Zvērināta advokāte par 18 gadus vecā jaunieša novārdzināšanu: “Šis gadījums ir signāls par sistēmisku problēmu, kas prasa tūlītēju un nopietnu rīcību” 0
Autors: Karīna Palkova, zvērināta advokāte un Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore
Publiskajā telpā ir izskanējusi biedrības “Latvijas Kustība par neatkarīgu dzīvi” sniegtā informācija par iespējamu smagu cilvēktiesību pārkāpumu – valsts ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas centrā 18 gadus vecs jaunietis ar smagiem attīstības traucējumiem ticis novārdzināts gandrīz līdz dzīvībai bīstamam stāvoklim.
Ja šī publiski pieejamā informācija atbilst patiesībai, tad šis gadījums ir nevis vienkārša nolaidība, bet gan cietsirdīga un nepieļaujama attieksme, kas pēc būtības pielīdzināma vardarbībai un atstāšanai novārtā. Tas ir ne tikai morāli ētisks pārkāpums, bet gan smags cilvēktiesību pārkāpums, par kuru likumā paredzēta kriminālatbildība.
Latvijas Republikas Satversmes 93. pants garantē ikvienam tiesības uz dzīvību, bet 95. pants noteic, ka spīdzināšana, citāda cietsirdīga vai cieņu pazemojoša izturēšanās pret cilvēku ir aizliegta. ANO Bērnu tiesību konvencija nodrošina bērna tiesības uz pietiekamu dzīves līmeni un aizsardzību pret vardarbību, savukārt ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tieši aizliedz jebkāda veida vardarbību un atstāšanu novārtā. Arī Eiropas Savienības Pamattiesību harta nostiprina cilvēka cieņas un fiziskās integritātes neaizskaramību.
Valsts institūcijām, kam uzticēta šo bērnu un jauniešu aprūpe, ir tiešs pienākums nodrošināt drošu, cilvēka cieņai atbilstošu vidi un attieksmi. Ja iestāde un tās atbildīgie darbinieki šo pienākumu nepilda, viņiem ir jāsauc pie likumā noteiktās atbildības. Pretējā gadījumā tiek grauta sabiedrības uzticēšanās tiesiskumam un valstij kā cilvēktiesību garantam.
Šis gadījums ir signāls par sistēmisku problēmu, kas prasa tūlītēju un nopietnu rīcību. Cilvēktiesības nav privilēģija – tās ir neatņemamas, un valsts pienākums ir tās aizsargāt, īpaši aizsargājot visneaizsargātākās sabiedrības grupas.
Sabiedrības klusēšana cilvēktiesību pārkāpumu priekšā nozīmē līdzdalību tajos. Tāpēc ir būtiski ziņot par katru pārkāpumu – jo cilvēka dzīvība un cieņa ir augstākās vērtības, kas jāaizsargā bez kompromisiem.
