Ekonomika
Zaļais kurss

“Kaujamies tikai par subsīdijām un sagandējam lietas.” Zaļais kurss uz … govs izmešu samazināšanu6

Foto: Valdis Semjonovs

Ilmārs Randers, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Parakstot vienošanos par rīcību cilvēka darbības izraisīto klimata pārmaiņu ierobežošanai un radīto seku mazināšanai 2015. gadā Parīzē, liela uzmanība šajā forumā tika pievērsta lauksaimniecībai kā vienam no galvenajiem siltumnīcefekta gāzu (SEG) emitentiem.

Tiek uzskatīts, ka, piemēram, piena lopkopība radot ap 20% no visām SEG emisijām.

Cilvēkiem, kuri lauksaimniecības nozarē nav iesaistīti un par pārtikas izcelsmes vietu uzskata veikalu plauktus, apskatāmā tēma un ar to saistītās ES zaļā kursa problēmas varētu šķist pārāk vienkāršas un nesvarīgas.

Nu, kas tad tur – traktoriem, kas apstrādā zemi, vai transportam, kas pārvadā izaudzēto, piemēram, degvielai jāpielej dzinēja izplūdes gāzēs melno dūmu mākoņus neitralizējošais “Adblu”, tāpat kā to tagad jau dara smagajās mašīnās, un lieta jau tikpat kā darīta!

Citādās domās ir speciālisti. Sazinoties ar Latvijas Lauksaimniecības konsultāciju centra (LLKC) speciālistiem, noskaidroju, ka Eiropas zaļajā kursā izvirzīto mērķu sasniegšana nebūs ne viegla, ne ātra.

Lauksaimniecībā nevēlamo izmešu rašanos pamatā iedala divos veidos: amonjaka emisijas, kas saistāmas ar gaisa kvalitāti un pārsvarā rodas no lopkopības, un SEG, ko izraisa tehnikas lietošana un cita saimnieciskā darbība šajā ekonomikas sektorā.

LLKC jau tagad saviem klientiem rekomendē strādāt ar speciāli lopkopībai un augkopībai izstrādātām programmām, kas dos iespēju strādāt videi draudzīgāk. Piemēram, augkopības programma paredz šādus pasākumus: 1) minerālmēslu precīza lietošana; 2) šķidrmēslu izkliedēšana sakņu tuvumā; 3) precīzi aprēķinātas miglošanas proporcijas – ne vairāk kā augs prasa; 4) no tradicionālās augsnes apstrādes (aršana, šļūkšana, kultivēšana un sēšana) jāpāriet uz tiešās sējas metodi.

Lopkopībā videi draudzīga saimniekošana izskatās daudz sarežģītāk, jo tur izmešu samazināšana var notikt, tikai mainot dažādus bioķīmiskus procesus.

Silvija Dreijere, LLKC lopkopības nodaļas vadītāja: “Pagaidām mūsu valsts nostāja ir tāda, ka zemniekiem nevajadzētu sākt “jaukt galvu” par emisiju iedalījumu, neputroties bioķīmijas procesos, bet ieviest vienotus labas prakses pasākumus visu kaitīgo emisiju mazināšanai.”

Lai gūtu kaut nelielu priekšstatu, kādi šie procesi ir, mazliet ieskatīsimies speciālistes jau sagatavotajos ieteikumos, lai piena lopkopībā sāktu strādāt ar videi draudzīgākām metodēm.

Kur rodas amonjaks

Piena lopkopība pasaulē rada 20% no kopējām SEG emisijām. Metāns (CH4) ir 39% no kopējām piena lopkopības emisijām. Piemērs par proteīnu (N) izmantošanas efektivitāti.
LLKC ilustrācija

Govs urīns un fēces atsevišķi emitē minimālus amonjaka daudzumus, bet abām šīm frakcijām fiziski sajaucoties, notiek amonjaka izdalīšanās. Amonjaka veidošanos var būtiski mazināt, vasarā govis ganot, bet ziemā – sniedzot sabalansētu barību.

Govīm ganoties, urīna un fēču frakcija tik ātri nesatiekas un nav arī mitrās vides, kas veicina reakciju. Vasaras laikā, ganot nepilnu laiku (nakts laikā lopus turot kūtī), emisijas palielinās par 10%, salīdzinot ar ganīšanu visu diennakti.

39% no kopējām piena lopkopības emisijām veido metāns. Intensīva ganīšana veicina SEG gāzu atpakaļpiesaisti, ko gan Latvijā pagaidām emisiju aprēķinos vēl nevarot iekļaut.

Kaut arī mājlopi rada daudz siltumnīcefekta gāzu, pļavas, kurās tie ganās, spēj uztvert šīs gāzes un novērš to atkārtotu izplatīšanos gaisā.

Proteīni un slāpeklis, ko dzīvnieki uzņem, tos apēdot, daļa uzreiz aiziet produkcijas ražošanai (gaļa, piens), pārējais nonāk atpakaļ vidē fēču un urīna formā.

Kad piena lopus vairs nevar ganīt, liela nozīme ir sabalansētai govju ēdināšanai ar adekvātu, bet ne pārbagātu, proteīna un fosfora daudzumu barībā.

LLKC speciālisti jau ir izstrādājuši speciālas amonjaka veidošanos mazinošas barības devu programmas jeb “barības piramīdas” slaucamajām govīm, lai sasniegtu 10 000 kg un 7000 kg izslaukumam parastajā un 5500 kg izslaukumam bioloģiskajā saimniecībā.

Taču tādu barības programmu nodrošināšana nav lēts prieks un tā nedarbosies, ja aprēķināto devu govs neapēdīs.

Kas kaitina augkopjus

Savas problēmas ir arī augkopībā. Kāda pieredzējusi agronome, lielas saimniecības īpašniece, kura nevēlējās, ka tiek atklāts viņas vārds, stāsta: “Precīzās tehnoloģijas cenšamies lietot arī bez visādiem zaļajiem kursiem, arī miglotājiem jau ir sensori, lai mēslojuma kaisīšana nepārklātos.

Man Ir mēslošanas plāni un lauku kartes, pēc kurām strādājam. Fosforu un kāliju augsnē pārbaudām ik pa pieciem gadiem. Minerālmēslus, kas maksā ap 300 eiro tonnā, neviens jau bez jēgas nekaisa.

Godīgi sakot, nekādas skaidrības par to, kas būs turpmāk, šobrīd nav. Cik zinu, Zemkopības ministrijā vēl tikai spriež, kuri zaļā kursa pasākumi būs mūsējie. Līdz mums, uz kuriem tas attieksies, šobrīd nonākušas tikai vīzijas.

Arī nākamgad viss vēl notikšot kā līdz šim – būšot pārejas periods. Taču jau zinām, ka būs jāsamazina slāpekļa mēslojums. Amonija sulfātus vairs nevarēs kaisīt pa virsu, tie būs jāiestrādā. Kūtsmēsli arī būs jāiestrādā stundas laikā, lai neiztvaikotu amonjaks.

Mani šīs visādās prasības sāk kaitināt. Samazināsies ražas – viennozīmīgi. Vai tas samazinās izmešus? Kurš tad to var pateikt?

Esmu mācījusies laikos, kad uz šī lietām skatījās pavisam citādi, un palieku pie uzskata – ar tiešo sēju arī raža ir mazāka. Augsni jau nevar uzlabot, ja to neapstrādā. Ja liks – jādara būs. Taču ar prieku to neuzņemam.”

No kā baidās saimniecības

Lauris Nagliņš ir labi atalgots darbinieks SIA “Fito – AL”, kurš strādā jau piecus gadus: “Jo mazāk pa lauku brauc, jo mazāk degvielu dedzina un rada izmešus. Loģika skaidra. Saimniecībā, kurā strādāju, arvien vairāk sākam lietot tiešās sējas metodes.

Augsni kultivējam mazāk, taču ražība nav sliktāka. Degvielas ekonomija ir ievērojama. Tradicionālais process ir – art, šļūkt, kultivēt un sēt. Tie ir ļoti daudzi darba gājieni, kas arī traktoram ir smagi un prasa lielu degvielas patēriņu.

Pie ekonomiskāka procesa katrs nonāks dabiskā ceļā, vērtējot uzņēmuma produkcijas pašizmaksu, un tas notiks bez jebkādiem aicinājumiem un rekomendācijām samazināt izmešus.

Taču, runājot par mēslojuma samazināšanu – vielas nezūdamības likums nav atcelts. Lai sasniegtu attiecīgu ražas līmeni, jādod attiecīgs daudzums barības elementu, tostarp slāpeklis.

Nav ko naivi cerēt, ka kaut ko drusku pabirdinot, būs labas ražas.

Rentabilitāte jebkura uzņēmuma pastāvēšanā ir izšķirošais faktors. Izdevumi uz viena hektāra apstrādi ir jebkurā gadījumā, un ir liela starpība, vai no hektāra iegūstam 5, 7 vai 10 tonnas. Pašizmaksa var mainīties pat divas reizes!”

L. Nagliņš uzskata, ka izeja no situācijas varētu būt papildu kompensācijās zemniekiem. Taču viņš personiski neatbalsta tādu lauksaimniecības politiku, kas arvien vairāk kļūst atkarīga no platību maksājumiem.

Kas notiks, ja politiķi vienā dienā pārdomās, viņš jautā. Kā piemēru šai problēmai viņš min bioloģisko lauksaimniecību. Tās pastāvēšana ir pilnībā atkarīga no atbalsta maksājumiem, ja tie apstājas, saimniecību bilance vairs nav savelkama.

Tieši no tā baidās arī lielās saimniecības, tas kavē to pāreju uz bioloģisko saimniekošanu.

Plosīšanās ap naudu

To, kur Latvija šobrīd atrodas lauksaimniecības emisiju samazināšanas procesā, vērtē LLKC valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Cimermanis: “Ja godīgi, pie mums ļoti daudz kas vēl tikai ir uz papīra. Zaļais kurss ir ilgtermiņa process.

Tur neder: nu, ātri apsēžamies pie galda un izdomājam – būs tikai tā. Zinātne un prakse nevar būt atrauta. Patlaban tādu prātīgu kopā nākšanu neredzu.

Tas, kas notiek tagad, ir plosīšanās ap naudu, kas šai zaļajai lietai paredzēta. Piemēram, tai pašai bioloģiskajai saimniekošanai. Kaujamies tikai par subsīdijām un sagandējam lietas.

Emisiju stāsts un ES nostāja ir pareiza, taču Latvijā dienaskārtību zemkopības ministram nosaka nevis zemnieku sabiedriskās organizācijas, bet lielo saimniecību ekonomiskais grupējums, kas tad arī veido lauku attīstības politiku.

Subsīdijas ir reāla atkarības adata. Uz papīra saistībā ar zaļo kursu ļoti daudzas lietas ir pareizas, taču pie mums reālajā dzīvē primārais tagad ir sagrābt platības, un rezultātā lauku iztukšošana no cilvēkiem turpinās.”

LA.LV Aptauja

Kādu saimniecību veidošanos turpmāk vajadzētu atbalstīt laukos?

  • Lielas un produktīvas, kas nākotnē varētu iztikt arī ar samazinātu valsts atbalstu
  • Nelielas ģimenes saimniecības, kas pirmkārt nodrošina sevi un radiniekus, kādu daļu produkcijas pārdodot arī tirgū
  • Bioloģiskās saimniecības, kas produkciju ražo tikai ar videi draudzīgām metodēm, taču ekonomiski nevar pastāvēt bez valsts atbalsta

Saistītie raksti

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.

Lasītākie

GL
Gunta Lūse
Horoskopi un mistika
“No milzu ozoliem nāca tik jaudīga enerģija, ka elpa aizrāvās. Šie koki ir apmēram 400 gadu veci! ” Kā Miervaldis izveidoja dižozolu taku, kur gūt līdzsvaru un spēku 1
9 stundas
LE
LETA
Pasaulē
Ugunsgrēkā daudzdzīvokļu ēkā Čehijā gājuši bojā desmit cilvēki
5 stundas
EL
Egils Līcītis
Latvijā
“Kamēr Pūce slēpjas kā vēzis alā, Krišjānis pa ballēm laiž, bet zakatistovi devušies uz dzimto planētu!” Egila Līcītša feļetons
5 stundas
LA
LA.LV
Ekonomika
“Pamēģiniet iztikt ar 300 eiro, šo cilvēku dzīve kļūst par izdzīvošanu,” Arhibīskaps Vanags par pensijām, NĪN un korupciju Rīgā 12
14 stundas
VS
Viesturs Sprūde
Pasaulē
Polija kļūst par “Trampa fortu”, papildinot ASV karavīru skaitu valstī. Krievija solās “turēt roku uz pulsa” 7
18 stundas