mēģina apzagt garām ejošu sievieti, taču nelāgais nodoms viņiem tūlītēji atspēlējas 11
Eksperts nāk klajā ar fatālu paredzējumu: Krievija izmantos kodolieročus neatkarīgi no tā, vai Rietumi apbruņos Ukrainu 69
Kokteilis
Lielā Mēness ilūzija – nepalaidiet garām zemeņu pilnmēnesi 22. jūnijā, tas būs īpašs
Lasīt citas ziņas
Foto: Anda Krauze

“Kas neprot lūgt sirdī, tas labāk lai nemaz nelūdz un neizturas priekš Dieva nepieklājīgi! Kājas, rokas, acis, ausis un lūpas Dievs nav cilvēkam devis tālabad, lai tas ar tām velti un tukši lūgtos, bet gan vienīgi sirdi. Tomēr ikviens cilvēks var lūgt arī ar kājām, rokām, acīm, ausīm un lūpām. Un proti, ar kājām: kad viņš noiet pie nabagiem un atnes palīdzību un mierinājumu; ar rokām: kad viņš pasniedz palīdzīgu roku trūkumcietējiem; ar acīm: kad viņš labprāt uzlūko nabagus; ar ausīm: kad viņš labis prātis un ar darītāja gribu uzklausa Dieva vārdus un neaizdara ausis pret nabagu lūgumiem; beidzot ar lūpām: kad viņš mierinot labprāt aprunājas ar pamestām nabaga atraitnēm un bāriņiem un pa savai varai un spēkam aizbilst par cietumniekiem kādu labu vārdiņu tiem, kas nabagus bieži vien nevainīgus tur gūstā, – lai tie viņus palaistu vaļā. Tāpat cilvēks lūdz ar lūpām, kad viņš pamāca nezinātājus un pārliecina tos par patieso ticību, par īsto dievatziņu un par visādiem derīgiem tikumiem. Tā visa tad arī ir Dievam ļoti labpatīkama lūgšana. Bet ja jūs to tagad zināt, tad darait tā – un jums nekad netrūks Dieva svētību! Jo tas tad nozīmē – Dievu pielūgt garā un pilnīgā patiesībā.”

CITI ŠOBRĪD LASA

“Jāņa lielais evaņģelis”, II sējums. Iekšējā vārdā saņēmis un pierakstījis Jēkabs Lorbers, tulkojis un izdevis Ingmars Zemzaris. Gan pirmo, gan otro “Jāņa lielā evaņģelija” sējumu meklēt grāmatnīcā “Ihtis” Mazajā Pils ielā 4 un interneta veikalā “ihtis.lv”. Tur atrodams arī grāmatas apraksts.

Skumju trīsstūris

Publicitātes foto

“Vai tēvs neiebilst, ka gribi darboties jomā, kur sievietes pelna trīsreiz vairāk nekā vīrieši?” blogeris koķeti jautā modeļu atlases dalībniekam, nebaidoties tikt apsūdzēts seksismā, jo ir gejs.

“Visi ir vienlīdzīgi” rakstīts uz tablo virs podiuma, kur notiks skate, uz ko ir ieradušās dažas īpašas viešņas, tāpēc rīkotāji lūdz citus viesus pārsēsties, lai atbrīvotu viņām vietas pirmajā rindā.

“Es varu samaksāt pati, tā nav problēma, es tikai gribu, lai tad, kad būšu stāvoklī, man līdzās ir vīrietis, kas spēj parūpēties par mani,” atzīstas modele, kad viņas draugs, arī modelis, dedzīgi mudina atbrīvoties no dzimumu lomu stereotipiem.

Tā sākas zviedru režisora Rūbena Ēstlunda satīriskā drāma “Skumju trijstūris”, kuras galvenā darbība risinās uz dārgas kruīza jahtas un vēlāk uz vientuļas salas okeāna vidū.

Te ir kāds krievu miljonārs, kas tirgo, kā pats saka, sūdus; sirms britu pāris, miera dūjas no skata, kas pie turības nonākuši ar ieroču biznesu; kāds vientuļš uzņēmējs; kāda bagāta dāma ratiņkrēslā; un arī skaistais modeļu pāris, kam šis brauciens ticis piešķirts kā bartera darījums.

Reklāma
Reklāma

“Iekļaujošās vienlīdzības” idejas Ēstlunds eleganti noved līdz absurdam, vienlaikus apmierinot visas “Oskara” balvas priekšrakstā minētās prasības: filmā parādās gejs un invalīde, kajītes uzkopj filipīnietes, bet epizodē ar pirātiem ir iefilmēti nēģeri.

Izdabājot krievu miljonāra sievas iegribai, jahtas apkalpe peldas okeānā, bet kapteinis tikmēr dzer viskiju, klausās “Internacionāli” un studē Marksu. Nav brīnums, ka vētra un pirāti apkalpi pārsteidz nesagatavotu.

Tikpat bezpalīdzīgi izrādās arī kruīza dalībnieki uz salas, kur nav ne bankomātu, ne interneta. “No katra pēc spējām, katram pēc vajadzībām” te skan īpaši ironiski…

Filma ir saņēmusi Kannu festivāla “Zelta palmas zaru” un četras Eiropas Kinoakadēmijas balvas: par labāko filmu, labāko režiju un labāko scenāriju (Rūbens Ēstlunds) un par labāko aktiera darbu (Zlatko Buričs). Savukārt “Oskara” balvai “Skumju trīsstūris” ir nominēts trīs kategorijās: labākā filma, labākais režisors, labākais oriģinālscenārijs.

Un visbeidzot: vardarbībai nav dzimuma. Ēstlunds uzliek punktu arī uz šā “i”.


Par dzīvi, nāvi un jēgu

Publicitātes foto

“Mūsdienu cilvēki dara visu, lai visnotaļ omulīgi pakļautu sev dzīvi. Un arī nāvi. Rūgtas zāles taisa saldas un rozā, zārks tiek skaisti iztapsēts, bet nāve tiek nemitīgi pavairota, līdz tā sāk šķist nereāla. Nāve tūkstoš veidos uz ekrāna iestāsta, ka arī tava paša nāve būs viena no tām jaukajām baletveida iztēles nāvēm, ko diendienā var skatīt televīzijā vai kinoteātrī. Arī Roma savulaik līdzās mehānisku baudu dzīvei nodevās nāves vērošanai – gladiatoriem arēnā tā bija reāla nāve, bet skatītājiem – virtuālā. Vērojot citu nāvi, Roma mēģināja atvairīt domas par savu nāvi.”

Tā man reiz sarunā teica Imants Lancmanis. Jautāts, kas viņam neļauj krist izmisumā, viņš atbildēja: “Darbs. Tikai mērķtiecīgs darbs un varbūt arī tāda kā apsēstība mani uztur. Un piešķir jēgu dzīvei.”

Līdz 26. februārim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenā ēka vēl ir iespējams apskatīt Imanta Lancmaņa vērienīgo personālizstādi, kas 17. februārī ir papildināta ar vēl divām jaunām gleznām no sērijas “Nāves deja”.

Imanta Lancmaņa personālizstāde

Jauns pavasaris

Publicitātes foto

Savukārt galerijā “Istaba” līdz 25. februārim ir skatāma Gitas Šmites personālizstāde “Jauns pavasaris”. Niansēta un smalka – kā autore pati.

Vaides ozols, klusā daba uz virtuves galda, rožu krūmā atrasta pērnās vasaras ligzda – tie ir izstādes galvenie varoņi. Turklāt klusā daba ekspozīcijas telpā ir uzstādīta arī reāli, un izstādes apmeklētāji te bieži vien var sastapt mākslinieci, to gleznojot.

Un vēl īss Gitas Šmites pārdomu fragments: “Sajust brīdi, noķert un uzgleznot saules staru, kurš rudenī tik tikko ticis pāri koku galiem un beidzot ielauzies siltā istabā, ticis līdz medus burkai uz galda. Tas šķiet svarīgi. Tā es sēžu, laimīga gleznoju un domāju par pavasari, kas nāks… Pēc maza brīža ārā jau tumšs un gleznot vairs nevar, uzlieku galvas lampiņu un eju grābt lapas, jūtos kā dārznieks, kas vēlā rudenī gatavojas pavasarim… No rīta ar autobusu atbraukuši bērni ar saviem draugiem un suni. Ir skolēnu brīvlaiks, viņiem jau sešpadsmit un divdesmit viens… un mājā ieplūst jaunības prieks un mīlestība.”

Gitas Šmites personālizstāde "Jauns pavasaris"

Dumkas

Publicitātes foto

Trīs pasaules līmeņa mūziķi – vijolniece Eva Bindere, čelliste Kristīne Blaumane un pianists Reinis Zariņš jeb “Trio Palladio” – 25. februārī aicina uz Cēsu koncertzāli, kur skanēs programma ar zīmīgu nosaukumu “Dumkas”.

Šis mūzikas termins ir cēlies no ukraiņu vārda “doma” un apzīmē lirisku tautasdziesmu, kur elēģiska noskaņa var pēkšņi mīties ar līksmību. Programmā Zigmunta Krauzes opusa “Elēģija” pirmatskaņojums, Mečislava Veinberga Klavieru trio op. 24 un Antonīna Dvoržāka Trio op. 90 “Dumkas”.

Saelpoties prieku

Foto: Andris Eglītis

Neizsmeļams prieka avots ir kustības svaigā gaisā. Protams, izstaipīties var arī mājās pie atvērta loga, var raitā solī mērot kilometrus cauri pilsētai, tomēr svarīgi ir laiku pa laikam izstaigāties gar jūru vai pa mežu, kur svilpo vējš un putni dzied bez maksas.

Dabas fotogrāfs Andris Eglītis zina teikt, ka ziemeļu gulbji jau atlidojuši, Liepājas pusē ir dzirdēti cīruļi un kāds jau redzējis ķīvīti. Drīz būs klāt arī zosis, mežmalās sasauksies žubītes un ķeģi, runātīgās zīdastes iespurgs kokā kā krāšņs svētku rotājums, bet dzeņi bungos riesta dziesmu, dauzot ar knābi pa sausu koku vai skārda cepurīti kāda staba galā. Tad sasvilpsies dzilnīši, kā strautiņš burbuļos sarkanrīklītes, un melnie mežastrazdi iemēģinās balsi ne tikai Kurzemes, bet arī Latgales pusē. Bet galvenais – gaiss te smaržo pēc sveķiem un mūžības. Un vakarā pēc tam labi nāk miegs.

Ieraudzīt mūziku, sadzirdēt smaržu

Publicitātes foto

Viņa bērnības sapnis bija kļūt par mūziķi. Kā ģitārists viņš ir muzicējis ar džeza leģendām Diziju Gilespiju un Džo Zavinulu. Viņam svarīgi bija ne tikai spēlēt mūziku, bet arī to ieraudzīt – redzēt tās kustību, virzību, attīstību. Taču kādā brīdī viss sagriezās kājām gaisā, un tagad Paolo Terenci ir viens no pasaulē izcilākajiem parfimēriem, nišas aromātu zīmola “Tiziana Terenzi” dibinātājs un autors.

Ar Paolo esam seni draugi, un man allaž ir prieks būt vienai no pirmajām viņa jauno opusu vērtētājām, kā arī uzklausīt viņa stāstus. Kad bērnībā Paolo kopā ar vectēvu, arī parfimēru, klīda pa mežiem un kalnu takām, vectēvs mēdzis lūgt, lai zēns aizver acis, devis viņam ieelpot kāda zariņa, mizas gabaliņa vai sveķu pikuča smaržu un lūdzis vispirms noteikt, kas tas ir, un tad izstāstīt stāstu. Vectēvs tā arī teicis: Klausies šās smaržas stāstu!

Kopš tā laika Paolo klausās smaržu stāstos un savu dienasgrāmatu raksta ne ar zīmuli uz papīra, bet ar smaržu salikumiem, ko noglabā mazās pudelītēs. Šādi ir tapis arī viņa aromāts “Porpora” – kā atmiņas par vectēva noslēpumaino dārzu, kur ziedēja rozes un sačukstējās priekšnojautas un brīnumi.

Publicitātes foto

Hipnotisks ziedu un koksnes aromāts. Neparasts, valdzinošs, personisks.

SAISTĪTIE RAKSTI