Ernests Hemingvejs
Ernests Hemingvejs
Foto: VIDA PRESS

Hemingveja noslēpumi. Vīrišķīgais pašnāvnieks bērnībā ticis tērpts meiteņu kleitās 18

Arnis Terzens, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”

Noklausītā telefonsarunā dzirdētais atklāj iespējamu noziegumu – staltbrieža dēļ var nākties atvadīties no darba VUGD
Aizdomīgās sakritības. Kas ir Ēriks Ezeriņš, kas lēma par armijas pārtikas iepirkuma līgumu? 20
Putins bija plānojis Ukrainā “totālu tīrīšanu no mājas uz māju”, to atklāj nopludināti dokumenti 73
Lasīt citas ziņas

1954. gada Nobela prēmijas literatūrā laureāta amerikāņu rakstnieka Ernesta Hemingveja dzīvē bija daudz dažādu interesantu un neparastu faktu, kas deva iespēju tos pārvērst savdabīgā, aizraujošā piedzīvojumu romānā ar traģiskām beigām. Vairākām paaudzēm viņš pats un daudzi viņa izteiksmes ziņā paskopie, bet vienlaikus satriecoši daudzdimensionālie, neglābjami aizraujošie sacerējumi un to varoņi kalpoja kā īstens “maskulīnās jeb vīrišķās prozas” paraugs. Un daudzus viņa paša dzīves notikumus citādi kā par vētrainiem nodēvēt nevar.

Vīrišķīgais pašnāvnieks
CITI ŠOBRĪD LASA

Bērnība ar negrieztajiem matiem un meiteņu kleitām

Ernests Millers Hemingvejs dzimis 1899. gada 21. jūlijā un uzaudzis ASV pavalsts Ilinoisas lielpilsētas Čikāgas prestižajā piepilsētā Oukpārkā. Viņa tēvs Klarenss Edmonds Hemingvejs (1871–1928) bija sekmīgs ārsts, savukārt māte Greisa Ernestīne Holla-Hemingveja (1872–1951) bija operdziedātāja. Abi Ernesta vecāki savulaik ieguvuši labu izglītību un konservatīvajā Oukpārkas kopienā bija iemantojuši nevainojamu reputāciju.

Pēc apprecēšanās Klarenss un Greisa kādu laiku dzīvoja pie Greisas tēva Ernesta Millera Holla, kuram par godu pāris nodēvēja savu pirmdzimto dēlu. Vēlāk Ernests paudis, ka bērnībā ļoti nav mīlējis savu vārdu, kas viņam asociējies ar “naivo un pat faktiski pastulbo Oskara Vailda lugas “Cik svarīgi būt nopietnam” varoni”. Pēc kāda laika Klarensa un Greisas ģimene pārcēlās uz māju respektablajā Oukpārkas rajonā, un tajā bija septiņas istabas, kā arī mūzikas studija Greisai un atsevišķs kabinets Klarensam.

Bērnībā māte Ernestam ilgi negrieza matus un ietērpa meiteņu kleitās, taču par to gan uzreiz jāpiebilst, ka tā nebija kaut kāda novirze, bet tajā laikā tajā pusē nezin kāpēc tā bija pieņemts, tā darīja gandrīz vai visās ģimenēs. Māte savu vecāko dēlu dēvēja par “lellīti” un pirmo reizi nogrieza viņam matus zēnu manierē tikai tad, kad Ernestam bija seši gadi. Biogrāfi gan uzsvēruši, ka šāda dīvaina attieksme pret dēlu Greisai tomēr saglabājusies uz visu atlikušo mūžu.

Savukārt vēlīnā matu apgriešana zēniem vēlāk tematiski vairākkārt parādījās arī Ernesta daiļradē, turklāt vairākās epizodēs viņa personāži dažādu iemeslu dēļ kļūst pilnībā bezspēcīgi un izmisīgi cenšas dažādos veidos atgūt savu vīrišķīgumu. Vēlāk Ernests arī atzinies, ka faktiski ienīdis savu māti, lai gan biogrāfi nav noticējuši šīs atklāsmes patiesumam.

Ernesta tēvs Klarenss ļoti lepojās ar saviem koloniālajiem senčiem un bija neglābjami pakļauts reliģiskajam dogmatismam: viņš bija aizliedzis ģimenē dziedāt, dejot, dzert, smēķēt un spēlēt azarta spēles. Viņš bija liela auguma vīrs ar platiem pleciem un atšķirībā no dzīvesbiedres Greisas centās bērnus turēt stingras disciplīnas grožos, vajadzības gadījumā arī nebaidoties viņus iepērt. Ernests arī bērnībā vairākkārt esot dabūjis ar tēva ādas siksnu.

Ernesta māte Greisa viņa bērnībā vēl bieži uzstājās koncertos un vienlaikus vēlējās iemācīt savus bērnus spēlēt kādus mūzikas instrumentus. Ernests nespēja sevī atklāt nevienu šajā virzienā vērstu talantu, taču māte viņu vienkārši piespieda spēlēt čellu. Tas bieži vien kļuva par dažādu savstarpējo konfliktu iemeslu, lai gan vēlāk Ernests atzinis, ka mūzikas nodarbības kopumā tomēr izrādījušās noderīgas viņa daiļradei, turklāt pats uzsvēris, ka to laikam vislabāk varot redzēt viņa romāna “Kam skanēs zvans” pamatā esošajā “kontrapunktīvajā struktūrā”…

Vēl bez lepnā nama Oukpārkā Hemingveju ģimenei bija arī lauku kotedža, kas atradās netālu no Mičiganas pavalsts pilsētas Petoski esošā Valuna ezera krastā. Tieši tur tēvs Klarenss jau kopš mazotnes apmācīja Ernestu medību gudrībās, makšķerēšanā, dažādu patvertņu būvēšanā mežā un ezermalā un tamlīdzīgi. Visdrīzāk, tieši šī agrīnā pieredze ar dažādām darbībām brīvā dabā neglābjami ierosināja Ernestā noslieci uz piedzīvojumiem un uzturēšanos no civilizācijas krietni vien norobežotos un attālinātos rajonos.

Katrā ziņā braucieni uz ārpilsētas kotedžu Ernestam nozīmēja pilnīgu brīvību. Tur viņu neviens nevarēja piespiest spēlēt čellu, un viņš varēja visu laiku pilnībā veltīt tām nodarbēm, kas viņam visvairāk patika, – vienkārši sēdēt ezera krastā ar makšķeri rokā, klaiņot pa mežu, rotaļāties kopā ar bērniem no netālu ierīkotā indiāņu ciemata–rezervāta.

Kaislība uz šaujamieročiem un šaušana bija Hemingveju dzimtas spožums un, kā vēlāk noskaidrosies, vienlaikus arī gluži reāls posts. Tur šāva bez izņēmuma visi un ne gluži tikai uz citiem… Ernesta māte Greisa savulaik, kad dēlam vēl nebija pilni trīs gadiņi, veikusi ierakstu dienasgrāmatā: “Ernests labi šauj ar bisi, pats to pielādē un uzvelk gaili.” Desmit gadu vecumā viņš jau esot pratis nošaut putnu lidojumā.

1911. gadā, Ernesta 12. dzimšanas dienā, vectēvs uzdāvināja viņam 20. kalibra vienkāršo bisi. Tas vēl vairāk nostiprināja mazdēla pieķeršanos vectēvam, jo viņam neviltoti patika klausīties vecā vīra stāstījumus, un to visu vēlāk viņš ielicis arī daudzos savos sacerējumos, galvenokārt stāstos. Katrā ziņā Ernests uz visu atlikušo dzīvi par vectēvu saglabāja tikai un vienīgi jaukas un patīkamas atmiņas. Savukārt medības kļuva par Ernesta dzīves vienu no galvenajām kaislībām. Tēvs Klarenss ļoti labprāt iemācīja dēlam apieties ar ieročiem – turklāt vispirms ar šķēpu un šaujamloku –, kā arī pareizi izsekot zvērus.

Jaunizceptais talantīgais žurnālists

No 1913. līdz 1917. gadam Ernests mācījās Oukpārkas prestižajā vidusskolā, kur papildus mācībām daudz nodarbojās arī ar dažādiem sporta veidiem, piemēram, boksu, vieglatlētiku, ūdenspolo un to, ko amerikāņi joprojām dēvē par savu futbolu. Grūti spriest par patiesajiem motīviem, taču visvairāk Ernestam bija iepaticies tieši bokss, un interesi par to viņš saglabāja uz visu atlikušo dzīvi, vēlāk bieži gan vietā, gan nevietā mēģinot uz līdzenas vietas izraisīt kādu boksa maču ar savu piedalīšanos. Reiz viņš atzinies: “Bokss mani iemācīja nekad nepalikt guļot, vienmēr būt gatavam atkal doties uzbrukumā… ātri un izlēmīgi, līdzīgi vērsim.”

Skolā Ernests mācījās labi, bez īpašas izcilības, taču vislabāk viņam padevās tieši dzimtā angļu valoda, un, beidzot pielietojot mātes pūliņu rezultātā sasniegto, viņš vairākus gadus kopā ar māsu Marselīnu spēlēja arī skolas orķestrī. Tostarp saistībā ar vēlākajām nodarbēm un pievēršanos profesionālai rakstniecībai un jo­projām spēkā esošo atziņu, ka Ernestam nekad nav bijusi profesionāla aroda izglītība, izrādās, vismaz vidusskolas laikā viņš apmeklējis īpašus skolas žurnālistikas kursus, kas bija rīkoti atbilstoši principam “tā, it kā klase būtu avīzes birojs”. Labākie šo kursu autori no skolēnu saimes izpelnījās tiesības rakstīt “lielajai” jeb visas skolas avīzei The Trapeze, un šo autoru vidū allaž bija arī Ernests, tostarp arī viņa māsa Marselīna. Acīmredzot pedagogu saimē kāds bija nevaldāms šīs jomas entuziasts.

Biogrāfi noskaidrojuši, ka pirmais Ernesta ieguldījums “trapeces” darbībā bija raksts par vietējā simfoniskā orķestra uzstāšanos, un tas skolas avīzē publicēts 1916. gadā. Kopš tā laika Ernests rakstīja ne tikai avīzei, bet arī skolas gadagrāmatai The Tabula, itin veiksmīgi atdarinot sporta komentētāju vēstījuma manieri un valodu, kā arī izmantojot pseidonīmu Rings Lardners–jaunākais, tādējādi arī atdarinot laikraksta Chicago Tribune korespondentu Ringu Lardneru. Tam sekoja krietnu popularitāti iemantojušo publikāciju sērija par Oukpārkas “augstāko aprindu dzīvi”, un faktiski tieši tajā laikā aptuveni 16–17 gadu vecumā Ernests bija pats sev pateicis skaidri un gaiši – es būšu rakstnieks.

Pēc mācību beigšanas skolā viņš kategoriski atteicās sekot vecāku ieteikumam un neturpināja mācības augstskolā, tā vietā vispār faktiski aizgāja no mājām un pārcēlās dzīvot pie tēvoča Kanzasā, kur teju vai acumirklī iekārtojās darbā vietējā avīzē The Kansas City Star.

Kanzasas avīzē Ernestam bija uzticēts informēt par notikumiem vienā nelielā pilsētas rajonā, kurā bija izvietota galvenā slimnīca, dzelzceļa stacija un policijas iecirknis. Jaunizceptais “neprofesionālais” reportieris regulāri brauca aprakstīt dažādus notikumus, iepazinās ar visiem sev uzticētā iecirkņa pakšiem, saskārās ar deklasētajiem elementiem, ieskaitot prostitūtas, krāpniekus un algotos slepkavotājus, kā arī cietuma dzīvi un, protams, bija klāt praktiski bez izņēmuma visos avāriju vai katastrofu notikumos.

Ernests vēroja, iegaumēja, centās iespējami labāk izprast cilvēku rīcības motīvus, tostarp arī veikli uztvēra ļaužu sarunāšanās manieri, žestus, izteicienus un kopumā visas ainas krāsas un aromātus. Tas viss neapšaubāmi gluži kā mūsdienu datorā iegūla viņa atmiņā, lai vēlākos gados kļūtu par viņa sacerējumu sižetiem, detaļām un dialogiem. Biogrāfi atzinuši, ka tieši šajā darbavietā arī izveidojās un noformējās Ernesta īpašais literārais stils un vienlaikus arī neglābjamais ieradums vienmēr un visur censties būt notikumu epicentrā. Bet skarbie redaktori viņam iemācīja precizitāti un valodas skaidrību, kā arī mākslu izvairīties no liekvārdības un stilistiskās paviršības.

Parīzes apgūšana

Kad ieilga 1. Pasaules karš, vēl lāgā nesaprotot, kas tas tāds īsti ir, kādā brīdī arī Ernests ļoti vēlējās nokļūt frontē. Taču sliktās redzes dēļ viņu dienestā nepieņēma. Tad viņš pieteicās kā Sarkanā Krusta brīvprātīgais šoferis un jau drīz vizinājās pa Itālijas ceļiem. Jau pirmajā dienā Milānā viņu kopā ar vēl citiem brīvprātīgajiem nosūtīja attīrīt nesen uzspridzinātās munīcijas rūpnīcas teritoriju, kur nācās nest laukā no drupām arī līķus, tostarp sieviešu un bērnu mirstīgās atliekas.

1918. gada 8. jūlijā kaujā pie Pjaves Ernestu ievainoja: lielā tranšeju mīna uzsprāga burtiski dažu soļu attālumā brīdī, kad viņš kareivjiem izdalīja šokolādi. Pēc attapšanās Ernests vispirms ieraudzīja smagi ievainoto itāļu snaiperi, tāpēc uzcēla viņu sev plecos un stiepa uz patvērumu. Burtiski jau pašās beigās ložmetēja kārta vēl paspēja sadragāt viņam ceļgalu un pēdu. Vēlāk Ernests nekādi nespēja atcerēties, kā vispār aizkūlies līdz savējiem, ne arī to, ka visu laiku tomēr nenogurstoši uz pleciem stiepis ievainoto itāli. Hospitālī noskaidrojās, ka viņš guvis vismaz divsimt sīkus ievainojumus, no kuriem vēl ilgi nāca laukā sīkas šķembas. Vēlāk par šo rīcību Ernestam piešķīra apbalvojumu.

Atgriezies mājās no gaitām 1. Pasaules karā, Ernests neizbēgami secināja, ka dzīve dažādos aspektos primitīvajā Čikāgas priekšpilsētā viņam šķiet neglābjami garlaicīga. Viņš alka vērienīgus piedzīvojumus. Vecāki veica vēl vienu mēģinājumu pierunāt viņu iestāties universitātē, taču Ernests neļāvās. Viņš labāk izvēlējās izveidot pats savu ģimeni.

Elizabete Hedlija Ričardsone dzimusi 1891. gadā ASV pavalstī Misūri, apdāvināta mūzikas izpildītāja un tostarp bija astoņus gadus vecāka par Ernestu. Praktiski visu jaunību un vēl pēc tās viņa lielāko laiku pavadīja kopā ar smagi slimo māti. Savukārt savdabīgs ir fakts par to, ka viņas tēvs, kurš strādāja farmakoloģijas industrijā, 1903. gadā dzīvi bija beidzis pašnāvībā.

Hedlija un Ernests satikās kādā ballītē Čikāgā 1920. gadā, un, par spīti palielajai gadu starpībai, viņu starpā uzliesmoja attiecīgā jūtu ķīmijas reakcija. Vēstīts, ka Hedlija ārēji nav bijusi pārlieku pievilcīga. Acīmredzot viņā bijis kaut kas tik ļoti īpašs, ka viņa to spējusi jutekliskā formā kompensēt tik lielā mērā, lai pamatīgi sagrozītu galvu topošajam “žlobam un mačo” Ernestam. Visdrīzāk, tomēr esot bijis tā, ka Hedlija ļoti atgādinājusi to Sarkanā Krusta medmāsu, kurā Ernests vēl gluži nesen bija neprātīgi iemīlējies Itālijas hospitālī un kura viņu tomēr atraidīja.

Pēc nepilna gada viņi izlēma apprecēties un jau tūlīt pēc kāzām devās pāri okeānam uz Parīzi, ko Ernests vienmēr dēvējis par savu iecienītāko pilsētu. Jaunais amerikāņu pāris tur sākumā dzīvoja pieticīgos apstākļos, faktiski pat ļoti trūcīgi. Taču jau tajā laikā Ernests rakstīja ļoti ražīgi, kā arī iepazinās ar dažādiem ļoti interesantiem cilvēkiem: rakstniekiem Skotu Ficdžeraldu, Džeimsu Džoisu un Ģertrūdi Stainu, dzejnieku Ezru Paundu un citiem. Šis viņa dzīvē laimīgais periods vēlāk iemiesojās romānā “Mūžīgi svētki”.

Pēc diviem gadiem viņi atkal mēroja ceļu pāri okeānam, šoreiz gan apmetoties Kanādas pilsētā Toronto, kur Ernests saņēma piedāvājumu strādāt vienā no kanādiešu lielākajiem dienas laikrakstiem Toronto Star. Tur viņiem pasaulē nāca pirmdzimtais dēls Džeks, ko paši ģimenē iedēvēja par Bembiju.

Bet jau pēc neilga laika Ernests tomēr jutās noguris no vienmuļā ikdienas laikraksta darba stila, turklāt jutās beidzot saņēmis vajadzīgo impulsu un pārliecību pilnvērtīgas literārās darbības uzsākšanai, tāpēc tagad jau trīs cilvēku sastāvā ģimene atkal atgriezās Parīzē. Un tur viņi drīz iepazinās ar jauno žurnālisti Paulīnu Feiferi, kura vispirms kļuva par Hedlijas draudzeni, bet vēlāk arī par Ernesta otro sievu.

Biogrāfi bieži vien nelielā mulsumā vēstījuši, ka Hedlija un Paulīna bijušas pat tik tuvas draudzenes, ka pirmā pati lūgusi pabūt kopā ar viņiem Ernesta atvaļinājuma laikā. Proti, vairāk nekā labi apzinoties, par ko tas potenciāli varētu izvērsties. Tobrīd viņa jau zināja, ka Ernestam ar Paulīnu sācies slepens romāns, tāpēc viņa 1926. gada pavasarī rakstījusi Ernestam: “Iedomājies, kāds tas būs joks tout le monde, ja tu, es un Faifa visi kopā pavadītu laiku Žuanlepenā!”

Taču tas nenozīmē, ka Hedlija vēlējās ilgi palikt kā tā dēvētais trešais liekais. Kādā brīdī tomēr ģimenē sāka pieaugt vispārējā spriedze, un jau tā paša 1926. gada nogalē Hedlija pieprasīja šķiršanos, ko 1927. gada janvārī arī izdevās sekmīgi noformēt. Savukārt jau tajā pašā pavasarī Ernests apprecējās ar Paulīnu. Vēlāk Ernests pamatīgi romantizēja laulību ar Hedliju, liekot to pamatā savam romānam “Mūžīgi svētki”.

Var piebilst: lai arī Ernests visu savu dzīvi bija ļoti populārs un iecienīts sieviešu lokā, tostarp zināms, ka viņš praktiski nemēdza krāpt savas sievietes. Viņš bija no tiem otras galējības vīriešiem, kuriem katra jauna aizraušanās beidzas ar jaunām laulībām. Vai no tā varētu spriest, ka vispār jau viņš neko daudz dzīvē nav mīlējis, jo vispār viņam bijušas “tikai” četras sievas? Grūti spriest, bet fakts ir tieši tāds. Un viņa trīs bērni bija tikai no pirmajām divām sievām.

Tēvs un dēls

Eiropā Ernests arī uzrakstīja savu pirmo stāstu krājumu, ko jau grāmatas veidā aizsūtīja vecākiem. Taču viņi, iepazinušies ar dēla un topošā Nobela prēmijas laureāta literāro veikumu, acumirklī paziņoja, ka kopš tā momenta vairs nevēloties “savā mājā redzēt tādas draņķības”. Piemēram, tēvu Klarensu visvairāk esot tracinājis tas, ka dēls atļāvis saviem varoņiem sarunāties absolūti neliterārā valodā, lietojot rupjus vārdus un izteicienus. Turklāt šo nelāgo iespaidu vēl pastiprināja arī tas, ka galvenais šā vēstījuma varonis beigās izrādījās slims ar gonoreju.

Savā pilsētā Klarenss bija visnotaļ cienījams ārsts, kurš pats par savām slimībām – diabētu un gangrēnu – nerunāja pat ar vistuvākajiem radiniekiem. Ģimenē ilgu laiku neviens pat nenojauta, cik lielas mocības viņš katru dienu izjūt, sēžot savā kabinetā. Toties tas beidzās ar to, ka kādā ziemas dienā pilsētu satricināja pilnībā negaidīta vēsts: Klarenss Hemingvejs izdarījis pašnāvību – nošāvies ar savu bisi!

Zināms, ka visādi citādi itin pļāpīgais un nesavaldīgais Ernests tieši tēva nāvi nekad nav ne ar vienu apspriedis. Var uzskatīt, ka kaut ko līdzīgu savam notikušā vērtējumam viņš atļāvies vien pēc divdesmit gadiem iznākušās grāmatas “Ardievas ieročiem” priekšvārdā. Viņš paudis: “Man šķiet, ka tēvs pasteidzās, taču, iespējams, viņš vairs nespēja izturēt. Es ļoti mīlēju tēvu un tāpēc nevēlos izteikt nekādus spriedumus.”

Un Ernests savā dzīvē vienmēr pietiekami lielu vietu ierādījis riskam. Viņš daudz ceļojis, piedalījies medībās, tostarp pārcietis septiņas katastrofas un piecas nopietnas avārijas, taču allaž palicis dzīvs. Savukārt vārdos viņš vienmēr nosodījis pašnāvību. Savā ziņā nemieru varēja raisīt dīvainais sūtījums, ko viņš neilgi pēc tēva nāves saņēma no mātes: viņa atsūtīja viņam dažas savas gleznas un tostarp arī bisi, no kuras nošāvies Ernesta tēvs. Tā arī palicis lāgā nenoskaidrots un nesaprasts: kāpēc viņa tā darījusi?

Ernesta dažādās sejas jeb īpaši raksturīgie veidoli

Vēsturē tas nav izdevies daudziem rakstniekiem – Ernests iemantoja slavu un atzinību visā pasaulē vēl savas dzīves laikā. Vēl vairāk – kļūt par dzīvu klasiķi un leģendu viņš iespēja, vēl nesasniedzot 40 gadu vecumu. Mēļots, ka pēc šī vecuma sasniegšanas viņš jau vairs neesot īpaši domājis par rakstīšanu, dzīvojis tikai pats savam priekam un dāsni šķiedies ar itin neslikti sapelnīto naudu. Lai gan vispār dažas grāmatas viņš pēc tā tomēr uzrakstīja. Iespējams, arī tīri tikai prieka pēc, izklaides nolūkā.

Saistībā ar Ernestu var apgalvot, ka, pateicoties nevainojamam biogrāfu darbam un Floridā ierīkotā muzeja uzturētājiem, šodien par viņa dzīvi zināms pietiekami daudz. Saglabājušās praktiski visas vēstules, savukārt tas, kas palicis ārpus tām, pietiekami labi zināms no laikabiedru vēstījumiem. Turklāt mazliet pārsteidzošā kārtā teju vai katram no viņiem Ernests atmiņā saglabājies krietni vien atšķirīgs, lai gan kopumā tomēr ar ļoti vienojošām iezīmēm. Līdz ar to, kā pauduši biogrāfi un pētnieki, esot iespējams izveidot, piemēram, tādu kā vairāku Ernesta portretu jeb veidolu sēriju.

Viņš tātad bija abu pasaules karu un Spānijas pilsoņu kara dalībnieks, kas katrā ziņā ir ļoti iespaidīgs ieraksts biogrāfijā. Turklāt 1. Pasaules kara frontē viņš nokļuva vēl faktiski kā zēns, taču atgriezās no turienes jau kā īstens vīrs, kurš pamanījies reāli izbaudīt dzīvības trauslo vērtību. Vēlāk viņš pats paudis, ka bezrūpīgu attieksmi pret karu atdala ne pārāk lielais laika nogrieznis līdz pirmajam ievainojumam. Viņš savu pirmo nopietno ievainojumu guva kopā ar pirmo nopietno varoņdarbu, ko paveica 18 gadu vecumā, kad arī saņēma savu pirmo kaujas medaļu.

Nākamā pasaules kara priekšvakarā Ernests jau bija pārkāpis 40 gadu vecuma slieksni, pats pilnībā iejūtoties savā kanoniskajā veidolā: liels vīrietis ar kvadrātveida žokli un “jūrnieka” bārdiņu. Vēl bez informācijas par to, kā kara laikā Ernests savā kuterī braukājis pa Karību jūru un tur izsekojis vācu zemūdenes, ir arī kāds cits mīts, kura atbilstību realitātei gan vairs praktiski nav nekādu iespēju pārbaudīt. Proti, runa ir par Ernesta līdzdalību Parīzes atbrīvošanā no vācu okupantiem 1944. gada augustā. Viņš gan tajā laikā tur patiešām bija – gluži oficiāli strādāja kā kara korespondents, taču pats visu savu mūžu kaismīgi apgalvoja, ka patiesībā tur esot cīnījies frontē ar ieročiem rokā un nogalinājis precīzi 27 cilvēkus…

Protams, karā pabijušie žurnālisti un rakstnieki – tā ir pavisam īpašu cilvēku suga. Var pat ļoti labi saprast efektu, ka viņi vienmēr realitāti redz citādi, ievērojami sabiezinātā, baisākā un bieži vien arī pārspīlētā formātā. Turklāt viņu frontē vai vismaz tuvumā gūtie iespaidi nereti mēdz būt arī savstarpēji tik ļoti atšķirīgi, ka lasītājs tos ātri vien sāk tvert vairāk kā konkrētā autora literāro iztēli.

Pētnieki pauduši, ka Ernests neapšaubāmi bija pacifists, proti, miera atbalstītājs jeb cilvēks, kurš iestājas pret jebkādu karu jebkurā tā izpausmē un vienalga ar kāda attaisnojuma piemeklēšanu, taču daudzas viņa paša nostādnes un paudumi vairāk tomēr varētu liecināt par kaut ko pilnībā pretēju. Un pēc diviem piedzīvotajiem pasaules kariem Ernests laikam jau nemaz arī nevarēja palikt šajās cēlsirdīgajās pozīcijās. Lai gan nav noliedzams arī fakts, ka tieši no apziņas par savu drošsirdību un varbūt patiešām arī savu varonību viņš vienmēr guva arī vajadzīgo adrenalīna devu, no kā kļuva praktiski neglābjami atkarīgs kopš notikumiem 1. Pasaules kara itāļu frontē.

Tostarp laikabiedri vienprātīgi vienojušies, ka savstarpējā saskarsmē visādi citādi cienījamais un ievērojamais Ernests tomēr bijis mēreni atbaidošs, pat ļoti nelāgs cilvēks: neglābjams strīdnieks un visa apstrīdētājs, pastāvīgi nepiekrita vispār nekam un par vissīkākajām domstarpībām bija gatavs nekavējoties mesties kautiņā. Par viņa nesavaldību saglabājušies neskaitāmi nostāsti un leģendas. Piemēram, reiz viņš bez jebkāda brīdinājuma vienkārši iegāzis pa žokli aktierim Orsonam Velsam tikai par to, ka viņš piedāvājis rakstnieka sagatavotajā scenārijā samainīt vietām divus vārdus.

Pietiekami lielu daļu savas dzīves Ernests aizvadījis Parīzē. Pēc 1. Pasaules kara Francijas galvaspilsēta vēl bija salīdzinoši lēta pilsēta, kurā turklāt varēja iepazīties ar virkni ārkārtīgi interesantu ļaužu, kas tur joprojām mēdza saplūst no visas pasaules. Faktiski visus savas dzīves draugus aroda kolēģu saimē viņš tur arī iemantoja. Un pret viņiem izturējās ne gluži pozitīvi vērtējamā izpausmē. Viņš, piemēram, absolūti nekautrējās savu draugu privāto dzīvi iznest vispārējai apspriešanai. Kad reiz dzejniece Dorotija Pārkere atzinās viņam, ka slepus veikusi abortu, par to jau drīz zināja praktiski visa literārā sabiedrība, un viņai nebija nekādu šaubu par šīs izplatības avotu – Ernests nebija kautrējies šo faktu nevis kādam pačukstēt, bet gan izvērst kādā no saviem pamfletiem.

Vēlāk ne mazāk nelāgs gadījums bijis ar amerikāņu rakstnieku Arčibaldu Maklišu. Reiz Ernests viņu uzņēma savā kuterī, un abi kopā devās uz zveju jūrā. Taču tajā dienā copmaņiem nesekmējās, un tas Ernestu pamatīgi saniknoja. Kādā brīdī viņš pēkšņi paziņoja, ka zivis neķeroties tāpēc, ka “Arčibalds tās ar savu ģīmi atbaidījis”, nākamajā momentā izsēdinot viņu uz tuvākās neapdzīvotās salas. Arčibalds tur nodirnējis vairākas stundas, kamēr Ernests tomēr sadomājis atgriezties un uzņemt viņu atpakaļ savā kuterī…

Viena no hrestomātiskajām Ernesta fotogrāfijām ir tā, kur viņš redzams kopā ar kaķi. Un tam ir pamatojums. Ernestam bija iemīļotais kaķis vārdā Sniedziņš, kura galvenā iezīme bija seši ķepas pirksti un kuru viņam uzdāvināja kāds pazīstams kuģa kapteinis. Vecumdienās viņam visapkārt uzturējušies pat vairāki desmiti šīs dzīvnieku sugas pārstāvju. Vēstīts, ka mūsdienās Ernesta muzejā Floridā dzīvojot ne mazāk par 50 Sniedziņa pēcnācēju, un vismaz puse esot mantojusi sešu ķepas pirkstu fenomenu. Tagad vispār kaķus ar sešiem ķepas pirkstiem mēdz dēvēt tieši par “Hemingveja kaķiem”, un Sniedziņa pēcnācēji, jo sevišķi tie ar sešiem ķepas pirkstiem, ASV atzīti par nacionālo bagātību.

Tiesa, Ernesta ciešā saskarsme ar dabu neaprobežojās tikai ar kaķu mīlēšanu. Visi viņa darbi lielā mērā ir autobiogrāfiski, tostarp arī aizraujošie vēstījumi par ekspedīcijām un medību pārgājieniem. Tādā veidā vēl bez pasaules karu frontēm Ernests izstaigājis arī Āfrikas un Latīņamerikas medību laukus, kā arī maz izpētītos ASV savulaik indiāņiem atņemtos reģionus. Viņš pabijis ļoti daudzās vietās un vērojis patiešām bagātīgas un krāšņas dabas ainavas, un, visdrīzāk, tieši šā iemesla dēļ nemaz nav varējis garlaicīgi tās aprakstīt savās grāmatās. Viņa darbos regulāri sastopami brīnišķīgi faunas un floras apraksti. Par vienu no naturālistiskākajiem mākslas darbiem šajā ziņā pilnībā droši var uzskatīt Ernesta garstāstu “Sirmgalvis un jūra”.

Tiesa, biogrāfi un pētnieki gan atzinuši, ka Ernests kopumā nav izjutis pret dabu kaut kādu ļoti īpašu mīlestību. Visdrīzāk, viņš to vienkārši tvēra kā savas eksistēšanas dabisko vidi, un tā viņam ļoti patika. Turklāt arī tas bija avots viņam tik bieži nepieciešamās adrenalīna devas iegūšanai. Katrā ziņā Ernests neesot uzrādījis nekādu līdzcietību paša un citu medībās nogalinātajiem dzīvniekiem. Vēl vairāk – viņš drīzāk uzskatīja, ka būtībā pats ir zvērs, tāds pats plēsējs, kā tie nogalināmie dzīvnieki. Tikai manīgāks, veiklāks. Un tāds, kuram rokās kā spēks ielikti nepārvērtējami tehniskie līdzekļi, kas viņa pretiniekiem nepiešķir vairs nekādas izredzes, un viņu izbāztās galvas tad var kā trofejas nolikt savā miteklī pie sienas. Lai gan vienlaikus, pirmkārt, daudzi varētu viņu tikai apskaust par dabā piedzīvoto un novēroto, otrkārt, pabrīnīties par viņa iedzimto spēju vēlāk tik brīnišķīgi to visu aprakstīt un pārvērst īstenā mākslas darbā.

Un vēl biogrāfi uzsvēruši arī kādu citu aspektu. Viņš bija precējies četras reizes, un vienu reizi viņa kvēlā mīlestība noraidīta. Taču daudzējādi tieši šis noraidījums kļuva par izšķirošu viņa attieksmē pret sievietēm visam atlikušajam mūžam. Raugi, vēl pavisam agrā jaunībā, ārstējot 1. Pasaules karā gūto ievainojumu, viņš hospitālī iepazinās ar Sarkanā Krusta medmāsu, kura bija septiņus gadus par viņu vecāka. Viņu romāniņš ātri uzņēma pilnus apgriezienus, taču burtiski pēdējā mirklī pirms visu iespējamo nopietno lēmumu pieņemšanas Ernests saņēma atraidījumu. Un tieši šis moments tad arī pārvērta Ernestu: viņš acumirklī nolēma, ka vairs viņu dzīvē neviens un nekad nepametīs pirmais. Kopš tā mirkļa tikai viņš vienmēr visus pameta pirmais.

Vēlāk saistībā ar to pietiekami daudz dabūja ciest visas viņa likumīgās sievas. Piemēram, saistībā ar trešo sievu Martu Gelhornu, kura arī bija žurnāliste, Ernests tā arī nespēja samierināties, ka ārpus ģimenes viņa ir tikpat aktīva un pat lielā mērā arī sekmīga kā viņš pats. Viņš saviem draugiem nekautrējās viņu kritizēt, paužot, ka īstai sievietei tomēr esot nevis kaut kur jāstrādā, bet gan jāgaida gultā. Būtībā tieši saistībā ar Martu esot radies slavenais Ernesta aforisms par daudzajām sievietēm, ar kurām var pārgulēt, un nedaudzajām, ar kurām var arī parunāt. Tiesa, viss kopumā liecinot par to, ka realitātē Ernests nekad nav meklējis sievu, ar kuru patiešām varētu darīt abas lietas. Turklāt nevienam neesot radies iespaids, ka kādā no savām četrām laulībām Ernests būtu juties laimīgs.

Saistībā ar savu atraidīto jaunības mīlestību Ernests esot atriebies pat savām māsām. Jāpiebilst, tādu viņam ģimenē bija veselas četras! Piemēram, vienai no viņām Kerolai Ernests pat mēģināja kategoriski aizliegt apprecēties, jo viņas izredzētais nebija praties pienācīgā veidā iegūt ģimenes galvas (tajā brīdī Ernesta tēvs jau bija miris, un par saimes patriarhu nācās kļūt viņam pašam) labvēlību, līdz ar ko viņam neesot nekādu tiesību no ģimenes tā vienkārši izņemt meiteni. Tobrīd jau slavenais rakstnieks sarīkojis īstenu traci, brīžiem draudot pats sev padarīt galu, bet brīžiem kvēli apsolot nogalināt māsu kopā ar viņas izredzēto. Bet tad, kad māsa Kerola tomēr noignorēja visas brāļa pretenzijas, Ernests draugiem un paziņām sāka stāstīt, ka viņa jaunākā māsa esot nomirusi.

Pētnieki pauduši, ka Ernests lielā mērā esot bijis pietiekami spilgta ilustrācija vārda “šovinists” maksimāli labākai izpratnei. Lai gan, protams, papildus tomēr vajadzētu ņemt arī vērā laikmeta garu un reālijas: tajā laikā amerikāņu sabiedrībā tas faktiski nebija nekas īpaši neparasts.

Tiesa, neapšaubāma patiesība ir arī tas, ka neviena no ne pārāk pievilcīgajām Ernesta personības iezīmēm spētu tādējādi mazināt viņa literāro talantu. Viņš ir autors, kurš pamanījās radīt un nostiprināt ne tikai konkrētu žanru, bet faktiski veselu 20. gadsimta sākuma un vidusdaļas literāro strāvojumu, ko vēlāk nodēvēja par romāniem saistībā ar “zudušo paaudzi”. Viņa darbu personāži atrodas nemitīgos meklējumos, pārsvarā tā arī nespējot lāgā atrast savu vietu pasaulē jeb sabiedrībā (tā dēvētais interbellums jeb starpkaru periods Eiropā), kuru par īpaši jauku un pievilcīgu nekādā gadījumā nevar uzskatīt. Ernests to visu bija pats pilnībā piedzīvojis un pārdzīvojis, tāpēc pamatā viņam pat neko nenācās lieki izdomāt, viņš vienkārši pierakstīja pats savas domas un pārdzīvojumus.

Tostarp bez izņēmuma visi vērtētāji apgalvojuši, ka Ernests bija neticami spēcīgs rakstnieks, kurš faktiski guva panākumus ar ikvienu darbu, kuru bija uzrakstījis. Vienādi labi viņam sanāca gan stāsti, gan romāni, gan dokumentālā proza. Tostarp viņš bija arī neslikts žurnālists. Vēl viņa dzīves laikā daudzus viņa darbus arī ekranizēja, un mūsdienās viņa sacerējumos balstīto filmu kopējais skaits jau mērāms vairākos desmitos. Ernesta karjeras vainagojums, protams, ir amerikāņu vidē populārā Pulicera un tostarp arī starptautiski atzītā Nobela prēmija literatūrā, ko viņš saņēma 1954. gadā. Lai gan biogrāfi uzskata, ka viņam pašam viens no galvenajiem momentiem bijis tas, ka viņš uzrakstīja faktiski visu, ko bija vēlējies uzrakstīt. Un arī šeit var piebilst: kaut ko tādu vēstures gaitā nav iespējuši nemaz ne tik daudz rakstnieku.

Vēl viena laulība

Bet vēl jāatgriežas pie Ernesta personīgās dzīves notikumu hronoloģijas. Piemēram, pie viņa otrās laulības.

Paulīna Feifere dzimusi 1895. gadā ASV pavalstī Aiovā un arī bija vecāka par Ernestu – četrus gadus. Viņa bija pieredzējusi žurnāliste un rakstīja tobrīd vēl gluži jaunajam Parīzes izdevumam Vogue. Atšķirībā no Hedlijas Paulīna bija piedzimusi un uzaugusi ļoti bagātā ģimenē, kopš jaunības pastiprināti interesējusies par modi, sekojusi visām jaunākajām tendencēm, mitinājās lepnā dzīvoklī Parīzē upes krastā. Kā tā dēvētā lietišķā sieviete, kas tajā laikā vēl bija pavisam “zaļš” termins, Paulīna bija arī nesamērīgi ambicioza, bet vienlaikus labā nozīmē ļoti zinātkāra un apveltīta ar faktiski nevainojamu redakcionālo intuīciju.

Tostarp pētnieki Paulīnu nodēvējuši par visvairāk nopelto no visām Ernesta sievām. Viņa dēvēta par “velnu iekš Dior” un “nevaldāmu terjeru”, kas sagatavojies kampienā izraut Ernestu no viņa labsirdīgās pirmās sievas rokām, un tamlīdzīgi. Pat pats Ernests viņai veltījis kritiskus vārdus grāmatā “Mūžīgi svētki”, apgalvojot, ka Paulīna ar viltīgu savaldzināšanas mākslu “pazudinājusi” viņa attiecības ar Hedliju… Un laikam jau tad tas tā arī ir bijis.

Taču, arī neskatoties uz visu to, viņi kopā nodzīvoja 13 gadus, kas termiņa ziņā ir otra garākā Ernesta laulība. Pateicoties savam lielajam īpašumam, Paulīna jau pašās 20. gadu beigās Floridā iegādājās lielu māju Kīvestā, kā arī vēl piedzemdēja Ernestam divus dēlus – Patriku un Gregoriju. Faktiski tikai pēc aptuveni desmit gadiem Ernests beidzot varēja pilnvērtīgi piedalīties finanšu lietu kārtošanā, jo bija kļuvis par pasaulē vislabāk apmaksāto rakstnieku.

Bet ap to laiku viņš jau jutās citas pietiekami ambiciozas žurnālistes apburts. Tā bija Marta Gelhorna. Viņi iepazinās 30. gadu beigās, un viss atkal notika teju vai atbilstoši iepriekšējam scenārijam, proti, vispirms Marta kļuva par Ernesta otrās sievas Paulīnas pietiekami tuvu draudzeni, tad uzsāka romānu ar viņas vīru, kamēr beigās ieņēma viņas vietu, kļūstot par rakstnieka trešo sievu.

Spānijas pilsoņu karš un Ernesta politika

Ernests aktīvi piedalījās arī Spānijas pilsoņu karā (1936–1939), cīņā pret ģenerāli Franko pārstāvot republikāņu spēkus. Grūti spriest, kā ideoloģiskās propagandas allaž šaudīgie vējrāži to novērtētu mūsdienās, bet tolaik tā skaitījās “pareizā” puse, arī neskatoties uz to, ka tajā bija nostājusies PSRS jeb tātad komunistisko ideālu pasaule.

Ernests atkal uzprasījās pats un uz Madridi devās kā žurnālists kopā ar filmēšanas grupu, kuras uzdevums bija dokumentālās filmas “Spānijas zeme” uzņemšana, un Ernests tai rakstīja scenāriju. Vēlāk šajā karā gūtie iespaidi iegūla pamatā vienam no viņa slavenākajiem romāniem “Kam skanēs zvans”.

Savulaik antikomunistiski jeb tolaik faktiski antistaļiniski noskaņotais literatūrkritiķis Edmunds Vilsons teicis, ka pēc Ernesta romānu trajektorijas varot viegli noteikt to, kad viņš bija komunistiskās līnijas atbalstītājs un kad to bija atmetis. Atrodoties tiešā komunistu ietekmē Spānijas pilsoņu kara laikā, viņš radīja, kā vērtējis Vilsons, vienu no saviem vārgākajiem darbiem “Piektā kolonna” (1938), kurā vēstīts par Spānijā nokļuvušu amerikāņu komunistu, kuram uzticēta fašistu spiegu tvarstīšana. Taču nelāgākais esot tas, ka Ernests ne vārda neesot vēstījis par to, kā spiegi Spānijā, izpildot “Maskavas pavēles”, esot nogalinājuši savus kreisos pretiniekus, kā arī tos pašus fašistu spiegus. Un Ernestam neesot bijusi iespēja izlikties, ka viņš par to neko nezina, jo pats personīgi esot ieturējis skarbu kompartijas līniju jautājumā par nāvessoda izpildīšanu, piemēram, sava drauga Džona Dos Pasosa draugam Hosē Roblesam apgalvojot, ka viņš noteikti esot bijis fašistu spiegs…

Tostarp pēc Ernesta romāna “Kam skanēs zvans” (1940) publikācijas Vilsons tomēr esot saskatījis, ka rakstnieks pilnībā atbrīvojies no staļinisma ietekmes un atgriezies pie mākslinieciskās neatkarības, un faktiski kopš tā momenta Ernesta spriedumi vairs neesot izvērtēti pareizās–nepareizās politiskās līnijas aspektā. Tiesa, attiecīgais uzskats, ka Ernesta aizraušanās ar komunismu Spānijas pilsoņu kara iespaidā bijusi īslaicīga un ka viņš PSRS jeb krievus atbalstījis tikai tāpēc, ka viņi bijuši vienīgā reālā grupa, kas tolaik bija spējīga uzvarēt karā, lāgā nav pareizs. Laikabiedri apgalvojuši, ka Ernesta paustā komunistu atbalstīšana bijusi acīmredzama gan pirms, gan tajā laikā, gan arī pēc it kā viņa “īslaicīgās aizraušanās”.

Līdz ar to mūsdienu pētnieki sliecas uzskatīt, ka jau kopš 1940. gada FIB uzsāktās Ernesta izsekošanas, kas turpinājusies veselus 20 gadus līdz pašai viņa nāvei, pamatojums faktiski bijis ļoti tuvs pilnībā reālajām viņa nepārejošajām komunistiskajām simpātijām. Lai gan vairākums uzskata, ka Ernesta ideoloģiskā vajāšana bijusi tikai un vienīgi paša Edgara Hūvera sīka un sekla atriebība par to, ka reiz Ernests savā bramanīgajā manierē bija FIB atklāti nodēvējis par “amerikāņu gestapo”.

Turklāt esot arī noskaidrots, ka jau vismaz 16 gadus pirms savas šķietamās piesliešanās komunisma idejai Spānijas pilsoņu kara laikā Ernests jau bija pamanījies braši paslavēt Itālijas Komunistisko partiju. Bet 1933. gadā viņš bija atklāti atbalstījis kubiešu komunistus un viņu centienus gāzt tur valdošo galēji labējo diktatūru. Vēl pēc gada Ernests finansēja revolucionārā komunista Luisa Kintaniljī labdarības šovu. Un 1935. gadā viņš pat uzrakstīja rakstu kādam komunistiskas ievirzes amerikāņu izdevumam…

Mūsdienu biogrāfi un pētnieki uzskata, ka arī romāns “Kam skanēs zvans” nemaz nav nekāda Ernesta deklarācija par atteikšanos no komunisma idejām. Romāna galvenais varonis Džordans piedzīvo partijas nodevību, lai arī autors centies viņa raksturu veidot tā, lai nostādītu augstāk par militāro ciniķu izvirtušo ietekmi. Neskatoties uz apgalvojumu, ka “kompartija nevalda pār viņa prātu”, viņš tomēr to ļoti lielā mērā atdod šīs struktūras rokās. Proti, tā, kā to tolaik darīja ikviens kārtīgs staļinists, arī Džordans vēstī, ka var “atslēgt savu domāšanu, un apņemas ievērot komunistisko disciplīnu tās saprātīguma dēļ”. Autora iecerē šī disciplīna Džordanam vajadzīga tieši kaujas karstumā: jebkuras pēkšņi uznākušās šaubas viņš atraida, visu pamatojot ar vienkāršu un banālu tā dēvēto politisko nepieciešamību. Kaut ko ļoti līdzīgu var vērot arī mūsdienu pasaules reālijās.

Katru reizi, kad Džordans sajūt šaubas, viņš acumirklī atgriežas pie komunistiskās ideoloģijas, lai tādējādi pats sevi nomierinātu. Tas attiecināms arī uz slepkavībām. Turklāt esot zināms, ka pats Ernests, gluži kā rūdīts militārists, slepkavības kara laikā uzskatīja par pilnā mērā attaisnojamām. Tas skaidri izpaudās kaut vai gadījumā ar jau pieminēto Hosē Roblesa noslepkavošanu, ko Ernests ne tikai atbalstīja, bet vēlāk arī savam satriektajam draugam Dos Pasosam centās iegalvot – “gan jau viņš patiešām bija fašistu spiegs, un tādā gadījumā tur viss ir pareizi”.

Citas Ernesta “vētras un dziņas”

Saistībā ar tagad jau labi zināmo Ernesta darbību gluži konkrēti padomju specdienestu interesēs vēstīts, ka viņu 1940./1941. gada ziemā Ņujorkā “pieņēmis” ļoti kolorīts personāžs vārdā Jakovs Goloss – vecs, rūdīts boļševiks, revolucionārs visas dzīves garumā, kurš savulaik bija glābis sev dzīvību, spējot kājām aizmukt no Sibīrijas uz Ķīnu. Vēlāk Goloss apmetās Manhetenas Īstsaidā, kur cita starpā kļuva par vienu no ASV Komunistiskās partijas un austrumkrasta padomju spiegošanas tīkla izveidotāju. Tikšanās reizē Goloss darbojās VDK priekšteces NKVD vārdā un pēc tās esot apgalvojis, ka “Hemingvejs sadarbosies ar orgāniem un izdarīs visu iespējamo, lai palīdzētu NKVD”.

Jautājums varētu būt šāds: kāpēc padomju specdienesti izlēma pievērst uzmanību tieši Ernestam? Vispirms jau viņš pats bija pievērsis sev uzmanību: kaut vai ar pieminēto savu 1935. gadā amerikāņu komunistiskas ievirzes izdevumā New Masses publicēto rakstu, kas bija naidīgs amerikāņu valdošā režīma nosodījums par to, ka vara pametusi novārtā prāvu grupu iepriekš savai valstij kalpojušo veterānu, lai viņi pēc tajā gadā Floridai kārtējās uzbrukušās vētras faktiski nomirtu badā. Bet vēlāk, jau atrodoties Spānijas pilsoņu kara ierindā, Ernests sapazinās ar Kominternes aģitatoriem, padomju spiegiem un komunistiskajiem partizāniem. Un visi šie personāži lielā mērā vienkārši apbūra Ernestu, jo viņi bija izgājuši cīņā par lietu, kas kopš laika bija arī viņa paša kaislība, proti, pret fašismu. Var piebilst, Golosa piedāvājums nāca burtiski dažus mēnešus pēc tā, kad dienasgaismu bija ieraudzījis Ernesta romāns “Kam skanēs zvans”. Iespējams, daudziem tieši ar šo publikāciju bija pielikts trekns punkts visām šaubām par iespējamām Ernesta politiskajām simpātijām.

Tiesa, šeit jāmin arī fakts, ka visiem Ernesta pūliņiem “sniegt palīdzību taisnajai lietai” tomēr bijusi vairāk nekā niecīga vērtība. Mūsdienās atvērtajos arhīvos vēstīts, ka rakstnieks padomju specdienestiem neesot varējis piegādāt absolūti nekādas politiskajā aspektā svarīgas ziņas vai veikt kādas citas puslīdz vērā ņemamas darbības. Tajos pašos dokumentos arī pausts, ka jau līdz 50. gadiem padomju specdienesti praktiski zaudējuši jebkādu interesi par viņu. Interesanti, ko gan no viņa “tādu” gaidīja?

Protams, Ernesta paustajā komunistisko ideju atbalstā bija daudz dažādu nianšu un īpatnību, taču pašā mūža nogalē viņš faktiski bija kļuvis par tikpat kvēlu Fidela Kastro atbalstītāju, kā savulaik bija atbalstījis komunistus Spānijā. Tiesa, vispār jau Kastro gluži nešaubīgi sevi par marksistu nodēvēja tikai pēc Ernesta nāves, taču iepriekš bija izpaudušies nepārprotami signāli par to, ka jaunais Kubas diktators cieši saistīts ar PSRS. Ernests nevarēja zināt to, ka Kastro arī jau kopš 1956. gada bija ciešas saites ar padomju specdienestiem, taču kā rakstnieks un žurnālists viņš gluži noteikti labi zināja, ka PSRS kopš tā paša 1956. gada regulāri piegādāja Kastro vadītajiem revolucionāriem ieročus. Un, iegūstot varu Kubā, Kastro faktiski acumirklī uzrādīja visas staļiniskās iezīmes, vispirms pilnībā konfiscējot visu privāto īpašumu, likvidējot vārda brīvību un nododot virkni savu līdzgaitnieku, ieslogot viņus cietumā.

Nākamais jautājums varētu būt šāds: kāpēc gan tik izteikti neatkarīgs rakstnieks varēja vispār kaut kādā veidā paust atbalstu šādai ideoloģijai? Pētnieki uzskata, ka viena no atbildēm, iespējams, varētu būt saistīta ar to pašu mačo iedabu un Ernesta iedzimto noslieci uz vardarbību. Par to lielā mērā varot liecināt arī viņa uzskats par komunistiem kā vīrišķīgiem karotājiem: jau pirms nokļūšanas Spānijas pilsoņu karā Ernests esot paudis neviltotu sajūsmu par tiem, “kuri cīnās uz barikādēm”, un nodēvējis par nīkuļiem tos, kuri protestēja pret komunistu īstenotajām kreiso slepkavībām Spānijā…

Tostarp Ernestam bijuši arī citi “vētru un dziņu” mirkļi. Reiz viņš sarunas biedram esot atzinies: “Es zinu, ka tas, visdrīzāk, ir slikti, taču man patīk nogalināt.” Un, ja šo atziņu mēģina ierāmēt politisko simpātiju kopainā, laikam jau jāņem vērā fakts, ka no tā laikposma lielākajiem nogalinātājiem savu absolūti antifašistisko uzskatu dēļ Hitlers nekādi nevarēja būt Ernesta sajūsmas objekts, tāpēc faktiski paliek tikai Staļins. Un daudzi pētnieki uzskata, ka Ernests virkni savu darbu varoņu veidojis ar skaidri izteiktām staļiniskām iezīmēm.

Lai arī par savu iespējamo spiegošanas darbību Ernests pats neko nav vēstījis vai rakstījis ārkārtīgi maz, vismaz ne tajos darbos, kas ir publicēti, tomēr pētnieki apgalvojuši, ka vēstulēs tuvākajiem draugiem viņš bieži paudis bažas saistībā ar to, ka viņa pagātnes darbošanās PSRS interesēs var viegli viņu padarīt par mērķi aptrakušajam amerikāņu komunistu medniekam Džozefam Makartijam un citiem tā laikposma antikomunistiskajiem raganu dedzinātājiem. Daudzi turklāt uzskata, ka šīs bažas faktiski arī pamazām raisījušas Ernesta paranojas pastiprināšanos, kas rezultātā caur psihiatriskās dziedināšanas klīniku noveda viņu līdz pašnāvībai.

Trešā laulība un Kubas iemīlēšana

Viņa trešā sieva Marta Gelhorna, pirmkārt, bija jaunāka par Ernestu – dzimusi 1908. gadā ASV pavalstī Misūri. Otrkārt, viņa pat vairāk nekā visas citas Ernesta sievas kopā bija norūpējusies pati par savu karjeru. Viņa bija žurnāliste, iemēģināja roku arī literatūrā, allaž tiecoties aprakstīt visus starptautiskos konfliktus visas savas itin pagarās žurnālistes gaitu karjeras laikā, proti, ne mazāk kā 60 gadus.

Marta ar Paulīnu un Ernestu iepazinās tajā pašā Kīvestas salā Floridā, pirmo reizi satiekoties Ernesta iecienītajā restorānā Sloppy Joe’s, un tas notika 1936. gadā. Gaišmatainā, runīgā, asprātīgā, apķērīgā un aristokrātiskā Marta pat ļoti viegli atrada kopīgu valodu ar slaveno rakstnieku, galvenokārt dedzīgi pārspriežot politiskos notikumus un savus ceļojumus. Vienlaikus viņa tik cieši iedraudzējās ar Paulīnu, ka Ernesta sieva neiebilda tam, ka Marta vēl divas nedēļas pavada laiku viņu mājā – tāpat vien, pārsvarā laiski sauļojoties dārzā.

Ap to laiku, kad Martai tomēr bija jādodas prom no Kīvestas, Ernests jau jutās viņas pilnībā apburts, kā dēļ viņš impulsīvi vienkārši aizbrauca viņai līdzi uz Ņujorku, kur jau kopš pirmajiem mirkļiem no sava viesnīcas numura zvanīja viņai, nemitīgi apgalvojot, ka jūtoties “šausmīgi vientuļš”. Kamēr Paulīna palika Kīvestā, Marta un Ernests pakāpeniski iemīlējās viens otrā. Un, zinot Ernesta “principu”, jau varēja labi iedomāties visu, kas notiks tālāk. Katrā ziņā tas bija sākums Ernesta un Paulīnas laulības iziršanai, lai gan vēl pagāja krietns laiks, kamēr viņi izšķīrās. Tas notika tikai 1940. gadā. Un jau divas nedēļas pēc šā fakta oficiālas noformēšanas Ernests apprecējās ar Martu Gelhornu. Taču uzreiz var piebilst, ka viņu savienība bija visīsākā no Ernesta laulībām – tā nebija ilgāka par pieciem gadiem.

Vēstīts, ka viens no faktoriem, kas izraisīja spriedzi Martas un Ernesta attiecībās, bija tieši viņas ambiciozā un ilgstošā prombūtne, ceļojot pa pasauli un atspoguļojot visus ievērojamākos notikumus. Viss liecina, ka tas Ernestam nebija pieņemami un katrā ziņā viņš kaut ko tādu nevarēja ilgi paciest.

Biogrāfi uzsvēruši, ka šī laulība bijusi neparasta un neordināra arī tāpēc, ka tieši tās laikā Ernests beidzot sāka pārkāpt savu jaunības apņemšanos apprecēties tūlīt, kā kļuvis skaidrs, ka viņš ir iemīlējies, un tad ne ar vienu citu nekrāpt savu dzīvesbiedri. Laulības ar Martu un viņas ilgstošās prombūtnes laikā viņš sāka satikties arī ar citām sievietēm, un jau drīz Ernesta laulību seriāls iesaistīja jaunus dalībniekus un parādījās jaunas epizodes. Proti, tagad jau Marta nonāca Paulīnas un arī Hedlijas lomā: viņai bija jāgatavojas spēlēt kārtējās Ernesta bijušās sievas lomu, pamazām viņa dzīvē ielaižot kārtējo jauno žurnālisti vārdā Mērija Velša. Martas un Ernesta laulību šķīra 1945. gadā…

Lai arī Ernests dzīves laikā daudz ceļojis un redzējis virkni brīnišķīgu vietu pasaulē, tomēr par savu ideālo apmešanos viņš beigās izvēlējās Kubu. Pirmo reizi to apmeklējot 1928. gadā, viņš sāka tur atgriezties aizvien biežāk, kamēr beidzot pavisam pārcēlās uz dzīvošanu. Kopš paša 40. gadu sākuma Ernests bija iegādājies savu kuteri (“Pilara”), viņš drīz ar to no ASV pārbrauca uz Kubu, kur nākamos 20 gadus nodzīvoja villā Finca Vigia, un tieši tur sajuta nepieciešamo iedvesmu sava mūža faktiski galvenā sacerējuma “Sirmgalvis un jūra” uzrakstīšanai.

Kubā Ernests ar pilnu krūti nodevās jūras zvejai, turklāt nolūkā pasargāt lomu no uzmācīgajām haizivīm uzstādīja uz kutera ložmetēju. Zināms, ka savulaik Ernests labojis pasaules rekordu vienā dienā noķerto marlīnu skaita ziņā (avotos grūti atrast – tieši cik). Tostarp viņš savu kuteri izmantojis arī citos nolūkos, piemēram, 1942. un 1943. gadā pats personīgi ar to esot medījis vācu zemūdenes, un šeit vēl bez ložmetēja viņš bija bruņojies arī ar krietnu daudzumu rokas granātu.

Var arī piebilst, ka Ernests visu mūžu bija kaislīgs mednieks, turklāt piedalījies ilgstošā safari Austrumāfrikā, kura laikā gūtie iespaidi savukārt kļuva par pamatu grāmatai “Āfrikas zaļie pakalni”. Ernesta trofeju lokā ir trīs lauvas, 27 antilopes un viens bifelis, un ar to viņš esot no sirds lepojies.

Savas dzīves laikā Ernests izslimojis Sibīrijas mēri un malāriju, pievārējis ādas vēzi un pneimoniju, kā arī izdzīvojis vairākās avārijās un aviokatastrofās, pārcietis diabētu, nieres un liesas plīsumu, kā arī galvaskausa un mugurkaula lūzumu. Vēl viņam bijusi izteikta hipertonija. Bet dzīvi viņš beidza… Par to mazliet vēlāk turpinājumā.

Visilgākā laulība

Ernesta ceturtā un pēdējā sieva Mērija Velša arī bija jaunāka par Ernestu, dzimusi 1908. gadā ASV, Minesotā. 1944. gadā, kad viņa iepazinās ar Ernestu, Mērija kā žurnāliste strādāja Londonā. Vēstīts, ka atšķirībā no Martas, kura vienmēr turēja priekšplānā pati sevi un lielā mērā bija pat ambiciozāka par Ernestu, viņa ceturtā sieva Mērija bija piederīga konservatīvajai buržuāzijas šķirai, tāpēc allaž bez jebkādām ierunām ļāva galvenajā uzmanības centrā būt vīram. Abus tas pilnībā apmierināja, un, iespējams, tieši tāpēc Ernests arī pats uzskatīja, ka beidzot savā dzīvē iestūrējis vispareizākajā laulības ostā.

Tostarp var piebilst, ka iepazīšanās brīdī viņi abi vēl bija precējušies, un vēlāk tieši viens otra dēļ sadūšojās pilnībā saraut saites ar saviem iepriekšējiem dzīvesbiedriem. Turklāt šajā aspektā viņi pat īpaši daudz viens no otra neatpalika: Ernestam šī bija ceturtā pie altāra iešanas reize, bet Mērijai tā bija trešā. 1946. gadā viņi Kubā apprecējās, un jau tajā pašā gadā Mērija diemžēl piedzīvoja spontāno abortu, pēc kā vairāk viņi pat neesot mēģinājuši laist pasaulē kopīgus bērnus.

Laulātais pāris Kubā nodzīvoja vismaz 15 gadus, turklāt šajā laikā Ernests vēl pamanījās iesaistīties dēkā ar kādu jaunu itālieti, ko Mērija it kā laida gar ausīm, taču realitātē tas tomēr uz visiem laikiem viņas un Ernesta savstarpējās attiecības padarīja par kaut ko līdzvērtīgu vēsam kambarim. Pēc tā, kad 1959. gadā Kubā uzvarēja Fidela Kastro marksistiskā revolūcija, Hemingveju pāris bija spiests aizbraukt, apmetoties ASV pavalsts Aidaho pilsētā Kečumā.

Tostarp saistībā ar atziņu, ka katru savu īsto iemīlēšanos Ernests noslēdzis ar neizbēgamu apprecēšanos, var piebilst, ka vismaz viens būtisks izņēmums tomēr bija gan. Un tā bija slavenā aktrise Marlēna Dītriha, ar kuru Ernestam ilgus gadus bija izteikti platoniskas attiecības. Viņi iepazinās 1934. gadā uz franču okeāna lainera “Ile de France”, un, kā vēlāk apgalvoja pats Ernests, tā bijusi tā dēvētā mīlestība no pirmā acu uzmetiena. Vēlāk viņiem bija regulāra sarakste, kas faktiski turpinājusies līdz pat Ernesta pašnāvībai 1961. gadā.

1950. gadā Ernests rakstījis: “Marlēna, es jūs mīlu tik lielā kaislē, ka šī mīlestība vienmēr paliks mans lāsts.” Marlēna atbildēja ne mazāk kvēli: “Manuprāt, pienācis īstais laiks pavēstīt jums, ka es par jums pastāvīgi domāju. Es pārlasu jūsu vēstules atkal un atkal un ar izredzētiem ļaudīm daudz runāju par jums.” Lai kā arī būtu, bet viņiem nebija lemts kaut vai uz mirkli savienot savus likteņus, un Ernests to skaidrojis šādi: “Kad mana sirds bija brīva, tad Vāciete akurāt tobrīd pārdzīvoja romantiskas kaislības. Kad Dītriha ar savām burvju meklējošajām acīm peldēja virspusē, iegremdējies biju es.” Taču biogrāfi pauduši, ka Marlēnas Dītrihas vietu Ernesta sirds dziļumos tā arī neizdevās ieņemt nevienai no viņa četrām sievām.

Hemingveju dzimtas lāsts

Viens no joprojām neatklātajiem Ernesta noslēpumiem ir pilna aina saistībā ar viņa aiziešanu mūžībā. Zināms tikai tas, ka tā bija pašnāvība, un biogrāfi šo baiso noslieci uz pašrocīgu dzīves izbeigšanu, kas skāra ne tikai Ernestu, bet vēl arī virkni viņa ģimenes locekļu, nodēvējuši par “Hemingveju lāstu”. Ernests pats arī nekad neesot slēpis, ka labi jūt – visu dzīvi viņu neglābjami ieskauj globālas nelaimes ēna.

Kad Kubā varu savās rokās bija ņēmis Fidels Kastro, Ernestam nācās pamest savu iemīļoto villu un atgriezties ASV – valstī, kuru viņš jau bija paspējis sākt ja ne gluži ienīst, tad katrā ziņā lāgā neieredzēt. Un tur valdošais režīms arī viņu neko daudz neieredzēja. Tas viss kopumā Ernestam izraisīja depresiju, kā rezultātā neglābjami par sevi sāka atgādināt visos karos un dēkās gūto ievainojumu rētas – iespējams, daudzviet organismā pat vēl bija saglabājušās no tā laukā neiznākušas metāla šķembas. Tomēr visskarbāk Ernestam tobrīd uzbruka problēmas ar redzi: viņš praktiski nemaz vairs nevarēja rakstīt, savukārt lasīt varēja vairs tikai nepilnas pirmās desmit minūtes. Nav izslēgts, ka šajā savas dzīves momentā Ernests sāka aizvien biežāk atcerēties tēvu, viņa ciešanas un, protams, to risinājumu, kādu ārsts Klarenss bija radis savām neciešamajām mocībām. Tiesa, objektīvi ierobežotā apjoma dēļ ārpus šā materiāla paliek vēl viena ļoti nopietna un smaga ar Ernestu saistīta tēma, kuru pat nav vērts aplūkot, tikai it kā garāmejot un bez nopietnas iedziļināšanās, proti, reāls alkoholisms, kam cita starpā viņa sacerējumos ierādīta viena no galvenajām pozīcijām…

Pirmo Ernesta pašnāvības mēģinājumu izdevās novērst Mērijai. Pēc tā viņa uzstāja, lai Ernestu nogādā klīnikā, kas ārstē dažādus nervu darbības traucējumus, un to arī panāca. Vēstīts, ka tur Ernests vismaz divas reizes pakļauts apšaubāmajai un pazemojošajai elektrošoka terapijai.

Dzīves pēdējā posmā Ernests bieži esot kritis paranoidālā apmātībā, paužot, ka viņu vajājot NKVD amerikāņu līdzinieks FIB. Jo īpaši šī mānija uzplaukusi Rodčeteras klīnikā Maijo, kur kādu laiku krietni vien nepievilcīgā veidā Nobela prēmiju saņēmušo rakstnieku “ārstēja” ar elektrošoku. Un tie, kas to darīja, protams, nebija padomju specdienesti. Un kādā brīdī Ernests pat esot pamanījies no klīnikas pa tālruni piezvanīt vienam no saviem draugiem un vēstīt par tur visviet uzstādītajiem noklausīšanās mikrofoniem un tamlīdzīgi. Protams, neviens Ernestam nenoticēja, taču… Vēlāk jeb precīzi 50 gadus pēc Ernesta nāves, kad pavērās iespēja piekļūt arī daudziem FIB slepenajiem arhīviem, noskaidrojās, ka pats Edgars Hūvers devis rīkojumu gan izsekot, gan ikdienā noklausīties Ernestu, tostarp arī minētajā psihiatriskajā klīnikā…

Bet burtiski dažas dienas pēc izrakstīšanās no psihiatriskās slimnīcas Maijo, konkrēti – 1961. gada 2. jūlijā, Ernests Kečuimas mājas priekšnamā nošāvās ar savu bisi, neatstājot nekādu pirmsnāves vēstuli. Var piebilst, ka tā bija Ernesta iecienītā, faktiski vismīļākā firmas Vincenzo Bernardelli bise, kuras nosaukums mūsdienās ir “Hemingway”…

Mērija kādu laiku mocījusies smagā vainas apziņā, uzskatot sevi par vainīgu Ernesta pašnāvībā, uz brīdi pat padevusies krietni nesievišķīgai žūpošanai. Taču pēc kāda laika tomēr attapusies, sapurinājusies un spējusi pat kļūt par vairāku tikai pēc Ernesta nāves dienasgaismu ieraudzījušu viņa sacerējumu sagatavotāju – runa galvenokārt ir par darbiem “Mūžīgi svētki”, “Paradīzes dārzs” un vēl dažiem citiem.

Un vēlreiz pieminot tā dēvēto “Hemingveju lāstu”, var uzsvērt, ka Ernests kļuva par otro šā lāsta upuri. Par trešo upuri kļuva viņa jaunākais brālis Lesters, kurš visu savu dzīvi bija centies pārņemt visu, kas saistīts ar vecāko brāli Ernestu. Arī Lesters kļuva par žurnālistu, nodarbojās ar boksu un medībām, taču varot droši apgalvot, ka nevienā no šīm jomām nespēja sevi apliecināt tik spilgti, kā tas sanāca viņa vecākajam brālim Ernestam. Gadu pēc Ernesta pašnāvības Lesters publicēja savu atmiņu grāmatu par Ernestu, taču vēl pēc 30 gadiem tiešā veidā sekoja viņa un arī tēva pēdās, beidzot dzīvi pašnāvībā nošaujoties.

Līdz ar to, protams, jāpiemin arī Ernesta mazmeita Margo, kura rakstura īpašību ziņā esot ļoti līdzinājusies vectēvam – mazāk literāro talantu, vairāk vispārējās nejaucības aspektā. Viņa agri aizgāja no ģimenes, sāka piepelnīties kā fotomodele modes žurnāliem, sapņoja kļūt par aktrisi. No visām lielajām iecerēm diemžēl neizdevās praktiski nekas, un pagalam nesanāca arī privātā dzīve. 1990. gadā Ernesta mazmeita Margo izdzēra nāvējošu devu miegazāļu un vairs nepamodās, tādējādi kļūstot par ceturto “Hemingveju lāsta” upuri.

Var arī piebilst, ka no visām Ernesta sievām tikai Paulīna no šīs pasaules aizgāja ātrāk par viņu – jau 1951. gadā. Hedlija nomira 1979., bet Mērija – 1986. gadā, savukārt Marta nodzīvoja līdz pat 1998. gadam. Taču stāsts par Ernesta bērnu un viņu pēcnācēju likteņiem laikam jau arī būs pavisam kaut kas cits.

Ernesta Hemingveja runa, saņemot Nobela prēmiju

Zviedrijas akadēmijas locekļi, dāmas un kungi! Neesmu runu lasīšanas meistars, neesmu pietiekami prasmīgs retorikā un oratora mākslā, taču vēlos par šo prēmiju pateikties tiem, kuriem uzticēts izrīkoties ar Alfreda Nobela dāsnumu. Ikviens rakstnieks, kurš zina to, cik izcili rakstnieki savulaik nav saņēmuši šo prēmiju, to uztver ar samierināšanās sajūtām. Nav nepieciešams uzskaitīt šos dižgarus – ikviens šeit klātesošais var izveidot savu sarakstu, balstoties savās zināšanās un savā sirdsapziņā. Es neuzskatu par iespējamu lūgt manas dzimtenes vēstnieku nolasīt runu, kurā rakstnieks pateiktu visu, kas viņam uz sirds. Tajā, ko cilvēks raksta, var izrādīties domas, kas pirmajā mirklī paslīd garām, un mēdz būt tā, ka rakstnieks no tā pat iegūst. Taču agri vai vēlu šīs domas tomēr sāk ļoti skaidri izdalīties, un gan no tām, gan arī no tā talanta pakāpes, ar kuru rakstnieks apveltīts, atkarīgs tas, vai viņa vārds saglabāsies gadu simteņos vai arī taps aizmirsts.

Rakstnieka mūžs, kad viņš atrodas virsotnē, aizrit vientulībā. Rakstnieku organizācijas var izdaiļot viņa vientulību, taču diezin vai iespēs uzlabot viņa darba kvalitāti. Atbrīvojoties no vientulības, viņš izaug kā sabiedriska figūra, un tajā gadījumā, ja viņš ir pietiekami labs rakstnieks, viņa pienākums ir šāds – diendienā priekšā saskatīt mūžību vai arī tās neesamību.

Īstenam rakstniekam katrai grāmatai jābūt kā sākumam, jaunam mēģinājumam sasniegt kaut ko nesasniedzamu. Viņam vienmēr jātiecas uz to, ko vēl neviens nav paveicis, vai arī uz to, ko citi pirms viņa mēģinājuši sasniegt, taču nav iespējuši. Un tad, ja paveiksies, viņš gūs panākumus. Cik vienkārši gan būtu radīt literatūru, ja tam nolūkam tik vien vajadzētu, kā kaut kādā jaunā veidā rakstīt par to, par ko citi jau rakstījuši un rakstījuši labi. Tieši tāpēc, ka mums pagātnē bijuši tik izcili rakstnieki, mūsdienu rakstniekam jāiet tālu ārpus viņam pieejamā, tur, kur viņam neviens nevar palīdzēt. Lūk, un es jau esmu sarunājis par daudz. Visu, kas rakstniekam sakāms cilvēkiem, viņam nevis jānorunā, bet jāuzraksta. Vēlreiz pateicos.

Hemingveja citāti

Lielākā daļa cilvēku nekad nedzird viens otru.

Rakstīt patiesībā ir ļoti vienkārši. Apsēdies pie rakstāmmašīnas un sāc noasiņot.

Visi cilvēki pasaulē iedalāmi divās kategorijās. Ar pirmajiem ir tikpat viegli, cik viegli ir bez viņiem. Ar otrajiem ir grūti, taču bez viņiem absolūti nav iespējams dzīvot.

Visretāk dzīvē esmu sastapis gudrus cilvēkus, kuri vēl būtu arī laimīgi.

Vienalga, cik tas bijis nepieciešams un taisnīgs, karš vienmēr ir noziegums.

Nekad nedodieties ceļojumā kopā ar tiem, kurus nemīlat!

Es dzeru tāpēc, lai apkārt esošie cilvēki kļūtu interesantāki.

Pasaulē visatbaidošākais vārds ir – “pensija”.

Cilvēki ar gadiem nekļūst gudrāki. Viņi vienkārši kļūst piesardzīgāki.

Pārbraucot no vienas vietas uz citu, jūs vienalga nevarat aizbēgt no sevis.

Ja vēlaties atbrīvoties no kādas domas, pierakstiet to.

Tam, kurš plātās ar erudīciju un izglītotību, patiesībā nepiemīt ne viens, ne otrs.

Mēs visi esam salauzti. Un tieši lūzuma vietās visbiežāk esam visstiprākie.

Pasaulē ir daudz sieviešu, ar kurām var pārgulēt, bet maz ir sieviešu, ar kurām var parunāt.

Labākais veids, kā uzzināt to, vai var uzticēties cilvēkam, ir uzticēties viņam.

Jebkura gļēvulība notiek mīlestības trūkuma dēļ.

Agrākos laikos daudz rakstīja par to, cik saldi un lieliski ir mirt par dzimteni. Mūsdienu karos nav itin nekā ne salda, ne lieliska – tu vienkārši mirsi kā suns, turklāt bez kāda īpaša iemesla.

Visi sentimentālie cilvēki ir ļoti cietsirdīgi.

Īsteni drosmīgiem cilvēkiem nav vajadzīgas divkaujas, taču tās ir ļoti vajadzīgas gļēvuļiem, lai viņi varētu sevi pārliecināt par pašu drošsirdību.

Panākumu noslēpums ir vienkāršs: nekad nezaudēt dūšu. Nekad nezaudējiet dūšu sabiedrībā!

Ja divi patiešām mīl viens otru, tas nevar beigties laimīgi.

SAISTĪTIE RAKSTI

Ja esat pārstājuši darīt kaut kādas lietas vienkārši tikai prieka pēc, varat uzskatīt, ka vairs nedzīvojat.

Ja jūs kaut kas aizskar, tas nozīmē, ka jums nav vienalga.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
Noklausītā telefonsarunā dzirdētais atklāj iespējamu noziegumu – staltbrieža dēļ var nākties atvadīties no darba VUGD
Aizdomīgās sakritības. Kas ir Ēriks Ezeriņš, kas lēma par armijas pārtikas iepirkuma līgumu?
Putins bija plānojis Ukrainā “totālu tīrīšanu no mājas uz māju”, to atklāj nopludināti dokumenti
VIDEO. Populārā dziedātāja Laima Vaikule: “Būt vecam ir pretīgi! Pat nešaubieties!”
Pagāja tikai četras dienas pēc Ķīnas prezidenta vizītes Maskavā… Putins “uzmet” Dzjiņpinu
Lasīt citas ziņas
“Mums sola miljonu eiro, ja piekrītam slēgt vidusskolu.” Kas izrādīsies stiprāks – domnieki vai vecpiebaldzēnu spīts?
VIDEO APTAUJA. Vai Jūs vēlētos, lai Egils Levits paliek Valsts prezidenta amatā uz otro termiņu?
Live
TEKSTA TIEŠRAIDE. KARŠ UKRAINĀ. Krievijas raķešu apšaudē Slovjanskā nogalināti divi cilvēki, desmitiem ievainoto
FOTO. Dabas varenība visā savā košumā – Gauja pie Zvārtavas izkāpusi no krastiem
VIDEO APTAUJA. Vai Jūs vēlētos, lai Egils Levits paliek Valsts prezidenta amatā uz otro termiņu?
16:03
“Mums sola miljonu eiro, ja piekrītam slēgt vidusskolu.” Kas izrādīsies stiprāks – domnieki vai vecpiebaldzēnu spīts?
15:47
FOTO. Dabas varenība visā savā košumā – Gauja pie Zvārtavas izkāpusi no krastiem
15:22
VIDEO, FOTO. Ja satiksi Zelenski nodot viņam… Aktieris Orlando Blūms Ukrainas prezidentam nodod vēstījumu no savas mammas
Pedofils uz 15 gadiem aiz restēm: “tēvoča” Dmitrija noziedzīgie nodarījumi nāca gaismā pēc kādām Pierīgā notikušām viesībām
Noklausītā telefonsarunā dzirdētais atklāj iespējamu noziegumu – staltbrieža dēļ var nākties atvadīties no darba VUGD
Vietām Latvijā gaidāma ilgstoša un stipra snigšana. Prognoze otrdienai
Visiem nav ģimnāzijās jāmācās! Soctīklos asas diskusijas par ieceri aizliegt iestājeksāmenu organizēšanu vidusskolās
FOTO. Kremlis nicīgi komentē prinča Viljama viesošanos Polijā, “aizmirstot” viņa titulu
Kā Krievijas troļļi ātri un vienkārši apmāna “Meta” robotu un ietekmē saturu. Eksperts: “Katram ir jāpiedomā, ko viņš publicē sociālajos tīklos!”
“Pobeda” zem lupas: daudzās pašmāju tirdzniecības vietās pieejams visai plašs uzņēmumā ražoto saldumu sortiments
VIDEO. Populārā dziedātāja Laima Vaikule: “Būt vecam ir pretīgi! Pat nešaubieties!”
Sēj salātus, apstrādā augsni, pārstāda vasaras puķes. Kas darāms dārzā no 27.marta līdz 3.aprīlim?
Kur kompots? Izglītības iestādes pamazām atsakās no cukurotajiem dzērieniem
Aizdomīgās sakritības. Kas ir Ēriks Ezeriņš, kas lēma par armijas pārtikas iepirkuma līgumu?
FOTO. “Pie manis no aizmugures piespiedās ķermenis”: apsūdzētā Gvineta Paltrova tiesā apgalvo, ka vīrietis ar lauztajām ribām viņai patiesībā esot uzmācies
Cilvēki mirst, zaudē redzi, dažiem pat jāizņem acu āboli – tirdzniecībā ASV nonākuši bīstami acu pilieni
Sakarā ar varoņu izmantošanu Krievijas kara propagandā Leļļu teātris atsakās no izrādes “Krokodils Gena un Pekausis”
Kāds būs ukraiņu pretuzbrukums? “Ir tāda interesanta lieta – WarGaming. NATO jau to aktīvi izspēlē,” tā Slaidiņš
“Iskander” jau atrodas Baltkrievijā – Minska kļūst par Kremļa kodolķīlnieci
VIDEO APTAUJA. Kā tu vērtē pāreju uz vasaras un ziemas laiku, vai vajadzētu no tā atteikties?
Pagāja tikai četras dienas pēc Ķīnas prezidenta vizītes Maskavā… Putins “uzmet” Dzjiņpinu
Ūdens līmenis ievērojami paaugstināsies – Daugavā gaidāmi pēdējos desmit gados lielākie pali
VIDEO. Izraēlā masveida protesti pēc aizsardzības ministra atlaišanas
“Arī politiķi varētu kaut ko darīt – mazāk cūkāties…” Poikāns uzskata, ka mēs Latvijā paši labi protam diskreditēt valsts tēlu
Japānā Kioto universitātes students uz izlaidumu ierodas tērpies kā Zelenskis
Vienas paplātes pica