“Žurnālistika ir vēstures pirmais melnraksts.” Intervija Marku Georgiu no BBC 0
Britu raidsabiedrības BBC ziņu redaktors un ilggadējais karsto punktu korespondents Marks Georgiu intervijā “LA” stāsta par savu pieredzi karstajos punktos – arī dienās, kad notika Krimas aneksija.
Bijāt BBC komandā, kas 2011. gadā ziņoja par tā saukto Arābu pavasari. Uz ko likāt galvenos akcentus?
M. Georgiu: Ir neparasti pašam redzēt un piedzīvot revolūciju, kā tas bija Ēģiptē. Sapratām, ka mēs piedzīvojam, kā mainās Tuvo Austrumu vēsture, jo pirms tam bija notikusi revolūcija Tunisijā. Cilvēki Ēģiptē bija sapratuši, ka var tikt vaļā no Hosni Mubaraka, kurš valstī valdīja vairāk nekā 30 gadu. Mums bija jāizstāsta stāsts saviem skatītājiem, un apzinājos, ka tas jāievieto plašākā kontekstā. To palīdzēja izdarīt BBC Tuvo Austrumu speciālists Džeremijs Bouens.
Līdzīga sajūta man bija 2001. gadā, kad notika 11. septembra terora akti. BBC filmēšanas grupa bija pirmajā lidmašīnā, kas pēc terora aktiem ielidoja ASV gaisa telpā. Kad mēs šķērsojām tiltu Manhetenā, redzējām, ka “Dvīņu torņu” vietā plešas dūmu mākonis. Mēs toreiz zinājām, ka tas ir pārmaiņu laiks, ka ar šo notikumu vēsturē tiek novilkta kāda līnija. Pēc tam toreizējais ASV prezidents deva pavēli iebrukt Afganistānā, tad Irākā, kas sekmēja “Al-Qaeda” un vēlāk arī “Islāms valsts” (ISIS) kāpienu.
Žurnālistiku var saukt par pirmo vēstures melnrakstu. Mums ir svarīgi būt kopā ar cilvēkiem, ziņot, varbūt tajā brīdī neredzam pilnu attēlu notiekošajam, varbūt spējam to saprast pēc 20 gadiem.
“Arābu pavasarī” toreiz daudzi saskatīja cerību un domāja, ka tam būs laba attīstība. Bet, ja tagad paskatāmies uz Ēģipti, Tunisiju un Lībiju, tad notikumi attīstījušies ļoti sarežģīti. Lībija – kas par neveiksmi tagad! Biju tur, kad gāza Muamaru Kadafi. Bet pašlaik tā ir ļoti bīstama vieta, kur strādāt. Biju tur, kad Britānijas premjers Deivids Kamerons un Francijas prezidents Fransuā Olands ieradās Lībijā, lai apsveiktu ar lielo uzvaru, un toreiz valdīja patiesa cerība, ka valsts plauks. Lībijai vajag būt pārticīgai, taču tam traucē dažādu grupējumu cīņas.
Kāpēc pievērsāties stāstam par “Islāma valsts” nolaupītajiem jezīdu bērniem?
BBC seko jezīdiem kopš 2014. gada, kad cilvēki bēga prom no Sindžāras kalna Irākas Kurdistānā, kad šim reģionam uzbruka teroristi. Mēs zinājām par jezīdu fenomenu (jezīdi ir īpašs reliģisks virziens Tuvajos Austrumos ar kristietības un jūdaisma elementiem. – Ģ. V.), tomēr meklējām jaunu skatupunktu. Iepriekš pasaules medijos daudz tika ziņots par jezīdu sievietēm, kuras nonākušas “Islāma valsts” gūstā. Mēs meklējām pēc kā jauna un tad uzzinājām par diviem jezīdu zēniem, kuri izbēguši no “Islāma valsts” treniņnometnes. Tas arī iemāca, ka mūsdienās žurnālistikā nav pilnīgi jauna stāsta, bet gan jauni skatupunkti. Jezīdu stāstam BBC turpinās sekot. Piemēram, kad situācija Irākas Kurdistānā būs droša viņiem, mēs varētu uzņemt materiālu par ceļojumu atpakaļ uz mājām.
Bijāt Krimā, kad notika Krievijas veiktā pussalas pretlikumīgā aneksija…
Aizgāju gulēt Ukrainas Krimā, bet pamodos, kad tā vairs nebija Ukrainas Krima. Tobrīd strādāju vienā komandā ar pazīstamo BBC raidījumu vadītāju Džonu Simpsonu. Mēs uzzinājām, ka uz robežas ar Krimu ieradušies cilvēki tumšā apģērbā, spēcīgi puiši. Viņi mūsu grupu ielenca. Radās jautājumi: vai viņi mūs nogalinās? Nē, jo esam ārzemnieki. Vai viņi sasitīs mūsu kameras? Varbūt! Apcietinās? Varbūt kādu laiku pavadīsim apcietinājumā, bet pēcpusdienā jau atbrīvos. Es paskatījos uz policijas virsnieku telti, un tad pie mums pienāca viens no virsniekiem. “Hei, Džon Simpson, es skatos tavu raidījumu, būtu jauki iedzert ar tevi šņabi!” Bijām sabijušies. Taču drīz vien viņš taisīja ar mums pašbildes mobilajā telefonā. Šis notikums mums māca, ka pat grūtos laikos cilvēki paliek cilvēki – viņiem ir meitas un dēli. Krievu policijas virsnieks, ja nezinātu Simpsonu, mūs apcietinātu. Prasīju, vai varam filmēt, ko mums liedza. Taču es piefilmēju ar mobilo telefonu, un man bija bildes BBC materiālam, kurā Krievijas pārstāvji rok ierakumus. Krimas notikumu pirmajās dienās ikviens juta neziņu, tomēr neviens nevēlējās cīņas. Tā bija realitāte.
Jūs vairākus gadu desmitus strādājat par žurnālistu un producentu karstajos punktos. Vai vēlāk spējāt distancēties no šiem notikumiem?
BBC ir liela pieredze, lai palīdzētu saviem darbiniekiem tikt galā ar posttraumatiskā stresa traucējumiem. Bet mums ir jārunā par to, kā mēs lēnām pārstrādājam redzēto – izmisumu, ievainojumus un nāvi. Esmu divu bērnu tēvs, kad es dodos uz bēgļu nometnēm, jūtu līdzi bērniem. Tad to iekšēji pretstatu tam, ka maniem bērniem ir vairāk iespēju, piemēram, viņi var iegūt labu izglītību, bet mazajam puisēnam kādā no bēgļu nometnēm tādu iespēju nav. Es sev pasaku, ka palīdzu ar to, ka esmu žurnālists un spēju pastāstīt šo cilvēku stāstus. Man ir bijuši seši braucieni uz Ebolas vīrusa skartām vietām – esmu tiešām noguris, redzot nabaga cilvēkus mirstam. Un jau nākamajā dienā tu jau vari atrasties lielveikalā Britānijā un pirkt maizi. Profesionālā distancēšanās prasa ilgu laiku, lai to izkoptu.
