Vija Beinerte: Kur smelt prieku un iedvesmu kara ziemā? 0
“Līksma sirds dara līksmu vaigu, bet, ja sirds noskumusi, zūd arī drosme. Priecīga sirds dziedina vainas, sagrauzts gars izkaltē kaulus.” Ķēniņš Zālamans.
Ja mēs darītu, kā pienākas
Kopš 24. februāra nevarēju saņemties uzrakstīt savu prieka un iedvesmas lapu. Līdz atcerējos vārdus, kas pārbaudījumu laikos šķiet īpaši svarīgi: Ja mēs darītu, kā pienākas, un nedarītu, kā paši gribam, tad mums būtu viss, kas nepieciešams. Bet mēs darām, ko gribam, un nedarām to, kas pienākas, tādēļ mums jāņem par labu arī tas, ko paši negribam.
Tā esot teicis Mārtiņš Luters. Labi saprazdams, ka visas tās nejēdzības, kas pasaulē plosās, nav radušās nekā citādi kā tikai no tā, ka cilvēki ir novērsušies no debesu lietām un Dieva taisnības. Cita cēloņa tam nav. Un nav arī cita risinājuma kā tikai atgriešanās. Vairums ukraiņu to jau ir sapratuši. Kā saka mans draugs kara žurnālists un rakstnieks Sergejs Loiko, kas kopš 24. februāra kā brīvprātīgais aizstāv Ukrainu ar ieroci rokās, ierakumos neticīgo nav.
Tikai, lūdzu, nestāstiet man par “ticīgo” Krieviju. Tie, kas “iesvētī” ballistiskās raķetes, sēj melus, naidu un iznīcību, kalpo nevis Kristum, bet gan tam, kas Kristu tuksnesī kārdināja. Un tā ir būtiska atšķirība.
Dzīvības vārdi
Austriešu mūziķis un skolotājs Jēkabs Lorbers (1800–1864) pats sevi pazemīgi sauca par “Dieva skrīveri”, taču prof. Francis Demls šās grāmatas priekšvārdos atzīst Lorberu par lielāko no visiem kristīgajiem praviešiem.
“Jāņa lielais evaņģelijs” ir monumentāls vēstījums pirmajā personā no Kristus, kura balsi Lorbers dzirdēja iekšēji sirds apvidū – acīmredzot līdzīgi Vecās derības praviešiem. Tas sākas kā bibliskā Jāņa evaņģelija komentārs un pārtop brīvā, hronoloģiski secīgā “autobiografiskā romānā” par visos četros evaņģelijos aprakstītajiem (un arī daudziem citiem) Kristus triju darba gadu notikumiem. Uzrakstīts vienkāršā, evaņģeliskā tautas valodā bez mākslīgiem teoloģiskiem terminiem.
Laikā, kad arī baznīcā vairs nevalda vienprātība par Bībeles autoritāti un Jēzus dievestību, Kristus caur Lorberu ceļ sevi un savus vārdus atpakaļ vecajā dievišķīgajā godā, runādams Lorbera rakstos par pasauli – kā tās Radītājs, par Bībeli – kā tās īstenais autors, par un ar cilvēkiem – kā viņu mūžīgais Tēvs, Pestītājs un dvēseļu bīskaps.
Katoļu teologs dr. Roberts Ernsts atzīst, ka Lorbera atklāsme mums pamatīgi izskaidro un skaidrā gaismā parāda “daudzas problēmas, ko nebija varējuši atrisināt pat vislabākie eksēgēti ”.
“Jāņa lielais evaņģelijs.” Iekšējā vārdā saņēmis un uzrakstījis Jēkabs Lorberts, tulkojis un izdevis Ingmars Zemzaris. Meklēt grāmatnīcā “Ihtis” Mazajā Pils ielā 4 un interneta veikalā “ihtis.lv”. Patlaban ir nopērkams šā monumentālā vēstījuma pirmais sējums, pavisam drīz latviski būs pieejams arī tā otrais sējums.
Concerto piccolo
Man bija seši gadi, kad vecāki pirmo reizi aizveda mani uz koncertu Rīgas Domā. Skanēja Baha korāļprelūdijas un fūgas. Bažas par to, ka stundu garš koncerts mazam bērnam varētu būt par grūtu, izrādījās veltīgas – tas kļuva par vienu no spilgtākajiem manas bērnības iespaidiem.
Vēlāk, kad vecāki jau ļāva man patstāvīgi apieties ar vinila skaņuplatēm, es, neviena nepamudināta, klausījos Baha kantātes un mesas.
Ziemsvētku laikā un gadu mijā Rīgas Doms gandrīz katru dienu pulksten 12 piedāvā 20 minūšu koncertus. Lieliska iespēja ievest bērnu un arī pašiem uz mirkli gremdēties brīnumainajā mūzikas pasaulē.
Mākslas pērle
Līdz 2023. gada 16. janvārim muzeja “Rīgas birža” Eiropas mākslas galerijā starp pastāvīgās ekspozīcijas darbiem ir apskatāma arī 16. gadsimta itāliešu mākslinieka Antonio Frančesko Brinas glezna “Dievmāte ar bērnu”, kas deponēta uz Rīgu no Džordžo Barati privātkolekcijas Milānā.
Renesanses laika meistars Antonio Frančesko Brina (1540–1586) ir dzīvojis un strādājis Florencē. Viņu mēdz dēvēt par “madonnero” jeb mākslinieku, kas savos darbos izvēlējies attēlot jaunavu Mariju.
Brinas darbi ir skatāmi svētās Feličitas baznīcā Florencē, svētā Krusta baznīcā Vinči un citos Itālijas dievnamos, kā arī Spānijas Nacionālajā mākslas muzejā Prado, Ufici galerijā Florencē un privātkolekcijās.
Rīgā eksponētais meistardarbs turpina muzeja 2014. gadā aizsākto tradīciju Adventa un Ziemassvētku laikā atklāt skatītājiem kādu renesanses laika mākslas pērli.
Jautājums
Vai grants čupa, ienesta izstāžu zālē, kļūst par mākslu? Kur beidzas tolerance un sākas visatļautība? Ar ko politkorektums atšķiras no muļķības vai gļēvuma?
Zviedru režisora Rūbena Ēstlunda vizuāli krāšņā satīriskā drāma “Kvadrāts” ir guvusi gan kritiķu atzinību, gan publikas sajūsmu, saņēmusi Kannu festivāla galveno balvu “Zelta palmas zaru”, nominēta “Oskaram” un “Zelta globusam”.
Skaudrs un precīzs laikmeta portretējums, kas liek smieties un domāt – arī par to, kas notiek Latvijā.
Lomās Klāss Bangs, Dominiks Vests un Elizabete Mosa. Atrodama vietnēs “eBay” un “Amazon”.
Svinam ziemu!
Garšu pavēlnieces Ivetas Galējas jaunākajā grāmatā Ziemsvētku tradīciju apraksti mijas ar ieskatu garšvielu pasaules noslēpumos, dažnedažādu piparkūku, pīrādziņu un karsto dzērienu receptēm, kā arī vērtīgiem padomiem svētku noskaņas uzburšanai. Grāmatu “Svinam ziemu!” klajā laidis apgāds “Zvaigzne”.
Saelpoties prieku
Kustības svaigā gaisā ir neizsmeļams prieka un iedvesmas avots. Tikai jāsaģērbjas ir labi silti, jo decembrī vējš ir ass.
Soli Deo gloria
Pirmdien, 26. decembrī, pulksten 17 Dzintaru koncertzāles mazajā zālē muzicēs Guntara Prāņa vadītā vokālā grupa “Schola cantorum Riga”, kas jau vairāk nekā divus gadu desmitus profesionāli un mākslinieciski augstvērtīgi izkopj senās mūzikas tradīcijas, īpašu vietu savā repertuārā atvēlot gregoriskajam korālim. Programmā gregoriskie korāļi un viduslaiku vokāli instrumentālā mūzika.
Atmetiet bažas, padzeniet žēlabas!
Bet tiem, kas ieputināti, sasirguši vai vienkārši nevar atļauties apmeklēt kādu koncertu klātienē, sirsnīgi iesaku noklausīties šo Baha Ziemsvētku oratorijas ierakstu!
Muzicē Austrijas baroka mūzikas ansamblis, tenors Pīters Šreijers, bass Roberts Holls, Tolces zēnu koris un tā solisti, diriģents Nikolauss Harnonkūrs.
“Līksmojiet, gavilējiet, celieties un daudziniet šo dienu, slavējiet, ko Visuaugstais šodien darījis! Atmetiet bažas, padzeniet žēlabas, uzgavilējiet līksmi! Kalpojiet Visuaugstajam ar krāšņiem koriem! Godināsim Valdnieka vārdu!”
Par mieru
“Mieru es jums atstāju, savu mieru es jums dodu; ne kā pasaule dod, es jums dodu. Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas.” Tā saka Kristus. Un vēl viņš saka: “Nedomājiet, ka es esmu nācis mieru atnest virs zemes; es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu.”
Vai te būtu pretruna? Nebūt ne! Kristus ir nācis ar elli kauties un nāvi uzvarēt. Tāpēc viņš nes zobenu mūsu ļaunajai dabai, bet mūsu labajai gribai – mieru. To mieru, par ko eņģeļi priekš divtūkstoš gadiem dziedāja Ziemsvētkos.
Tāpēc šonakt varbūt labāk runāsim un domāsim nevis par valdību, nodokļiem, krīzi un karu, bet par brīnumu – par to, ka Dievs apvilka miesu un nāca kā cilvēks pie cilvēkiem, lai mēs visi būtu viņa paša mācīti, lai mēs spētu (ja vien to gribam) ieraudzīt, iepazīt un iemīlēt viņu. Un caur viņu arī tos, kas mums līdzās. Un tad arī sevi pašu – kā viņa līdzību. Šādā, nevis apgrieztā secībā.
Šis laiks daudziem ir nodarījis lielu netaisnību, atņēmis vieniem veselību, citiem tuviniekus, vēl citiem mājas un ierasto dzīvi. Kara un draudošas dārdzības apstākļos varbūt sāksim ar gluži vienkāršām lietām, ievērosim ne vien sevi, bet arī tos, kam klājas grūtāk nekā mums, – ar ko varam viņiem palīdzēt?
