Mobilā versija
+5.3°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
4. decembris, 2014
Drukāt

Bērns no donora, nevis vīra. Neparasts dzīvesstāsts (7)

Foto - ShutterstockFoto - Shutterstock

“Pārstādīt donora nieri nešķiet nekas sevišķs, jo tā iespējams glābt dzīvību. Taču, runājot par donora spermas izmantošanu, lai pasaulē varētu nākt jauna dzīvība, daudzi nez kāpēc sačukstas, vīpsnā un nosoda,” stāsta Liene (37 gadi, vārds mainīts). Viņas dēliņam drīz apritēs četri gadi. Puisēns dzima kā viņas un vīra mīlestības auglis – par spīti tam, ka Lienes dzīvesbiedrs bija… neauglīgs.

“Latvijā donora spermas izmantošana joprojām ir tabu tēma, ar ko saistās daudz mītu un aizspriedumu. Iespējams, mans stāsts vismaz kādam liks uz to paraudzīties saprotošāk un iecietīgāk. Lai pasargātu dēlu no liekām negācijām, nolēmu savu īsto vārdu neatklāt. Neuzskatu, ka veids, kā tikām pie mazā, būtu kas slēpjams vai kaunpilns, taču liela daļa sabiedrības pagaidām nav gatava ko tādu pieņemt. Savējie zina, un tā lai arī paliek.

Pirms vairāk nekā desmit gadiem, kad dzīvoju un strādāju Anglijā, internetā iepazinos ar puisi no citas valsts. Ieraugot viņa fotogrāfiju, neizskaidrojamā veidā uzreiz sapratu – tas ir īstais! Vēlāk uzzināju, ka viņam bijusi tieši tāda pati sajūta, apskatot manu fotogrāfiju. Pāris mēnešu sarakstījāmies, nedēļas nogalē aizbraucu pie viņa ciemos, un jau pēc mēneša viņš attraucās uz Angliju, lai vestu mani sev līdzi.

Kopā jutāmies ļoti labi, pēc laika radās vēlme apprecēties un tikt pie bērniņa. Kolīdz gredzeni bija mīti, izmetām kontracepcijas tabletes un sākām mēģināt. Lai gan ne man, ne vīram nebija konstatētas reproduktīvās veselības problēmas, abiem iekšējā balss teica – divas svītriņas grūtniecības testā nesagaidīsim. Daudzi centās mierināt un uzmundrināt, sak, atslābinieties un vienkārši gaidiet, bērniņš atnāks, kad būs īstais laiks. Tomēr vakaros, dodoties garās pastaigās ar suni, pārrunājām, ko darīsim, ja mazulis nepieteiksies. Pie ārsta iesaka doties, kad mēģinājumi tikt pie mazuļa vismaz gadu nav vainagojušies ar pozitīvu testu, taču mēs jau pēc sešiem mēnešiem nolēmām nemocīties gaidās un pārbaudīt, vai nav medicīnisku šķēršļu, lai mēs kļūtu par vecākiem.

Devāmies pie ginekologa, kurš specializējas neauglības jautājumos. Viņš izmeklēja mūs abus. Jā, arī vīru! Viņam veica dzimumorgānu apskati, izmērīja sēklinieku lielumu, izjautāja par dzīvesveidu un kaitīgiem ieradumiem. Nosūtīja pie urologa padziļinātai izmeklēšanai. Veicot spermas analīzi, atklājās, ka vīra spermā… nav spermatozoīdu. Neviena paša! Iespēja tikt pie kopīga bērniņa saruka līdz apaļai nullei.

Trīs varianti

Izdarot ģenētisko analīzi, vīram konstatēja Klainfeltera sindromu, kam raksturīga vismaz vienas liekas X hromosomas klātbūtne visās šūnās. Tas ir viens no biežākajiem vīriešu neauglības iemesliem. Vīrs nevis sašļuka, bet beidzot ieguva sirdsmieru, jo bija atradis skaidrojumu gan psiholoģiskiem pārdzīvojumiem pusaudža gados, gan veselības sarežģījumiem, kam līdz šim nebija zināms cēlonis. Vīram bija problēmas ar sirdi, tai veica operāciju. Bija grūtības apgūt svešvalodas un izteikties rakstiski – tā ir tipiska Klainfeltera sindroma pazīme. Neraugoties uz to, viņš bija ļoti inteliģents un ieguvis maģistra grādu finanšu jomā.

Diagnoze mūs mobilizēja rīcībai. Bez jelkādas panikas un stresa pārrunājām, kā rīkosimies tālāk. Bija trīs varianti – spermas donors, adopcija vai dzīve bez bērniem.

Ja visi striķi trūktu, arī pēdējo variantu uztvertu mierīgi. Mēs neprecējāmies tikai tādēļ, lai radītu bērnus. Mēs mīlējām viens otru, gribējām kopā dzīvot un plecu pie pleca novecot. Mums bija ļoti labi arī divatā, negrasījāmies kopdzīvi pārvērst ellē, kur pāri visam ir tikai viens mērķis – bērns. Bet, ko tur liegties, būtu bijis ļoti sāpīgi, ja vēlme pēc bērniņa paliktu nepiepildīta.

Abi bijām reģistrējušies kā orgānu donori, tāpēc donora spermas pieņemšana šķita pašsaprotama un loģiska izvēle.

Vīra ģimene gan par to bija šokā, brālis ieteica adopciju, sacīdams: ja nevar būt kopīgs bērns, labāk lai nav neviena, nevis tikai sievas bērns! Tad mans vīrs brālim pateica skaistākos vārdus, ko no vīrieša esmu jelkad dzirdējusi: “Piedod, bet neesmu tik egoistisks, lai liegtu sievai piedzīvot brīnumu kļūt par māti. Spermatozoīds ir tik maziņš, ka to bez mikroskopa nemaz nevar redzēt. Kāpēc lai kaut kas tik sīks spētu mani uztraukt?”

Vairāk jautājumus no vīra ģimenes nedzirdējām un turpmāk saņēmām tikai atbalstu. Vīru absolūti neuztrauca, ka ģenētiski viņš nebūs tēvs. Pret mūsu izvēli skeptiski noskaņotajiem viņš skaidroja: “Kā – nebūšu?! Es taču būšu tas, kurš viņu pieņems dzemdībās, palīdzēs viņam iemācīties staigāt, runāt, braukt ar velosipēdu un spēlēt futbolu. Protams, es būšu tēvs, kurš gan cits?! Manā izpratnē tēvs ir tas, kurš samīļo, pažēlo, lutina, māca, lolo un ir gatavs sniegt atbalstu jebkurā dzīves situācijā!”

Donora izvēle un 30 sekundes

Tā ķērāmies pie plāna B, proti, devāmies uz konsultāciju un donora izvēli slimnīcā, kur ir spermas banka. Vispirms konsultante mums uzdeva dažus jautājumus par dzīvesveidu un apstākļiem, kādos mazulis mitinātos, kā arī par medicīnisko problēmu, kas likusi izšķirties par šādu soli. Katalogus pašiem šķirstīt neļāva. Konsultante pēc vīra ārējām pazīmēm pati izvēlējās piecus viņam līdzīgākos kandidātus, no kuriem mums atlika izvēlēties divus – galveno un rezerves, ja kāda iemesla dēļ ar pirmo donoru nekas nesanāktu. Mūs iepazīstināja ar šādiem kritērijiem – rase, acu un matu krāsa, augums, svars, miesasbūve un izglītības līmenis. Vīram bija svarīgi, lai donoram ir augstākā izglītība. Tālāk atlika gaidīt ārstu konsilija lēmumu, vai esam apstiprināti programmā, un mūsu kārtu.

Rindā parasti jāgaida vienu līdz pusotru gadu, lai būtu laiks simtkārt apsvērt šo lēmumu. Pazīstama vientuļa sieviete rindā gaidīja divus gadus. Mūs apstiprināja un ielika rindas sākumā! Maijā bijām uz konsultāciju, jūnijā konsilijs pieņēma lēmumu un jau septembrī mums zvanīja, ka jāsāk darboties. Šķiet, mūs paņēma ātrāk, jo bijām par savu vēlmi simtprocentīgi droša, emocionāli un finansiāli stabila ģimene, varējām bērnam dot labu nākotni. Bruņojušies ar ovulācijas testiem, kas jāveic divreiz dienā, gaidījām ovulāciju. Tad zvans uz slimnīcu un steigšanās uz intrauterīno insemināciju (IUI). Tā ir ļoti vienkārša, nesāpīga un ātra procedūra, ko veic, ja sievietei nav ginekoloģisku problēmu, kas apgrūtina grūtniecības iestāšanos. Izmantojot šļircīti un tievu, lokanu caurulīti, makstī ievadīja attīrītu donora spermu. Nieka 30 sekundes, un varēju celties, ģērbties un braukt mājās. Tālāk atlika vien gaidīt, vai mēnešreizes sāksies vai ne.

Tā kā šis ir samērā dabisks olšūnas apaugļošanas veids, parasti, gluži kā jebkuram normālam pārim, vajadzīgas viena līdz sešas reizes (mēneši), lai sieviete paliktu stāvoklī. Mums paveicās otrajā reizē. Atceros, braucām mājās no slimnīcas, biju mašīnā piemigusi. Pamodos un redzēju varavīksni parādāmies no baznīcas torņa krusta. Teicu vīram – IR! Vairāk uz šejieni nebrauksim. Tā arī bija – 12. datumā grūtniecības tests parādīja divas svītriņas. Skaitlis 12 mums ir zīmīgs, jo tāds bija arī mūsu iepazīšanās un kāzu dienā. Abi mazliet paraudājām no saviļņojuma un prieka un sākām gaidīt mūsu mazulīti. Tas bija skaists, satraucošs un brīnumains laiks. Varbūt tāpēc, ka šī grūtniecība nebija iegūta dabiskā un vieglā ceļā, vīrs mani tolaik pat pārāk daudz lutināja un loloja.

Jau kopš bērniņa pirmā dzīves mirkļa viņš, manuprāt, bija labākais tētis pasaulē. Naktī vairākkārt cēlās un pienesa man mazo barošanai, šūpināja, kad viņam sāpēja puncītis, stundām ilgi pastaigājās ar dēliņu, lai es varētu mājās pagulēt un atpūsties. Protams, reizēm mums bija sīki kašķi par to, kuram pienākusi kārta mainīt autiņbiksītes vai pamasēt mazuli, taču tādi, šķiet, ir ikvienā ģimenē.

Puķu pušķis donoram

Kā tas parasti notiek, citi salīdzināja: deguns no tēta, acis no mammas un tā tālāk. Interesanti, bet lielākā daļa, arī tie, kuri nenojauta, ka vīrs nav ģenētiskais tēvs, teica, ka mazais ir līdzīgs viņam.

Mūsu radi un draugi zina, ka mums ir donorbērniņš. Kāpēc slēpt? Gandrīz visas problēmas dzīvē rodas no noslēpumiem un meliem, kas tiem seko, jo jāpiesedz noklusētais. Mēs jau pirms bērniņa ieņemšanas vienojāmies, ka to neslēpsim. Valstī, kur dzīvojam, sasniedzot 18 gadu vecumu, bērns var uzzināt donora personību. Ja puika kādreiz gribēs uzmeklēt savu bioloģisko tēvu, palīdzēšu viņam to izdarīt un aizvedīšu šim vīrietim lielāko puķu pušķi pasaulē. Vārdos nav iespējams ietvert, cik pateicīga viņam jūtos par to, ka man ir tik foršs dēls!

Puika tēti dievināja. Tikko vīrs pārradās no darba, mana klātbūtne pat nebija nepieciešama. Tētis tika galā ar visu!

Diemžēl viņiem kopā tika dots ļoti īss laiks. Vīrs negaidīti nomira, kad dēliņam bija vien deviņi mēneši. Tagad mums tētis ir zvaigznīte. Dažreiz, kad puika saskumst, naktī ejam skatīties debesīs. Dēls zina, ka tētis ir tur augšā, priecājas par mums, atbalsta, sargā un mīl savā bezgalīgajā mīlestībā. Bībele saka – mīlestība nekad nebeidzas. Tā tiešām ir, jo mūsu dēls ir patiess mana vīra mīlestības auglis. Kad pienāks laiks, dēlam ar lepnumu stāstīšu, ka būt par īstu vīrieti nozīmē pieņemt sirdsgudrus lēmumus, noliekot malā egoismu, pašlepnumu un aizspriedumus, kā to izdarīja viņa tētis. Vēlos viņam to iemācīt. Vīru uzskatu par vīrišķīgāko un drosmīgāko cilvēku, kādu esmu pazinusi. Viņš mēdza sacīt: vīrietība neslēpjas mikroskopiskās spermas šūnās, tā sākas un beidzas sirdī.

Vēlos aicināt vīriešus, kuriem ir diagnosticēta neauglība, noskaidrot, vai viņiem nav Klainfeltera sindroms. Tas nav dzīvībai bīstams, tomēr jāpievērš uzmanība dažām lietām, piemēram, testosterona līmenim. Ja tas ir pārāk zems, var attīstīties osteoporoze, ko parasti uzskata par sieviešu kaiti. Šādā gadījumā var palīdzēt hormonterapija. Vīriešiem ar Klainfeltera sindromu ir mazāks risks saslimt ar prostatas vēzi, toties lielāks – ar krūts vēzi. Sindroma tipiska pazīme ir mazliet palielināti krūšu dziedzeri, tādēļ tāpat kā sievietēm regulāri pašiem jāpārbauda, vai nav jaunveidojumu.”

Īsumā par Klainfeltera sindromu

* Ar šo dzimumhromosomu anomāliju piedzimst tikai zēni.

* Tipiskas pazīmes: garāks augums nekā abiem vecākiem, neproporcionāli garas rokas, kājas un pirksti, platāki gurni un šaurāki pleci, mazi sēklinieki, ginekomastija jeb nedaudz palielināti krūšu dziedzeri, mazāks sejas, padušu un kaunuma apmatojums (var nebūt vispār). Pusaudžiem raksturīgs pazemināts muskuļu spēks un grūtības sacensties ar vienaudžiem sporta nodarbībās.

* Visbiežāk sindromu atklāj pubertātes vecumā, kad sāk parādīties vizuālas pazīmes. Dzimumnobriešana parasti aizkavējas. Lai Klainfeltera sindromu diagnosticētu, jāveic ģenētiskā izmeklēšana (kariotipa noteikšana).

 

366_C_logo1

Pievienot komentāru

Komentāri (7)

  1. Tas vis ir jauki ,tikai līdz brīdim,kad bērns izaug un satiek savu meiteni ( vai otro pusīti) ar ko kopā veidot ģimeni…Un sāpīgāk ir tad ,kad , it kā nesaprotamu iemeslu dēļ viņiem,piedzima bērniņš ar kroplībām.
    Pēc pamatīgākas izpētes atklājās, ka meitene, ir šā puiša PUSMĀSA.
    Meitene -spermas donora īstā meita ,
    puisis -spermas donora apugļotās olšūnas bērns.
    PASAULE TOMĒR IR PĀRĀK MAZA UN ŠIS IR PAMATĪGS RISKS NĀKAMAI PAAUDZEI!

  2. Kas tur labs, ka vīrs nomira pēc 9 mēnešiem-dīvaina sakritība!

  3. Rudzītis ar savām teorijām var iet gulēt.

  4. Skaists stāsts.

  5. Paldies par jauko stāstu! Tā arī dzīvē ir- ja cilvēks nav saskāries ar grūtībām bērniņa radīšanā, nekad otru tādu nesapratīs.

  6. Jānis J. Dimants, Jr., M.D. Atbildēt

    Paldies par sirsnīgo interviju un rakstu. To būtu jāizlasam visiem skeptiķiem pirms viņi sāk ko teikt un pārgudri runāt, spriedelēt. Lielākā laime un brīnums dzīvē ir BĒRNS un kur vēl viņa smaids…

Draugiem Facebook Twitter Google+